Viens no tiem ir dāņu režisores Kirstenas Dēlholmas Rienci. Triumfs un sakāve Latvijas Nacionālajā operā (LNO) - "apcirptais Vāgners", mākslinieciski augstvērtīga, pietiekami radikāla izrāde, kuru aizrautīgi diriģēja Modests Pitrens. Runā, ka Rienci lomu spēj nodziedāt tikai četri tenori pasaulē - Rīgā šogad dzirdējām trīs no viņiem: Torstenu Kerlu, Andrēasu Šāgeru un Jonu Ketilsonu. Rienci. Triumfs un sakāve ir veltījums Vāgnera laikam Rīgā un fantāzijas, jaunrades spēkam. Šīs performances atgriešanās LNO repertuārā nav paredzēta.
Toties jau drīz atkal būs dzirdama komponista Kristapa Pētersona un dzejnieka Sergeja Timofejeva opera - lekcija Mihails un Mihails spēlē šahu Viestura Meikšāna režijā. Tas ir jaudīgs, stilīgs un drosmīgs oriģināldarbs, kurā saplūst mūzika, dramaturģija, vēsture un vizuālā māksla. Uzvedumā ir radīta jauna, interesanta skatuves valoda, ko nevar teikt par Artura Maskata Valentīnas iestudējumu.
Gada notikums vizuālajā mākslā - Vijas Celmiņas lielā personālizstāde. XX gadsimta amerikāņu mākslas klasiķe savā vēsturiskajā dzimtenē tika uzņemta ar ovācijām. Vija Celmiņa fascinē ne tikai ar mākslas darbiem, bet arī ar savas personības artistisko nešpetnumu.
No mazāka mēroga šogad Rīgā notikušajām viesmākslinieku izstādēm vērts atcerēties ukraiņa Jevgeņija Petrova akvareļu un skulptūru parādi, kā arī krievu laikmetīgās mākslas zvaigznes, labi pazīstamās Olgas Černišovas zīmējumu un video ekspozīciju.
Popkultūras kategorijā nepārspējams bija ģeniālā kanādiešu dziesminieka Rūfusa Veinraita solokoncerts klubā Palladium pavasarī - uz to atnāca mazāk skatītāju, nekā šis dziedātājs būtu pelnījis, taču viņa šovā, kas vienmēr ir muzikalitātes, talanta, humora un ekstravagances paraugstunda, varēja pārliecināties, ka sajūtu ziņā Rīga var būt ne tikai Eiropas, bet arī pasaules kultūras galvaspilsēta, kaut vai tikai uz vienu vakaru.