Mia Zabelka ir vijolniece un skaņu māksliniece, kas bieži tiek dēvēta par vienu no austriešu spožākajiem eksperimentālajiem mūziķiem. Viņa ir studējusi mūziku un kompozīciju Vīnes Mūzikas un mākslu universitātē, kā arī prestižajā Vīnes Konservatorijā. Savā daiļradē viņa koncentrējas uz dažādu mūzikas žanru un ietekmju sapludināšanu, konceptuālu pieeju skaņai, kā arī tehnoloģijas piedāvāto iespēju pētīšanu. Zabelka trīs reizes ir saņēmusi starptautisko Prix Ars Electronica balvu, kas tiek pasniegta par radošu izcilību un novitāti darbā ar digitālajiem medijiem. Viņas solo ieraksts M savukārt ir izpelnījies plašu kritiķu atzinību, apvienojot tehnisku izdomu un emocionāli bagātīgu, taču koncentrētu muzikālu materiālu ar apdullinoši telpisku un virpuļojošu skanējumu.
Pastāv visai izplatīta klišeja sievietes eksperimentālajā mūzikā dēvēt par sirēnām – domājams, tādēļ, ka meklēt jaunas skaņu pasaules nereti nozīmē iespējamību uzdurties uz tumši valdzinošiem elementiem pašas izvēlēs, un tātad arī aizvilkt tajos līdzi uzticīgu klausītāju. Dzirdot šīs drīzās Rīgas vieses daiļradi, ir kārdinājums arī tajā sadzirdēt sirēnas dziesmu, tomēr ar citpasaulīgu skaņu virpuļu apdullinošo iespaidu viņas radošie mērķi nebeidzas – drīzāk šāds iespaids ir uzskatāms par viņas patieso interešu blakusefektu.
Piemērs būtu daudzšķautņainās atbalss efekts, kas raksturīgs tiem Zabelkas ierakstiem un koncertiem, kas pēc uzstādījuma nav akustiski (to ir starpā ir arī gaidāmā uzstāšanās Rīgā). Pirmā sastapšanās ar šādu skaņu faktūru rosina kavēties impresionistiskā apbrīnā, kas nesniedzas tālāk par pašu skaņu, taču Zabelkas mūzikā ir daudz vairāk slāņu, ko šķetināt.
Pirmkārt, minētā atbalss efekta "daudzšķautņainība" klausītājam rada telpiskuma ilūziju, jo vijoles skaņas attālinās un daudzkāršojas, it kā tiekot svaidītas no vienas telpas sienas uz otru. Tiem, kas klausās Zabelkas mūziku ierakstā, tas stāda priekšā tik tiešām "ausi trenējošu" spēli, kuras uzdevums ir atšķirt vairumu faktoru, kas ietekmē dzirdamās skaņas un to uztveri: kura telpa ir tā, kas konkrētajā brīdī transformē skaņu – tā, kurā tiek atskaņots ieraksts, vai tā, kurā ieraksts ir ticis veikts? Vai ir iespējams atšķirt mirkļus, kad skaņas telpiskums ir iluzors, un kad – patiess? Vai ir iespējams saklausīt mirkļus, kad mākslīgais atbalss efekts sastopas ar patiesi telpas ietekmētām skaņas transformācijām? Ja šī mūzika transformējas caur trim dažādām telpām – iluzoro telpu, ieraksta telpu un telpu, kurā es klausos, varbūt var runāt par metafizisku ceturto telpu, kas veidojas šo trīs faktoru kopsummā? Šos jautājumus var precizēt un vairot nebeidzamā daudzumā versiju, taču, ja tie atskan jūsu galvā, Zabelkas uzruna ir tikusi sadzirdēta, un jūsu komunikācija ar mūziku, telpu un, beigu beigās, paša klausīšanās paradumiem un ekspektācijām ir iemantojusi mērķtiecīgāku un mazāk abstraktu dabu.
Otrkārt, šāds atbalss efekts – vai pat akustiskas aizkavēšanās efekts, kas tiks izmantots mūziķes performancē Radio vijole 16.maijā Spīķeru koncertzālē, Zabelkas mūzikā tiek lietots kā instruments, lai uzsvērtu tās autokomunikatīvo dabu. Būdama akadēmiski skolota mūziķe, Zabelka pašsaprotami uztver mūzikas radīšanu kā komunikatīvu procesu: piemēram, izpildot nošu partitūru, tā būtu tieša komunikācija ar izpildāmo materiālu, kā arī netieša komunikācija ar tā autoru, savukārt, uzstājoties improvizējošu mūziķu kolektīvā, komunikācija, protams, norit mūziķu starpā. Galu galā, arī solo improvizācija, kā to noformulēja brīvās improvizācijas pionieris un teorētiķis Dereks Beilijs, ir komunikācijas process, kurā mūziķis ir spiests meklēt kopīgu valodu ar paša spontāno rīcību un rosināt tālāku attīstību sevis pirms mirkļa pieņemtajiem lēmumiem. Šeit var lietot terminu "autokomunikācija", jo mūziķis šādā situācijā būtība komunicē ar sevi. Arī Zabelkas Radio vijole ir iecerēta kā strukturēti improvizēta performance ar īpašu tehnisko uzstādījumu - izmantojot divu skaļruņu sistēmu, vijolniece vienlaikus atskaņo gan savu dzīvo izpildījumu, gan pirms dažām sekundes simtdaļām iespēlētos radiosignālus. Šāda akustiska "aizkavēšanās" skaņdarbā rada konstantu daudzbalsīgu fonu un īpaši piesātinātu skanējumu, taču – kas vēl interesantāk no konceptuālas perspektīvas – tā burtisko improvizācijas autokomunikatīvo aspektu, un rada apstākļus, kuros vijolniece caur skaņu komunicē pati ar savu atbalsi, ģenerētu dažādās metodēs, padarot priekšnesumu ne tikai par skaņiski bagātīgu pieredzi, bet arī eksperimentu, kurā improvizējošs mūziķis dažādos līmeņos, tēlaini izsakoties, saspēlējas ar savu ēnu jeb tā saucamo doppelganger.
Ir interesanti aizdomāties, ka, iespējams, tieši šie divi minētie Zabelkas daiļrades aspekti padara gaidāmo uzstāšanos atbilstošu jauno mediju kultūras festivāla Māksla + komunikācija interesēm vairāk nekā dažādu elektronisko ierīču klātbūtne tās arsenālā; apcerēt priekšnesumā dzirdētās skaņu transformācijas kā komunikācijas rezultātu, bet performances apstākļus, ieskaitot auditoriju un telpu, - kā mediju jaunām pieredzēm, būtu raksta sākumā piesauktā uzmanīgā klausītāja baudpilnais uzdevums.
Savukārt tiem, kas, gatavojoties pasākuma apmeklējumam, vēlas tuvāk iepazīties ar Mias Zabelkas daiļradi, to ir ieteicams darīt vairākos piegājienos. Pirmais no tiem būtu apzināt viņas 1993. gada ierakstu Possible fruit, kurā vijolniece savu instrumentu spēlē bez elektroniskiem efektiem, un demonstrē atzinības cienīgas improvizācijas prasmes, 22 ieraksta duetu garumā atrodot kopīgu valodu ar tik raibu mūziķu klāstu kā deviņdesmito gadu Ņujorkas eksperimentālā andergraunda līderi, saksofonistu Džonu Zornu (John Zorn), džeza dziedātāju Līnu Konkvestu (Leena Conquest), virtuozo vijolnieku Malkolmu Goldšteinu (Malcolm Goldstein) un daudziem citiem. Otrais piegājiens paredzētu Zabelkas solo albuma M noklausīšanos, jo pretstatā Possible fruit tas demonstrē mūziķes interesi par elektronisku risinājumu pielietojumu jauna skanējuma panākšanā, kā arī uzskatāmi apvieno viņas galvenos kulturālos fonus, laikmetīgu kompozīciju sintezējot ar brīvās improvizācijas elementiem un praksēm no relatīvi nesenās skaņu mākslas sfēras.
Ievērības cienīgi ir arī vijolnieces pērnā gada ieraksti – ekscentriski nedisciplinētais albums Trio blurb sadarbībā ar feministiskās vokālās improvizācijas pionieri Megiju Nikolsu (Maggie Nicols) un intraverto, taču meistarīgo ģitāristu Džonu Raselu (John Russell), kā arī uz tumšo ambiento mūziku orientētais stāstnieciskais albums Medusa's bed sadarbībā ar vides ierakstu mākslinieci Zāru Mani (Zahra Mani) un no wave žanra pionieri, transgresīvā kino ikonu Lidiju Lanču (Lydia Lunch).
Mias Zabelkas priekšnesumu Radio vijole būs iespējams apmeklēt 16. maijā Spīķeru koncertzālē festivāla Māksla + komunikācija performanču un elektroniskās mūzikas koncertu vakara ietvaros.