Berlīnes Komiskās operas aizkulisēs pie ziņojumu dēļa ir aplūkojami izgriezumi no Vācijas lielākajiem laikrakstiem un žurnāliem – tie ir materiāli, kas iepazīstina ar teātra jauno muzikālo vadītāju. Aināra Rubiķa ierašanās Komiskajā operā ir piesaistījusi lielu plašsaziņas līdzekļu uzmanību. Tajā viņš debitēja vasarā, diriģējot Dmitrija Šostakoviča operas Deguns pirmizrādi, taču Ēriha Volfganga Korngolda Mirusī pilsēta ir diriģenta pirmais darbs teātra muzikālā vadītāja amatā.
Draiskā intendanta šarms
Komiskā opera ir viens no trim Vācijas galvaspilsētas operteātriem. Dižākās zvaigznes dzied divos citos teātros – Berlīnes Valsts operā Unter den Linden un Berlīnes Vācu operā. Taču Komiskajai operai ir savs īpatnējs raksturs un sava loma Berlīnes kultūras dzīvē. Teātra seja ir tā ekstravagantais intendants austrāliešu režisors Berijs Koskis, kurš lielā mērā nosaka šīs brīvības salas estētiku. Komiskā opera piesaista uzmanību ar teatralizētiem, drosmīgiem iestudējumiem, izaicinošiem režijas eksperimentiem, kuros ir groteska, burleska, kičs, draisks, provokatīvs humors un erotikas elementi (tāds ir režisora Berija Koska rokraksts, kuru mēdz raksturot kā queer estētiku un geju kultūras universu), tajā pašā laikā – augsti humānisma ideāli.
Komiskā opera iepriecina ar oriģināli veidotu repertuāru, šeit var dzirdēt operas un operetes, kuras netiek iestudētas citos Berlīnes muzikālajos teātros. Nav brīnums, ka tieši šajā teātrī, kas atrodas dažu simtu metru attālumā no prestižākās Valsts operas Unter den Linden ēkas, ir visvairāk gados jaunu, progresīvu apmeklētāju, – Berijs Koskis pulcē domubiedrus. Teātris manifestē savu atvērtību un pieejamību. Izrāžu laikā skatītāji šeit var izvēlēties titrus ne tikai vācu, angļu un franču, bet arī turku valodā.
Pēc Berija Koska aicinājuma Komiskajā operā jau strādājuši latviešu režisori: Alvis Hermanis iestudējis Volfganga Amadeja Mocarta Così fan tutte, Viesturs Kairišs – Bendžamina Britena Sapni vasaras naktī.
Diriģentiem darbs Komiskajā operā ir labs karjeras tramplīns, piemēram, viens no iepriekšējiem teātra muzikālajiem vadītājiem (2002–2007) bijis Kirils Petrenko – pašreizējais Bavārijas Valsts operas muzikālais līderis un nākamais Berlīnes filharmoniķu galvenais diriģents, kuru daudzi kritiķi un klausītāji uzskata par mūsdienu izcilāko maestro. Līgums ar Aināru Rubiķi ir noslēgts uz trim sezonām.
Glābiņš Holivudā
Korngolda operas Mirusī pilsēta jauniestudējumu Ainārs Rubiķis veidojis kopā ar slaveno kanādiešu režisoru, izsmalcināta psiholoģisma meistaru Robertu Kārsenu. Viņa izrādes ir smeldzīgas un melodramatiskas, tām allaž ir raksturīgs šiks, elegance un aristokrātisms. Mirusī pilsēta ir vēlīnā romantisma darbs, kolorīts psihotrilleris, kura darbība risinās XIX gadsimta nogalē Beļģijas pilsētā Brigē. Taču Roberts Kārsens pārceļ to uz XX gadsimta sākumu – operas komponēšanas laiku.
Operas Mirusī pilsēta libreta autori ir pats komponists Ērihs Volfgangs Korngolds (1897–1957) un viņa tēvs Jūliuss Korngolds; viņi izmantojuši kolektīvu pseidonīmu Pauls Šots. Mirušās pilsētas pirmizrādes brīdī 1920. gada 4. decembrī komponistam bija 23 gadi. Viņa divas iepriekšējās viencēliena operas bija tik populāras, ka par tiesībām uzvest Mirušo pilsētu sacentās vairāki Vācijas teātri. Konkurences rezultātā notika kas negaidīts un nepieredzēts – operas pasaules pirmizrāde skanēja vienlaikus Hamburgā un Ķelnē.
Publiku uzrunāja darba tēma – galvenā varoņa centieni tikt galā ar savas iemīļotās nāvi. 1920. gadā Vācijā cilvēki mēģināja samierināties un ārstēt Pirmā pasaules kara radītās traumas. Mirusī pilsēta bija viena no populārākajām 20. gadu operām. Pēc nacistu nākšanas pie varas Korngolda darbi vairs netika izpildīti (komponists bija ebrejs). Lai izglābtos, komponists bēga uz Ameriku un kļuva par vienu no veiksmīgākajiem 30.–40. gadu Holivudas filmu mūzikas autoriem. Mirusī pilsēta atgriezās repertuārā tikai 60. gados jau pēc Korngolda nāves.
Atraitņa atmiņu templis
Diriģenta Aināra Rubiķa un režisora Roberta Kārsena kopdarbs ir gaumīga, stilīga izrāde, kurā liela uzmanība ir pievērsta muzikālajām un dramatiskajām niansēm. Operas galvenais varonis Pauls pēc sievas Marijas nāves ir atsvešinājies no apkārtējās pasaules un pārvērtis savas mājas par "atmiņu templi". Viņš ir fetišists – Pauls pielūdz dažādas relikvijas, kas viņam atgādina par sievu. Dārgākā no tām ir viņas matu cirta stikla kastē.
Kādu dienu Pauls satiek dejotāju Marietu, kura ir aizdomīgi līdzīga Marijai. Pauls viņā iemīlas un tajā pašā laikā izmisīgi cenšas atgriezt dzīvē mirušo sievu. Marieta uzvedas izaicinoši un piedauzīgi, piemēram, kopā ar saviem kolēģiem dejotājiem un mīļākajiem izpilda ainu no Džakomo Meierbēra operas Roberts velns. Marietas uzvedība šokē sērojošo vīrieti. Viņa pavedina Paulu un svin uzvaru pār mirušo sāncensi. Dejotāja bezkaunīgi smejas par Paula apsēstību ar mirušo sievu un rotaļājas ar viņas matu cirtu. Pauls to nevar pieļaut un nožņaudz Marietu ar Marijas matiem. Operas darbība nepārtraukti balansē starp fantāziju un realitāti.
Paula lomu atveido čehu tenors Alešs Brisceins, Marijas un Marietas lomu dzied amerikāņu soprāns Sāra Jakubjaka, kura pagājušās sezonas beigās guva sensacionālus panākumus citas Korngolda operas – Helianes brīnums – jauniestudējumā Berlīnes Vācu operā. Paulam ir raksturīgas visas XX gadsimta sākumā atklātās psihozes un patoloģiskās tieksmes, paranoja un šizofrēnija, un Alešs Brisceins šo lomu spēlē aizraujoši. Tikpat sarežģītu un spēcīgu raksturu uzbur arī lieliskā Sāra Jakubjaka. Viņas varone ir upuris, manipulētāja, kritušais eņģelis un vīriešu iztēles auglis vienā personā. Sargieties no dejotājām!
Freids slēpjas notīs
Korngolda mūzikā pulsē skaistums, nervozitāte un bīstamība. "Partitūrā dzirdam gan tādus vēstures notikumus kā Pirmā pasaules kara beigas, gan to, kas vēl ir gaidāms, kā Veimāras republikas noriets, gan citu komponistu ietekmi. Pirmām kārtām tas ir Rihards Štrauss, kura Salome, Elektra, Rožu kavalieris un Ariadne Naksā atstāja dziļu iespaidu uz Korngolda daiļradi," uzsver režisors Roberts Kārsens. "Tas ir neticami, cik precīzi Korngolds ietver mūzikā sava laika – 20. gadu – garu. Zigmunds Freids, psihoanalīze, sapņu interpretācija, Karls Gustavs Jungs, fin de siècle – tas viss ir Korngolda notīs! XX gadsimta pirmajā desmitgadē komponists dzīvoja Vīnē, un tas daudz ko izskaidro. Iespaidīgi, ka tik agrā vecumā viņš spēja atrast savu individuālo mūzikas valodu," viņš piebilst.
"Operas Mirusī pilsēta spēks slēpjas tās divdomībā: mums ir darīšana ar sagrozītu realitāti, atmiņām, fragmentārām vīzijām. Mēs sekojam līdzi galvenā varoņa apziņas un zemapziņas plūsmai. Korngolds komponē psiholoģiskā veidā: viņš piemeklē Paulam maniakāli depresīvu mūzikas valodu, kurā visas viņa īpašības sapņaini un ekstātiski pārvēršas par kaut ko pilnīgi citu," saka Roberts Kārsens.
"Ja aizvērsiet acis, jūs dzirdēsiet, cik vizuāla ir Korngolda mūzika," uzskata diriģents Ainārs Rubiķis. "Korngolds rūpējas par to, lai ausis darbotos kā acis, viņš ļauj klausītājiem ieraudzīt. XX gadsimta pirmajos divdesmit gados pasaulē cits pēc cita tika atvērti kinoteātri. Mēmā kino seansos lieli orķestri spēlēja mūziku. Tā kā filmās nebija skaņas, mūzika nevis ilustrēja sižetu, bet stāstīja emocionālu stāstu paralēli tam, kas bija redzams uz ekrāna. Tā bija vide, kurā Korngolds komponēja operu Mirusī pilsēta, un jau drīz viņa karjerā sākās Holivudas periods," uzsver diriģents.
Mirusī pilsēta
Diriģents Ainārs Rubiķis, režisors Roberts Kārsens
Berlīnes Komiskajā operā 31. oktobrī, 18., 28. novembrī, 14., 25. decembrī, 2019. gada 28. jūnijā
www.komische-oper-berlin.de
esunes