Ceturtdienas naktī, kad Vecrīgas klubā Tims Mints spēlēja slavenajā Bērklija Mūzikas koledžā Bostonā studējošo latviešu jauniešu grupa Coolmans Report, nelielā telpa ļaužu daudzuma ziņā līdzinājās pārpildītam trolejbusam, kurš ik pieturā kļūst arvien pilnāks. Talantīgie 20–23 gadus vecie mūziķi aizrāva ar tik impulsīvu, spēcīgu enerģiju, spēles profesionālismu, azartu un brīvību, kādu piedzīvot negadās bieži. Roka spiediens un dinamiska, pat ekstrēma radošā un skatuviskā atraisītība te sastapās ar džeza improvizācijas un ansambļa meistarību. Tai netraucēja pat grupas līdera atraktīvā ģitārista Riharda Kolmaņa spontānais lēciens uz bāra augstās letes, kur ap spēlējošā mūziķa galvu kā apdulluši naktstauriņi sitās divas griestu lampas. Klausoties iedomājos: šeit top džeza vēsture. Un ne jau tikai lokālā, Latvijas mēroga. Tāpēc nemaz neizbrīna tas, ka šonedēļ notiekošajā festivālā Saulkrasti Jazz jaunieši ir uzaicināti uzstāties noslēguma koncertā sestdien, 23. jūlijā. Tajā pašā koncertā, kurā ar savu sekstetu uzstāsies festivāla īpašais viesis – ungāru bundzinieks Gābors Derņei.
Motors jau rūc!
Blūza un fusion apvienība Coolmans Report, kuras dalībnieku vidējais vecums nepārsniedz 21 gadu, patiešām ir vēsturisks, nākotnē vērsts gadījums, jo ASV džeza mekā – Bērklija koledžā – pirmoreiz paveicies kopā iestāties un studēt uzreiz vairākiem Latvijas džeza talantiem. Grupa Coolmans Report jau ir koncertējusi Eiropas lielākajos festivālos – Skoda Jazz Festival Beļģijā, Sierra Blues Festival Šveicē, pērn Positivus Latvijā un Bliuzo Naktys Lietuvā. Tā sniegusi koncertus daudzviet Eiropā un uz skatuves sadarbojusies ar daudziem ārzemju mūziķiem. Grupas mērķis ir radīt mūziku kā mākslas formu, kurā attīstība un patiesums nekad nevar tikt zaudēts.
"Turamies kopā arī Amerikā. Tas ir īpaši ne tikai mums, bet arī citi novērtē: jūs, latvieši, visi kopā spēlējat vienā grupā? Oh, it’s crazy! Kopā meklējot sevi, esam izgājuši lielu muzikālu ceļojumu, sākot ar blūzu un fankmūziku. Šobrīd atrodamies interesantā krustpunktā, kurā apvienojas džezroks, fusion un blūzs. Drīz kaut ko no mums dzirdēsiet, drīz sprāgs! 23. jūlija vakarā Minhauzena Undā Saulkrastos atskaņosim tikai savu oriģinālmūziku," stāsta grupas basģitāriste Sintija Grigorjeva, kura festivālā Saulkrasti Jazz piedalīsies arī trio Lady Jazz sastāvā (22. jūlijā Saulkrastu Saules laukumā) kopā ar bijušajām klasesbiedrenēm – ģitāristi Māru Bulu un Artu Jēkabsoni, kura studē The New School for Contemporary Music Ņujorkā un tikko uzvarējusi prestižā Montrē džeza festivāla vokālistu konkursā.
No Madonas līdz Bostonai
Grupa Coolmans Report, kuras nosaukums atsauc atmiņā leģendāro Džo Zavinula apvienību Weather Report, izveidots pirms četriem gadiem, kad mūziķi mācījās Doma kora skolā. Visi kopā – ģitārists Rihards Kolmanis, basģitāriste Sintija Grigorjeva un bundzinieks Pēteris Žīle – pērn vasarā devās uz Bērklija koledžas izbraukuma iestājeksāmeniem Londonā un nu jau ir pirmo gadu izstudējuši slavenajā koledžā Bostonā. Šogad viņiem pievienojies taustiņinstrumentālists Elvis Artūrs Lintiņš, kurš Doma kora skolu absolvējis šopavasar un arī iekļuvis Bērklija koledžā. Vecākiem jārēķinās, ka atvases centīsies iefiltrēties lielajā džeza apritē un paliks dzīvot Amerikā.
"Ģitāru paņēmu rokās 15 gadu vecumā, un man bija sapnis mācīties un kļūt par profesionālu mūziķi. Mans brālēns ir profesionāls mūziķis, brālis spēlēja saksofonu. Rīgas Doma kora skola likās kā milzīgs izaicinājums. Cītīgi gatavojos un iestājos," atceras Rihards Kolmanis. Viņam esot palaimējies ar vecākiem (kinorežisore Ināra Kolmane un rakstnieks, tulkotājs, scenārists Arvis Kolmanis), kuri dēlu vienmēr atbalstījuši pat "vistrakākajās idejās".
Savukārt bundziniekam Pēterim Žīlem tēvs vijolnieks Jānis Žīle, kurš spēlē dažādās popmūzikas grupās, jau sešu gadu vecumā iedevis bungu vālītes un iemācījis pirmo ritmiņu. Kopā ar abiem brāļiem un māsu pat sanācis ģimenes ansamblis. "Sapratis, ka gribu spēlēt bungas, nevis marimbu, gāju pie skolotāja Tāļa Gžibovska un teicu, ka vēlos iestāties Doma kora skolā," stāsta Pēteris.
Sintija Grigorjeva, meitene no Madonas, basģitārai pirmoreiz pieskārusies pavisam nejauši: "Madonā norisinājās ģitāristu sesija. Pieteicos, lai vispār kaut ko iemācītos. Aleksandrs Sircovs, tautā saukts par Muraveju, bija mans pirmais skolotājs." Jauniešiem, kuriem nav mūzikas priekšzināšanu un kuri mājās strinkšķina ģitāru, šādi atveras ļoti daudz iespēju. Sintijai – iespēja mācīties Rīgas 100. vidusskolā un Doma kora skolā. Taču pa īstam viņas muzikālais ceļojums sācies Saulkrasti Jazz meistarklasēs pirms pieciem gadiem. "Tā iedvesma, ko nedēļas laikā iegūsti, nav vārdiem aprakstāma. Sastapos ar līdzīgi domājošajiem, smēlos zināšanas, un viena saruna ar lietuviešu mūziķi Ķēstuti Vaigini mainīja manī visu. Viņš iedēstīja domu: tu vari! Šī festivāla rīkotāji paver jaunajiem mūziķiem visu pasauli." Sintija tur ieguvusi ne tikai draugus, bet arī kontaktus ārzemēs.
Savukārt Elvim Artūram Lintiņam, dzimtajā Jelgavas mūzikas skolā mācoties klasisko klavierspēli, džeza āķis lūpā trāpījis 2009. gadā, kad Jelgavas bigbenda vadītājs Raitis Ašmanis aizvedis paklausīties džeza ansambļa eksāmenu Doma kora skolā.
Bērklija koledža sākumā bijusi katra atsevišķais mērķis, bet pēc tam jau kopīgs plāns. "Mums palaimējās: citi spēlēja uz fonogrammas, bet mēs atbraucām un trijatā nospēlējām," Rihards atceras iestājeksāmenu, kurš bija sarīkots Londonā. Pēc pusotra mēneša pienākusi ziņa, ka visi trīs uzņemti. Vēl pēc brītiņa – ka Sintijai piešķirta stipendija, kas sedz visu, bet abiem puišiem – pusi no mācību maksas, kas Bērklija Mūzikas koledžā būtu 45 000 ASV dolāru gadā, bet kopā ar kopmītnēm un ēdināšanu aptuveni 65 000 dolāru. Trūkstošo izdevies sadabūt dažādos fondos. "Skolai ir sponsoru, resursu datubāze un konsultanti. Palīdz arī privātsponsors, kurš savu vārdu nevēlas izpaust. Par laimi, no nākamā gada pilna apjoma stipendija būs mums visiem," jaunieši staro.
Džeza kultūras centrā
Bērklija mūzikas koledža ir iespaidīga augstskola ar septiņām ēkām, teju 5000 studentiem un simtiem pasniedzēju. Tagad tajā māca arī roku un popmūziku. "Koledžas pamatuzdevums ir mācīt pašlaik aktuālo mūziku. 30. gados, kad Bērklija koledža tika dibināta, tā koncentrējās uz eksperimentālo avangarda akadēmisko mūziku. Palēnām uzmanība pārslēdzās uz džezu, 80.–90. gados aizgāja līdz fusion un rokam, programmās tika pievienots metāls. Pēdējos gados ir liels spiediens uz elektronisko mūziku, ir atvērta jauna nodaļa, kurā var apgūt mūzikas producēšanu, studijas darbu. Man ir izvēle vismaz starp 30 ģitāras skolotājiem. Varu vienu semestri mācīties spēlēt metālu, otru – klasisko džezu. Visiem ir ļoti skaidri sakārtota sistēma, stundās nekad nav kišmišs," stāsta Rihards Kolmanis.
Bērklija koledžā mēdz viesoties un pasniegt meistarklases spožākās džeza zvaigznes. Jaunieši stāsta, ka visi mūziķi ir ļoti atsaucīgi – jo lielāks meistars, jo atvērtāks un grib dalīties visā, ko zina. Sintija Grigorjeva saka: "Ja viņi redz ļoti talantīgu audzēkni, paņem viņu zem sava spārna. Ir daudz leģendāru mūziķu, kuri aktīvās koncertdarbības dēļ skolu nepabeidz. Starp viņiem – arī ģitāristi Pets Metīni, Džons Skofīlds un Als di Meola, kurš stāstīja, ka pasniedzējs aizsūtījis viņa ierakstu Čikam Koream. Čiks uzreiz zvanījis: brauc ar mums turnejā! Bija izvēle: iet skolā vai sākt koncertēt ar Čiku Koreu…"
Plašo studiju programmu visi latviešu jaunieši cenšas izmantot maksimāli. "Nav nemaz daudz: apmēram desmit stundu nedēļā, katru dienu pa divām vai trim stundām. Pārējais laiks aizpildās ar darbiņiem. Es strādāju par sekretāru skolas ģitāras nodaļas birojā: divas vai trīs stundas atbildu uz zvaniem, pieņemu cilvēkus," saka Rihards. Šādi viņš arī iepazīst pasniedzējus un vadību, iegūst noderīgus kontaktus. Brīvais laiks principā neeksistē. Sintija gan strādājusi koncertzālē par durvju sardzi, gan iesaistījusies lielos projektos, piemēram, sešu cilvēku komandā organizējusi sanāksmi, kurā pulcējušies ap 600 skolotāju. Viņa arī muzicē gospeļu baznīcā.
"Tā ir pilnīgi jauna pasaule. Diametrāli pretēja tam, ko bijām redzējuši šeit: gan koncerti, gan mūziķu un skolotāju līmenis, sistēma, sastaptie cilvēki. Tas nav vārdos izstāstāms. Tur ir jāaizbrauc, tad tu to saproti. Atzīmes? Tās liek burtu sistēmā skalā no A līdz Z. Var izkrist, un ļoti daudzi arī izkrīt. Mums veicas diezgan labi," priecājas Pēteris.
Pasaule istabā
Skolā latviešu jaunieši spēlē dažādos ansambļos, katru semestri citā, ārpus skolas turpina spēlēt kopā. "Konkurence ir milzīga, un atrast iespējas uzstāties ir ļoti grūti. Palēnām rodas kontakti. Mums bija viens koncerts latviešu trimdas draudzē," stāsta Rihards. Skolas obligātajā ansamblī viņš spēlējis kopā ar bundzinieku no Polijas un basģitāristu no Indonēzijas. Citā sastāvā bijis kopā ar diviem amerikāņiem un basģitāristi no Kolumbijas. "Bērklija koledžā vairākums ir iebraucēji, tur ir liela dažādība. Ja vēlies tikt spēlēt, nozīmīgāks ir tas, kā tu sevi pasniedz un komunicē: ja tu spēlē fenomenāli, bet ne ar vienu draudzīgi nesarunājies, spēlēsi tikai savā istabā," Rihards uzsver, cik svarīgi ir būt draudzīgam, atvērtam. Ir jāsarunājas, jākrāj kontakti. Ir jāmāk apvienot: ej ar savu kā cirvis, bet esi atvērts un ieklausies citos. Viņš arī novērojis, ka amerikāņi ir reizē ļoti ieinteresēti un ļoti atsvešināti – pajautās, kā tev iet, un būs jau gabalā: "Good for you!" Amerikāņi ir darbaholiķi, no viņiem var mācīties centību. "Vide ir ļoti starptautiska, atšķiras mentalitātes, tāpēc ir jāzina vēsture un jāzina, kā izturēties, kā drīkst runāt. Japānim būs nepieņemami, ja pirmajā reizē viņam uzklupsi un samīļosi. Viņš ar tevi vairs nerunās nekad!" norāda Sintija.
Lai gan koledžai ir kopmītnes, latvieši kopā noīrējuši dzīvoklīti vietā, ko sauc par Jamaica Plain – Jamaikas lauki. Septembrī tur piepulcēsies arī Elvis. "Sākumā baidījāmies, ka sakritīsim cits citam uz nerviem, taču tā nenotika. Mums katram ir sava istaba, un mēs cits citu respektējam. Ziemassvētkos ciemos atbrauca Arta Jēkabsone, kura studē džezu Ņujorkā. Četratā sašķovējām kāpostus, pagatavojām kartupeļus, kotletītes, lai būtu latviski," stāsta jaunie mūziķi.
Tiesa gan, kad Pēteris sācis skaļi sist bungas, kaimiņi izsaukuši policiju. Tāpēc viņš vingrinās tikai skolā. Sintija atzīst: "Vissarežģītākais bija saprast dzīves sistēmu: kur, kas un kā jādara." Palīdzējuši Amerikas latvieši: stāstījuši, kur ir lētākie veikali, kur meklēt dabisko pārtiku, ar kādu transportu jābrauc, kā jārīkojas dažādās situācijās, kā rakstīt projektu, lai augstskola apmaksā veselības apdrošināšanu. Lai arī dzīve ASV galīgi nav tāda, kā bija ierasts mājās, jaunajiem Latvijas džeza talantiem tā patīk: "Tā bieži ir stresa pilna, taču te viss ir ar domu: uz priekšu! Te ir jaunākā mūzika, visas jaunākās tendences, tehnoloģijas un virziens uz nākotni."