Piezīmes uz NSRD albuma Kuncendorfs un Osendovskis vāciņa, guļot 5. palātā.
1. Man iesākumā bija Dzeltenie pastnieki, pēc tam NSRD.
2. Kad man bija 15 gadu, 1986. gada pavasarī jaunības dienu draugs Harijs Zorģis, kurš tad jau studēja RPI, no Rīgas uz Sabili atveda divas magnetofona lentes. Viņš teica, ka tie ir jaunie Dzelteno pastnieku ieraksti. Tiešām – vismaz bungu mašīna izklausījās pazīstama. Arī ironiskajā un paradoksālajā dziesmu tekstu rakstīšanas metodē bija dzirdamas konkrētas paralēles. Un dziesmu saraksts, izdrukāts ar tādu pašu specifisko printeri, kas burtus veidoja no tādiem maziem punktiņiem. Tomēr kaut kas nebija tā, kā Pastniekiem…
3. Kuncendorfs un Osendovskis ir viens no tiem mākslas darbiem, kas ne tikai maina priekšstatus par mūziku, skaņu, dzeju, bet arī transformē pašu cilvēku, viņa dvēseli, studentu kopmītni, kultūras namu un pilsētu. Piemēram, Hardija laikabiedra igauņu komponista Arvo Perta mūzika savā simetriskajā skaistumā rada iespaidu, ka caur to uz klausītāju runā kāds dievs vai otrādi, NSRD gadījumā – tas, kas runā, būtu sēņotājs vai mežsargs. Šī ģeniālā pieticība momentāni atbruņo un iekaro klausītāju sirdis. Nevis ārējā spožuma, bet galvenokārt tieši iekšējās cilvēcības un tās trauslā starojuma dēļ.
4. Džona Keidža draugs Marsels Dišāns kādā sarunā pie šaha un vīna cita starpā izmeta, ka viņa mākslas darbus visbiežāk pabeidz skatītāji, ka mākslas saturs ir kognitīvās aktivitātes, kas tai mirklī notiek skatītāju prātā. Tāpēc izcilos darbos it īpaši labi atklājas fakts, ka forma, instrumentārijs, tehnika – un mūsu gadījumā mūzika un teksti – ir tikai sekundāri. Svarīgākais ir tas vārdos neizsakāmais maģiskais pārdzīvojums, kas rodas. Piemēram, meditējot uz pisuāra vai kaķa līķa tā sadalīšanās stadijā.
5. Ar Hardiju Lediņu iepazinos kādā 1990. gada rudens dienā, kad studēju Rīgā. Kaut kādā sakarā, pats uzprasījos (?), redaktores Ditas Rietumas virsvadībā. Hardijs man bija jāintervē laikrakstam Diena, viņš tieši tad izrādījās salauzis roku. Toreiz Hardijs teica, ka viņu interesē robežsituācijas dzīvē un, piemēram, tādēļ viņš sniedzot interviju šādā ekstrēmā dzīves brīdī ar tikko ieģipsētu roku.
6. Šodien arī mana roka ir ģipsī, jo, kā teica dakteris Vugulis, plaukstas locītava ir galīgi iz…jāta. (Kad? Pa kuru laiku?) Acetona garša mutē jau izzudusi. Narkoze – tie ir "priežu čiekuri vistukšākajā dūšā", jo astoņas stundas pirms operācijas nav atļauts ēst un četras stundas pirms tās nedrīkst pat dzert ūdeni. Klabinu pa klaviatūru ar diviem pirkstiem un domāju, kas būs tālāk… Ziema, vai?
7. Tai intervijā es toreiz Hardijam visu laiku uzdevu vienu un to pašu jautājumu: "Ko tu vēl atceries no bērnības?" Viņš, piemēram, atcerējās, ka aizdedzinājis dziedāšanas skolotāja rakstāmgalda atvilktni.
8. Te kāds varētu piemetināt, ka vienā dziedāšanas skolotāja degošā rakstāmgalda atvilktnē slēpjas vairāk jēgas nekā, piemēram, visā Braiena Īno daiļradē kopumā.
9. Mūzika un teksti ir sērkociņi. Liesmojošs dziedāšanas skolotāja rakstāmgalds – kognitīvais akts. Kamēr skolotājs tai pašā laikā meditē uz pisuāra. Stādies priekšā?
10. Nenoliedzami Braiens Īno un Lorija Andersone Hardijam bija lielas autoritātes, taču viņa istabā pie sienas karājās tieši Lamontes Janga fotogrāfija. Sirms vīrs, kovboja cepurē ar bizē sapītu bārdu. Minimālisma mūzikas patriarhs aka vectētiņš, nozīmīgākais no dzīvajiem amerikāņu komponistiem, kā Jangs pats sevi pieticīgi dēvē. Laikabiedri atceras, ka viņa ietekmi vēl vairāk pastiprinājis tas, ka Jangs bijis arī viens no populārākajiem zālītes dīleriem 60. gadu Ņujorkā. Piena kokteilis ar hašišu – Janga Eternālās mūzikas teātra scēnas neatņemama sastāvdaļa.
11. Interesanti, ka Janga mūzika teritorijās ārpus Ņujorkas gaišos prātus ietekmēja stāstu, nevis skaņu formā. Jo "pirmsjūtūba" laikmetā Janga visai garās kompozīcijas te vienkārši nebija pieejamas kādā ierakstu vai dzīvā izpildījuma veidā.
12. Iespaidoties no mūzikas, kuru nekad neesi dzirdējis… Kāds planetārs skaistums un reizē grūtsirdība slēpjas šai faktā. Kā priecājoties par to de facto mirdzošo zvaigznes līķi sadalīšanās stadijā, kas de jure kosmosā uzsprādzis jau pirms vairākiem miljoniem gadu.
13. Varbūt labi vien, ka ietekmēšanās no Janga mūzikas, notika "caur tekstu", nevis, dies pas, piemēram, caur piena kokteili… Klāt nebūšana veicina iztēli. Tas pats Īno reiz rakstīja, ka mūzikas attīstība notiek tā, ka kādā pasaules malā viena saujiņa cilvēku pārprot to, ko citā pasaules malā dara otra saujiņa cilvēku. Nebijušas sajūtas arī ir stipras.
14. Cilvēku loku, kas 80. gados (un joprojām) orbitēja iekš un ap Dzeltenajiem pastniekiem un NSRD, var uzskatīt par vienu no radošākajām un inspirējošākām mākslas scēnām, kāda Latvijā jebkad pastāvējusi. Juris Boiko, Leonards Laganovskis, Viesturs Slava, Mārtiņš Rutkis, Ingus Baušķenieks, Anita Zabiļevska, Inguna Černova, Helēna Demakova, Anita Kreituse, Ineta Sipunova, Pēteris Ķimelis… Daudzas dažādu paaudžu radošās personības – mūziķi, mākslinieki, aktieri, režisori, operatori, žurnālisti, fotogrāfi, arhitekti, filozofi, mācītājs un lībiešu valodas speciāliste utt., daudzi jo daudzi, kuru vienojošais elements ir Hardijs Lediņš.
15. No septiņām visneiespējamākajām lietām pasaulē. Nr. 1 – Fridrihsonu dzied lielais Dziesmu svētku koris Mežaparka estrādē. Nr. 4 – Cepure kļūst par valsts himnu. Nr. 6 – Kuncendorfu un Osendovski izpilda simfoniskais orķestris. Viena no tām jau pa pusei piepildījusies. Protams, izcili būtu arī – viss simfoniskais orķestris uz "piena kokteiļa" bāzes izpilda… faktiski vienalga ko, jo jebkurā gadījumā rezultāts būtu labs NSRD.
16. Es piekrītu Hardija līdzgaitniecei režisorei Mārai Ķimelei, ka Medicīna un Māksla un Kuncendorfs un Osendovskis ir NSRD daiļrades stūrakmeņi, kas noteikti pelnījuši vietu Latvijas kultūras kanonā. Arī Hardijs, piemēram, kopā ar Filipu Glāsu, kura tēva ģimene nāk no Latvijas…
17. Latvijas kultūras kanons ir jāpapildina ar sadaļu Multimediju mākslas. Kur gan skatās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce?
Kuncendorfs un Osendovskis
Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē 4.XII plkst. 19
NSRD albuma aranžiju izpilda solisti Orests Silabriedis un Inguna Rubene, Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga diriģenta Normunda Šnē vadībā
Aranžijas autors – Platons Buravickis
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 10