Divpadsmit dziesmu, divpadsmit Latvijas Radio kora dziedātāju, divpadsmit skaņu ainu un divpadsmit dabas ainavu par mūsu vienīgo un mūslaiku cilvēku apdraudēto planētu – Zemi. Vienlaikus arī stāsts par katru no mums. Šādi ir būvēta un motivēta iespaidīgā muzikālā performance – kora opera Neoarctic, kas tapusi dāņu režisores Kirstenas Dēlholmas radītās eksperimentālās apvienības Hotel Pro Forma, Latvijas Radio kora un diriģenta Kaspara Putniņa sadarbībā. Performance apceļos pasauli. Pirmie to piedzīvoja skatītāji Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī 26. un 27. augustā.
Cilvēka postošā ietekme
Neoarctic ir trešais Hotel Pro Forma un Latvijas Radio kora projekts. Tie īstenoti grūti definējamos žanros, jo atrodas mūsdienīgā starpžanru teritorijā, kurā mūzika satiekas ar vizuālo mākslu un dzīvais izpildījums (cilvēka balss un ķermenis) – ar mūsdienu tehnoloģiju piedāvātajām iespējām. Piemēram, pats pirmais kopdarbs bija gleznopera Operācija: Orfejs (2007). Līdz šim atraktīvākais un daudzslāņainākais projekts Kara daba (2011) tika dēvēts par mangas operu, jo vizuālo izpausmju uzmanības centrā bija japāņu mangas zīmējumi. Taču neiespringsim. Galu galā operas jēdziena skaidrojums plašākā nozīmē taču ir darbs. Jebkurš uzskatāms cilvēka veikums.
Jaunākais projekts Neoarctic ir kora opera. Mūziku tai radījuši plaši pazīstamais britu elektroniskās un tehnomūzikas autors Endijs Stots un jaunais, daudzpusīgais latviešu komponists, Rīgā un Amsterdamā kompozīciju izstudējušais Krists Auznieks, pašlaik – Jeila Universitātes doktorants. Librets – islandiešu rakstnieka, Bjorkas dziesmu līdzautora Šona (Sigurjons Birgirs Sigurdsons) dzejproza – angļu valodā vēstī par antropocēnu – jaunu ģeoloģisko laikmetu, kam raksturīga iepriekš nepieredzēta cilvēka ietekme uz Zemes ekosistēmām. Diemžēl pārsvarā postoša. Šis vēstījums pausts iespaidīgas, krāšņas, estētiski baudāmas un emocionāli uzrunājošas muzikāli vizuālas performances veidā.
Plastmasas okeāns
Izrādes veidotāji vēlas tēlaini spilgti parādīt, kā mūsu pašu, industriālās civilizācijas, darbība un tas, ko lepni saucam par progresu, izraisa straujas un neatgriezeniskas pārmaiņas uz Zemes. Tās draud ar globālu ekoloģisko katastrofu, kura ir skaidri nojaušama jau pirmajā operas ainā Dziesma plastmasai – dažnedažādu plastmasas ķīmisko veidu uzskaitījumā dziedātāju balsis saplūst ar elektroniski pārveidotu, atsvešinātu šo pašu balsu skanējumu un hipnotiski monotonu ritmu instrumentālajā Endija Stota mūzikas ierakstā.
Skatuves vizuālo telpu piepilda krāsainu plastmasas iepirkumu maisiņu viļņi – bezgalīgs okeāns. Biedējošs savā košraibajā, absurdajā skaistumā. Seko dziesmas putekļiem, minerāliem, bezgalībai, elpošanai, turbulencei (viesuļvētrai), elektrībai, temperatūrai, optikai… – un tā līdz polārlapsas solostāstam (dzied Agate Burkina) par zilo nokrāsu, bez kuras nav iespējams iztikt. Jo šajā nokrāsā mēnesgaismā sniegā atspīd peles pēdu atstātā sliede. Tā ir viņas izdzīvošanas krāsa.
Pretpolu harmonija
Endijs Stots un Krists Auznieks pārstāv ļoti atšķirīgas mūzikas estētikas, stilus un izteiksmes līdzekļus, turklāt viņi strādāja atsevišķi, katrs radot savas dziesmas. Taču tās gluži kā tilts savieno mūsdienu tehnoloģiju izmantojums. Tāpēc abu autoru materiāls izrādē nekonfliktē, tas tikai papildina viens otru, ritmiskajai mūzikai mijoties ar brīvi plūstošām eksperimentālās elektroniskās mūzikas vīzijām. Endijs Stots kori izmanto galvenokārt kā melodisku vai harmonisku instrumentu kopā ar suģestējoša instrumentālā ritma draivu. Krists Auznieks toties mērķtiecīgi un izsmalcināti izstrādājis tieši kora partitūru, daudzveidojot vokālās, sonoristiskās krāsas un izmantojot dažādus individuālās un kopskaņas veidošanas paņēmienus: arī čukstus, runu, elpošanu u. c. Viņš radoši liek lietā un izceļ Latvijas Radio kora vokālo un ansambļa izcilību plašā laikmetīgās mūzikas izteiksmes līdzekļu arsenālā.
Latvijas Radio koris kārtējo reizi apliecināja elastību mūsdienu eksperimentālās mākslas pasaulē. Dziedātāji no galvas meistarīgi dzied komplicētu mūzikas materiālu, iekļaujoties balss pastiprinājuma un elektroniski pārveidoto, ierakstīto skanējumu kontekstā, turklāt vēl izpildot precīzus žestus un kustoties uz skatuves te pustumsā, te mainīgu krāsu izgaismojumā.
Dziedošie tēli
Režisores Kirstenas Dēlholmas un diriģenta Kaspara Putniņa vadībā tapušais iestudējums Neoarctic ir lielas radošās komandas veikums. Līdzās performances mugurkaulam – Latvijas Radio korim – īpaši nozīmīgs ir gaismu mākslinieka Jespera Kongsheuga, scenogrāfes Annes Metes Fiskeres-Langkeras, kostīmu mākslinieka Vali Mohammeda Barreča, videomākslinieku Ādama Rīda Ankarfelta un Magnusa Pinda Bjerres ieguldījums. Ainavas nevarētu skanēt bez mūsdienu skaņražu neaizstājamā kompanjona – skaņu mākslinieka un inženiera Kristiana Hvērringa.
Režija, ja to saprotam jēdziena klasiskajā, atsevišķajā izpratnē, ir statiska un skopa – vien daži sinhroni žesti un kora dziedātāju pārgrupēšanās kā koncertuzvedumā. No līnijas arhetipiskajā aplī vai mazos «pudurīšos», turklāt muzikālie numuri jau paši diferencējas tādos, kuros piedalās viss ducis dziedātāju, un tādos, kuros uz skatuves ir tikai daži solisti. Režijas žesti šajā performancē ir ainavas sastāvdaļa – līdzīgi kinematogrāfiskai ainavai, kurā atšķirībā no fotogrāfijas koku zari nav nekustīgi.
Reālpsiholoģiskā teātra attiecību mizanscēnas te nevajag, jo šis ir vērojums no malas. Visu izšķir nevis sīkie žesti vai mīmika, bet krāsu, gaismas spēle kopā ar skanējumos uzburto mainīgo ainavu. Ietērpti savdabīgos, plandošos fantāzijas tērpos, kuri asociējas te ar baltajiem armijas ziemas maskēšanās tērpiem, te ar senatnīgi teiksmainiem šamaņu un aborigēnu laikiem un mainās dažādā izgaismojumā, kora mākslinieki ir ne vairs dziedātāji koncertmākslinieki, bet dziedošie tēli, organiski skaņu un vizuālās ainavas elementi.