Bavārijas Valsts operā Minhenē notikusi Džakomo Pučīni Triptiha pirmizrāde, kuru sagatavojis teātra galvenais diriģents, Eiropā sen dzīvojošais krievu maestro Kirils Petrenko un jaunā holandiešu režisore Lote de Bēre. Minhenes publika dievina Kirilu Petrenko (viņš būs nākamais Berlīnes filharmonijas orķestra galvenais diriģents) – visas biļetes uz Triptihu sen ir pārdotas.
Katra Kirila Petrenko diriģētā simfoniskā programma un operizrāde sola atklāsmi – šķiet, Pučīni mūzika nekad nav bijusi tik plastiska, daudzkrāsaina un maģiska kā Kirila Petrenko piedāvātajā Triptiha lasījumā. Izrādi veido hiperemocionāls proletāriešu trilleris Apmetnis, nelaimīgas mūķenes psiholoģiska drāma Māsa Andželika un komisks stāstiņš par alkatību Džanni Skiki.
Šajā darbā režisore Lote de Bēre ir diriģenta ideālā partnere. Režija ir mūsdienīga, skulpturāla, dabiska, ļoti muzikāla. Apmetni un Māsu Andželiku konceptuāli savieno nāves un bēru tēma. Pirmajā operā laulāts pāris piedzīvo krīzi pēc bērna zaudēšanas, un vīrs greizsirdības lēkmē nogalina sievas mīļāko. Otrajā operā māsa Andželika, kura dzīvo klosterī, uzzina par sava ārlaulībā dzimušā dēla nāvi un iedzer indi, lai satiktos ar dēliņu jau citā saulē. Trešā opera pārsteidz ar melno humoru un radikāli atšķirīgu spēles stilistiku – attīstoties sižetam, Džanni Skiki mantkārīgie cilvēciņi pamazām zaudē apģērba kārtas un kļūst arvien netīrāki.
Izrādē ir spožs solistu ansamblis: Apmetnī dzied soprāns Eva Marija Vestbruka, tenors Jonhuns Lī un baritons Volfgangs Kohs, Māsa Andželika ir soprāna Ermonelas Jaho zvaigžņu stunda, savukārt Džanni Skiki lielajā, fantastiskajā "kopkorī" viskolorītāk izpaužas titullomas tēlotājs baritons Ambrodžo Maestri. Triju operu darbība risinās milzīgā caurulē jeb laika tunelī. Kulminācijas brīžos tuneļa centrālā detaļa sāk griezties kā veļas mašīnas centrifūga, iesūcot sevī dzīvību zaudējušos varoņus.
Triptiha emocionālā virsotne ir opera Māsa Andželika, kurā titullomu atveido Albānijas soprāns Ermonela Jaho – viena no enigmātiskākajām mūsdienu dziedātājām. Pēc Triptiha pirmizrādes Minhenē viņa atbildēja uz KDi jautājumiem.
Vairākums operas režisoru ir vīrieši. Kādi ir jūsu iespaidi par sadarbību ar režisori Loti de Bēri, kura iestudējusi Triptihu?
Sadarbība bija īpaša, jo Lote de Bēre pavisam nesen ir kļuvusi par māmiņu. Man nav bērnu, taču es zinu, ka pēc mazuļa nākšanas pasaulē sievietei rodas papildu enerģija un jūtīgums. Māsa Andželika ir dramatisks stāsts par bērna zaudēšanu, mēģinājumos es raudāju – šī opera atgādina, cik nežēlīgi mēs mēdzam izturēties cits pret citu.
Lote man ļāva būt patiesai – ja Māsā Andželikā neesi maksimāli atklāta un ievainojama, klausītāji tev nenotic. Kad izpildu šo lomu, es allaž aizmirstu, ka dziedu. Es ieeju citā dimensijā. Maestro Kirils Petrenko diriģē orķestri tā, ka man ir sajūta – mūziķi nes mani uz rokām.
Kirila Petrenko vadībā Pučīni mūzika skan pavisam citādi, nekā ierasts, viņš no tās noņem kiča un melodramatisma plīvuru.
Tieši tā, Kirila Petrenko meistarība slēpjas detaļās. Mēģinājumos mēs izstrādājām katru vārdu. Tam ir jānāk no sirds. Dziedātājs uz skatuves vienmēr ir atkailināts. To nevar nospēlēt, klausītāji to uzreiz sajutīs, tas viņus atstās vienaldzīgus. Viņi nevēlas dzirdēt kārtējo drāmas karalieni, kura pārcenšas tēlojumā, sentimentālisma vai romantisma forsēšanā. Nevienam neizdodas apmānīt publiku. Apzinos, ka ikviens, kurš kāpj uz skatuves, tiek rūpīgi vērtēts, taču kādā brīdī ir jāaizmirst tas, ko no tevis gaida. Dzīvo uz skatuves un esi godīga! Mūzika pieprasa godīgumu. Ja tā nav, nepalīdzēs pat visskaistākā balss.
Lai gan Māsas Andželikas darbība risinās klosterī, tas nav stāsts par reliģiju. Pats Pučīni to apliecina savās vēstulēs. Katra Triptiha daļa vēsta par sarežģīto cilvēka dabu. Mēs neesam un nekad nebūsim perfekti, mūsos notiek nebeidzama cīņa. Katrā viencēliena operā, kas veido Triptihu, Pučīni to parāda ļoti koncentrēti.
Operā Apmetnis, kas atklāj Triptihu, galvenā varone Džordžeta konstatē: "Cik grūti būt laimīgai!" Vai piekrītat šim apgalvojumam?
Jā, tas ir grūti, jo mēs nespējam darīt laimīgus visus apkārtējos. Mūsu dzīve dažreiz ir ļoti atkarīga no tiem, kuri ir mums blakus. Mēs cenšamies darīt viņus laimīgus un paši būt laimīgi, taču tas neizdodas. Triptiha divas pirmās daļas – Apmetnis un Māsa Andželika – ir aizkustinošas un skumjas.
Dziedot māsu Andželiku, es piedzīvoju katarsi un pēc izrādes jūtos laimīga. Pēc tam kad dodos mājās, adrenalīna līmenis samazinās. Es nezinu, ko šovakar darīšu, varbūt vientulībā raudāšu. Iespējams, mēs nekad neesam absolūti laimīgi. Tāda ir cilvēka iekšējā cīņa. Vakarā pēc tik emocionāli prasīgas izrādes jūtos iztukšota. Taču tādi ir šīs spēles noteikumi. Ja vēlos piedzīvot gara transformāciju uz skatuves, man ir jārēķinās ar to, ka pēc dažām stundām mani pārņems pavisam citas emocijas.
Māsa Andželika ir daudz īsāka par citām operām, kurās jūs bieži esat dzirdama, – Traviatu un Madama Butterfly. Vai tas padara jūsu uzdevumu vieglāku vai sarežģītāku?
Tas ir pat sarežģītāk, jo dots mazāk laika, lai "ieskrietos". Tādā operā kā Māsa Andželika dziedātājai ir jābūt ideāli sagatavotai, jābūt možai no pirmās nots līdz pēdējai. Jāapzinās, ka nedrīkst atkārtot vienas un tās pašas kustības un skaņas. Beigās notiek emocionāls sprādziens. Māsa Andželika ir kā paātrināts maratons.
Šajā operā ir jādzied, jākliedz, jāraud, partitūrā ir pianissimo un fortissimo. Brīdī, kad jākāpj uz skatuves, par to ir jāaizmirst. Jūs vairs nedrīkstat domāt par savas balss skanējumu. Viss, par vēlu! Par to bija jādomā agrāk, sagatavošanās posmā. Kad esat uz skatuves, sāk skanēt nevis jūsu balss, bet dvēsele.
Pēc nesenajiem seksa skandāliem, kas satricināja Holivudu, dažas aktrises paziņoja, ka vēlas aktīvāk un ciešāk sadarboties ar sievietēm režisorēm. Vai operas jomā šī problēma ir aktuāla? Vai jūs vēlētos biežāk uzstāties sieviešu iestudētajās izrādēs?
Es pret visiem režisoriem izturos vienādi. Man nav tik svarīgi, kas iestudē operu – vīrietis vai sieviete.
Esat dziedājusi režijas dižgaru Franko Dzefirelli, Roberta Vilsona, Ričarda Džonsa, Roberta Kārsena un Hansa Neienfelsa iestudētajās izrādēs. Ko jūs gaidāt no darba ar režisoru?
Nevēlos apgalvot, ka izrādēm ir jābūt tradicionālām, lai gan man tādas patīk. Režisors var piedāvāt savu interpretāciju, taču viņam ir jābūt uzticīgam operas stāstam un komponista idejām. Tagad režisoriem bieži patīk pārveidot stāstu, tādējādi tiek deformēta drāma un tajā iekodētās emocijas. Viņi izvēlas iet vai nu tīras estētikas, vai skandāla ceļu. Es to nespēju izturēt un uztveru sāpīgi. Režisoru piedāvājumi neatklāj dziedātāju iespējas, neparāda viņus vispievilcīgākajā gaismā. Šādos gadījumos man palīdz tikai domas par mūziku – apziņā es izveidoju pati savu skatuvi un atrodu sev piemērotāko pieeju lomai. Jūs nespējat iedomāties, cik bēdīgi dažreiz jūtos. Esmu satikusi režisorus, kuri nezina, par ko mēs dziedam. Nav perfekti jāzina itāļu vai franču valoda, tomēr ir jābūt dziļākai satura izpratnei.
Man ļoti patika strādāt ar Robertu Kārsenu, Ričardu Džonsu un Franko Dzefirelli. Kādam var šķist, ka Dzefirelli izrādes ir vecmodīgas un kičīgas, taču es ar baudu dziedāju viņa iestudētajā Traviatā – tas bija tik skaisti! Šajā operā varonei ir jāsapņo, un es varēju sapņot Dzefirelli uzburtajā pasaulē.
Neslēpšu – es mocījos Roberta Vilsona iestudētajā Madama Butterfly Bastīlijas operā Parīzē. Tā ir vizuāli nevainojama, mākslinieka estētikā balstīta izrāde, kurā absolūti nav emociju. Piedodiet – ja sievietei atņem bērnu, viņa nevar stāvēt nekustoties ar eleganti paceltu roku. Tas ir neiespējami! Šajā iestudējumā es jutos neērti. Varbūt neesmu sapratusi Roberta Vilsona ideju.
Manuprāt, operā nevar visu reducēt līdz dažām lēnām kustībām un izsmalcinātai gaismas partitūrai. Vilsona izrādes ir skaistas, taču tās nav manā gaumē. Man ir nepieciešama emocionāla saikne ar skatītājiem, tāda kā jaunajā Minhenes Triptihā.
Triptihs
Diriģents Kirils Petrenko, režisore Lote de Bēre
Bavārijas Valsts operā Minhenē 23., 27., 30. decembrī, 1. janvārī, 14., 16. jūlijā
www.staatsoper.de
Operas Triptihs tiešraide www.staatsoper.tv – sestdien, 23. decembrī, plkst. 20 (pēc Latvijas laika); no svētdienas, 24. decembra, plkst. 12 operas ieraksts 24 stundas būs pieejams video on demand režīmā