Kad šā gada oktobrī iznāca jaunākais, pēc skaita četrpadsmitais Leonarda Koena studijas albums You Want It Darker, tā muzikālajā skanējumā, dziedātāja balsī un tekstos bija jaušams grūti pārprotams un parasti viņa dziesmām neraksturīgs tiešums, ko viskodolīgāk izteica albuma tituldziesmas rindas: "Hineni, hineni/I’m ready, my Lord."
Te es esmu
"Hineni" jeb "Te es esmu»" (pēc jaunākas Bībeles latviešu tulkojuma versijas: "Es te!") ir Ābrahāma atbilde, kad Dievs Pirmajā Mozus jeb Radīšanas grāmatā pārbauda Ābrahāma ticību, mudinādams upurēt viņa vienīgo un mīļoto dēlu Īzāku. "Hineni!" ir arī Mozus atbilde brīdī, kad no ērkšķu krūma, kurš deg, bet nesadeg, viņu uzrunā Dievs un sūta viņu izvest Izraēla tautu no Ēģiptes gūsta. Visbeidzot – jau daudzus gadsimtus vēlāk "Es te, sūti mani!" ir Jesajas atbilde Dievam pēc templī pieredzētās vīzijas, un tāpat kā Mozus un Ābrahāma gadījumā šī atbilde nozīmē absolūtu garīgu pakļaušanos, bezierunu gatavību upurēties, ziedoties citu vai augstāka labuma vārdā.
Svēto Rakstu stāsti Koenam bija labi pazīstami kopš mazotnes. Viņš piedzima 1934. gadā Kvebekas Vestmountā Kanādā, viņa mātes Māršas jeb Mašas Klonitskas tēvs bija Lietuvas ebreju izcelsmes Talmūda pētnieks; Koens gan pats stāstījis, ka māte bijusi krieviete un bērnībā viņam dziedājusi "krievu dziesmas". Tēva vecāki bija cēlušies no Polijas ebrejiem, ģimenē tika ievēroti ortodoksālā jūdaisma riti, un saikni ar savām reliģiskajām saknēm Koens saglabāja visu mūžu.
Taču Koenu nekādā gadījumā nevar uzskatīt par reliģisku rakstnieku, dzejnieku vai dziesmu autoru – vienalga, vai viņa darbos būtu saskatāmi jūdaisma, kristietības, vēlākos laikos varbūt arī kādi budisma simboli un atsauces. Viņam reliģija kļuva par vēsturiski pārmantotu, pakāpeniski uzkrātu un papildinātu bagāžu, un māksliniecisku lietojumu tai varēja gadīties atrast visnegaidītākajās situācijās, apstākļu kombinācijās un sakritībās – tā tas, piemēram, notika ar nu jau hrestomātisko un albumā Various Positions (1984) iekļauto Hallelujah, ko saskaņā ar leģendu Koens esot rakstījis Ņujorkas Royalton Hotel numurā, ģērbies vienās apakšbiksēs, arī pēc 80 uzmetumiem nebūdams apmierināts ar rezultātu un izmisumā dauzīdams pret grīdu galvu. Taču, lai gan dziesmas 1984. gadā ierakstītajā oriģinālversijā (jau vēlāk gan pats Koens, gan daudzo interpretāciju autori tekstu bieži mainījuši) ir atsauces uz stāstiem par Simsonu un Delīlu no Soģu grāmatas un ķēniņa Dāvida grēkā krišanu ar peldēties baseinā izgājušo Batšebu ("šī sieva bija ļoti glīta no skata"), daudzi izpildītāji un klausītāji tajā drīzāk saskata galvenokārt seksuālu zemtekstu, un, kā bija izteicies viens no pazīstamākajiem Hallelujah interpretiem, nu jau arī nelaiķis Džefs Baklijs, tā ir "slavas dziesma orgasmam".
Jaunā diska You Want It Darker kopējā noskaņa šādai interpretāciju brīvībai nebija pakļaujama, un arī vienā no albuma iznākšanai pieskaņotajām intervijām žurnāla New Yorker galvenajam redaktoram Deividam Remnikam Koens bija teicis: "Nedomāju, ka spēšu šīs dziesmas novest līdz galam. Lai gan, kas to lai zina? Varbūt es tieku pie otrās elpas, nezinu. Taču es nepieķeros nekādām garīgajām praksēm. Es vienkārši neuzdrošinos, jo vēl ir šis tas izdarāms. Jānokārto šādas tādas lietas. Esmu gatavs nāvei. Un ceru, ka tas nebūs pārāk nepatīkami. Un tas arī viss." Kad albums jau bija iznācis, Koena dēla un jaunā albuma producenta Ādama publicētajās videointervijās mūziķis bija redzams, kā nu jau labu laiku ierasts, – nevainojamā uzvalkā ar kaklasaiti, spoži nospodrinātās kurpēs, rokas salicis uz spieķa roktura, taču bija grūti nepamanīt to, ko staltā āriene, asprātība un humora izjūta nespēja apslēpt: "Hineni, hineni."
Stāsti un pārpratumi
Droši vien līdzīgi kā daudziem aukstā kara frontes šajā pusē, arī man pirmais iespaids par Leonardu Koenu bija populāri maldinošs. Laikam vienā no televīzijas pārraidēm Varavīksne Aldis Ermanbriks parādīja Dance Me to the End of Love melnbalto videoklipu. Ja atceraties, tas sākas tādā kā kopējā slimnīcas palātā, vienā no gultām šķietami miris guļ Koens pats, un ienākusī sieviete pārklāj viņa seju ar palagu. Vēl tur slimnīcas gaiteņos klejoja kāds vecs sagrabējis vijolnieks, kas piespēlēja dziesmas salkani sērīgajai Casio sintezatora stīgu partijai, un mulsinoša striptīza aina tādā kā anatomiskajā teātrī. Tobrīd man nebija ne jausmas, ka, piemēram, pēc "Koena nāves ainas" redzamais zemē noklātais tukšais mētelis, visticamāk, ir mājiens uz viņa paša 1971. gadā ierakstīto dziesmu Famous Blue Raincoat – veltījumu 50. gadu beigās Londonā pirktam firmas Burberry lietusmētelim, kas vēlāk esot ticis nozagts no Koena norvēģu izcelsmes ilggadējās draudzenes un mūzas Mariannas Īlenas dzīvokļa Ņujorkā. Mētelis bijis viņa sabiedrotais ilgu un nozīmīgu dzīves laiku, par kuru Koens teicis: "Tolaik es zināju, kā pienācīgi jāģērbjas."
Drīz pēc tam pie manis nonāca ar cigarešu dūmu smaržu pamatīgi piesūkusies Koena albuma The Songs of Leonard Cohen (1967) kasete. Ārzemju mūziķu albumu oriģinālizdevumi tolaik vēl aizvien bija apbrīnas cienīgi retumi – arī tāpēc, ka uz to vāciņiem gandrīz vienmēr bija nodrukāti dziesmu teksti, un pirmsinterneta laikmetā, turklāt ar gandrīz neesošām angļu valodas prasmēm tā bija iespēja mēģināt saprast dziedātā jēgu. Taču dzirdamais mani pamatīgi pārsteidza – lai gan balss bija gandrīz tā pati, šajās dziesmās nebija nekā no Dance Me to the End of Love salkanības, bet platoniskajai mīlestībai veltītajā Suzanne un divām sniegavētras pārsteigtām mugursomniecēm veltītajā Sisters of Mercy, kā man šķita, bija jābūt atrodamai kaut kādai īpašai apslēptai nozīmei, kas tomēr nedevās rokā pat pēc neskaitāmām noklausīšanās reizēm. To visu vēl noslēpumaināku, protams, vērta tas, ka es zināju – pat britu grupas The Sisters of Mercy nosaukums bija tieša atsauce uz Koena dziesmas nosaukumu; man gan nebija zināms, ka atsauce bijusi ironisks joks, bet tas nu tā.
Ar to Koena pārsteigumi vēl nebija galā. Būdams aizrāvies ar viņa 1967. gada ierakstu, mūzikas veikalā Vaļņu ielā iegādājos vēl vienu viņa albumu, pirātiski pavairoto Death of a Ladies’ Man (1977). Jau atkal vainīga bija mana aprobežotā zināšana, jo tobrīd es nekā nevarēju būt informēts, ka daudzi šo Fila Spektora producēto ierakstu uz visiem laikiem atzīs par vājāko Koena albumu un lielāko pārpratumu viņa karjerā. "Pārāk daudz šajā ierakstā izklausās pēc tā, kas sanāk, kad pasaules ārišķīgākais ekstraverts cenšas producēt un aranžēt pasaules fatālākā introverta dziesmas," rakstīja kāds kritiķis. Pārpratumi, protams, ar to vēl nebija galā, jo bija jāpaiet gadiem desmit, iekams es uzzināju, ka Dance Me to the End of Love sākotnējā ierosme, par kuru pēcāk gan Koens runājis nelabprāt, esot bijis stāsts par ebreju mūziķiem, kuriem koncentrācijas nometnē likts spēlēt, pavadot uz gāzes kamerām savus tautiešus.
Neuzrakstītie romāni
1960. gadā, saņēmis Kanādas Mākslas padomes stipendiju, Koens ieradās Londonā un bija apņēmības pilns kļūt par dzejnieku, tomēr Anglijas klimats viņam drīz vien sāka šķist pārāk nomācošs, un viņš devās uz Grieķiju, par piemiņu no Londonas paturot jau pieminēto lietusmēteli. Grieķijā viņš turpināja rakstīt romānu un strādāt pie dzejoļu krājuma Ziedi Hitleram, un tur Idras salā iepazinās ar Mariannu Īlenu (krājums pēcāk tika veltīts viņai, tāpat kā dziesma So Long, Marianne). Kā Koens vēlāk stāstīja intervijās, pievērsties mūzikai viņu bija pamudinājuši finansiāli apsvērumi, jo ar rakstīšanu neko nopelnīt neizdevās un viņš bija "miris badā". Taču, kā jau daudzi viņa biogrāfijas fakti, arī šis drīzāk atgādina līdz literāra stāsta pabeigtībai noslīpētu īstenības atspulgu.
Šādi stāsti virmoja gan zem viņa dziesmu virskārtas (kaut vai izpļāpāšanās un pēcāk visa mūža garumā ilgusī nožēla par dziesmā Chelsea Hotel apdziedāto sakaru ar Dženisu Džoplinu), gan turpināja viņu pavadīt vai vajāt arī dzīvē. 90. gadu vidū tas bija stāsts par Leonardu Koenu, kurš pievērsies dzenbudismam, kļuvis par budistu mūku un mūziku pilnībā pametis. Desmit gadu vēlāk tas bija stāsts par viņa menedžeri Kelliju Linču, kura bija pamanījusies piesavināties lielāko daļu Koena uzkrājumu, atstājot viņam tikai 150 000 ASV dolāru un milzu nodokļu parādus. Šiem abiem stāstiem sekoja stāsts par atgriešanos, jo 2008. gadā pēc 15 gadu pārtraukuma Leonards Koens atkal kāpa uz skatuves un dažos gados sniedza vairāk nekā 250 koncertu.
Vienu no šī perioda koncertiem man gadījās redzēt, tas ilga gandrīz trīs stundas, taču atšķirībā no itin bieži sastopamajiem gadījumiem, kad grupas atkal apvienojas un mūziķi atsāk koncertēt finansiālu apsvērumu dēļ, Leonarda Koena priekšnesums ne mirkli neatgādināja diedelēšanu vai haltūru. Visu koncerta laiku no pirmās līdz pēdējai dziesmai bija skaidrs, ka viņu vada pārliecība par to, kas darāms, un, pat ja cilvēki ne vienmēr ir tie, uz ko var paļauties, vēl var ticēt, ka par cilvēkiem ir arī kaut kas vēl lielāks, varenāks.