Kamēr vokālās grupas Cosmos populārākie dalībnieki Jānis Šipkēvics un Reinis Sējāns darbojas pa Instrumentiem, bass Jānis Strazdiņš dzied pasaulslavenajā zviedru vokālajā ansamblī The Real Group, Jānis Ozols ir sagaidījis sava dibinātā un vadītā Babītes jauniešu kora Maska 15 gadu jubileju. 18. septembrī koncertā Latvijas Universitātes Lielajā aulā izskanēs gan latviešu un ārzemju koru mūzikas klasika, gan Cosmos dalībnieku Reiņa Sējāna, Andra Sējāna, Jāņa Šipkēvica un Jāņa Ozola speciāli korim komponētās dziesmas. Koncerta viesi, ar kuriem Masku vieno ilggadēja sadarbība, būs Xylem Trio, kura sastāvā muzicē perkusionists un komponists Rihards Zaļupe, Oskars un Raimonds Petrauski. Neiztrūkstoša koncerta sastāvdaļa būs komponistes, Maskas kormeistares un vokālās grupas Latvian Voices vadītājas Lauras Jēkabsones speciāli korim komponētie skaņdarbi un viens pirmatskaņojums.
"Man ir paveicies, ka Laura Jēkabsone ir kormeistare nu jau gadus septiņus astoņus, un viņa pēdējā laikā ir atklājusi sevī komponistes talantu. Es priecājos, ka man korī labā roka ir tāds radītājs, un man diezgan bieži nekas nav jādara. Es pasaku: Lauriņ, uzraksti skaņdarbu par tādu un tādu tēmu. Tādā veidā mēs pēdējā laikā veidojam savu unikālo repertuāru. Jubilejas sezonu atklāsim ar koncertu 18. septembrī, savukārt 20. decembrī būs Lauras autorkoncerts Doma baznīcā, tajā skanēs speciāli korim rakstītās dziesmas ar orķestra, kokļu un ģitāru pavadījumu, ko esmu viņai pasūtījis un kas iznāks diskā. Aprīļa sākumā būs tāds vairāk nenopietns, cerams, relaksējošs koncerts," turpmākos plānus izklāsta Jānis. "Tie, kuri Masku pazīst, zina, ka tas ir nedaudz citāds koris nekā citi. Cosmos droši vien arī atstājis ietekmi – skaidrs, ka, braukājot pa pasauli, redzējām to, ko Latvijas Mūzikas akadēmijā neviens nemāca. Es uzskatu, ka mēs varam ļoti kvalitatīvi nodziedāt klasisko repertuāru – lielās formas – un tikpat labi varam uztaisīt kaut kādu joku – nodziedāt dziesmu par kartupeli vai Rūķīšos un mežavecī – tādā monumentālā Jāzepa Vītola skaņdarbā ar Plūdoņa dzeju – uzdrošināties uztaisīt normālu teijāteri: pārģērbt vienu par rūķīti un izmantot ruporu. Maskas firmas zīme ir publikas izaicināšana uz kaut ko nepierastu, nepieradinātu."
Sen vairs nav tā
Pats Jānis dziesmas neraksta bieži. Ja pieķeras – patīk. Viņa lielākais hits ir Cosmos dziesma Pasaules galiņš ar Jāņa Šipkēvica vārdiem. "Toreiz tuvojās kārtējais pasaules gals. Atkal pareģoja, ka tūliņ – 31. decembrī pulksten 23.59 – viss beigsies. Taču ne jau par pasaules galu ir dziesma, bet, kā vienmēr, par mīlestību. Tajā brīdī, kad man sanāk piesēsties un kaut ko paklimperēt pie klavierēm, ja kāds pēkšņi pasūta kaut ko, es ar prieku uzrakstu. Ja es ar komponēšanu pelnītu iztiku, rakstītu biežāk. Man ir daudz citu lietu, arī divi bērni un sieviņa (Marta ir kordiriģente, Garkalnes kora Pa saulei vadītāja, meitai Lilijai ir četri gadi, dēlam Jānim – gads un četri mēneši), nav tik daudz laika piesēsties. Mūsdienās sen vairs nav tā, ka tu ej pa pļavu, tev atnāk iedvesma un tu pieraksti to. Tagad dzīves temps ir tik ātrs, ka komponisti reāli apsēžas no rīta desmitos tā kā darbā, domā un rada. Talantīgajiem sanāk, netalantīgajiem nesanāk."
Alga telefona rēķinam
Pirms sākam runāt par lietu, pārspriežam, ka reizēm ierakstus dzīvākus padara nejauši iezagušās nepilnības vai trokšņi, piemēram, austrāliešu grupas Jet vienīgā superhita Are You Gonna Be My Girl ievadā kāds iekrekšķas, Dead or Alive dziesmas You Spin Me Round sākumā noraustās lente, savukārt Queen gabala Now I’m Here ģitārievadā Braienam Mejam tik tikko pamanāmi uz īsu sekundes daļu nojūk ritms. "Nupat ar kori rakstījām disku – tieši tad, kad bija tāda basīga vieta, brauca kaut kāds lifts, un tā vieta vēl dobjāka kļuva," līdzīgu gadījumu no savas pieredzes atceras Jānis, kurš nākamgad varēs svinēt 20 gadu darba jubileju – 16 gadu vecumā viņš strādāja par kormeistaru Babītes korī Atskaņa.
Diriģente Ginta Pētersone, kuras meita tagad dzied Maskā, atnākusi uz Doma skolu, ienākusi klasē un teikusi, ka meklē jaunu kormeistaru. Naudas neesot daudz. "Neviens negribēja, loģiski – 16 latu alga mēnesī. Vēl turp un atpakaļ ar busu jābrauc. Kaut kā viņa mani pielauza. Par tiem 16 latiem varēju vismaz samaksāt telefona rēķinu, man 16 gados bija mobilais telefons – pārdevu sertifikātus un nopirku. Pēc trim gadiem izdomāju, ka gribas kaut ko savu un vajag veidot jauniešu kori – Babītē tolaik bija daudz jauniešu. Aizgāju pie skolas direktora un izteicu savu vēlmi. Pirmais jautājums – cik lielu es gribu algu. Es teicu – simts latu. Direktors: labi, Jāni, taisi. Jo simts latu – tas vairs nebija sešpadsmit. Jubilejas koncertā dziedāsim arī pašu pirmo mūsu dziesmu – latviešu tautasdziesmu Situ pie lodziņa. Dziedāsim to tieši tāpat kā pirms 15 gadiem – vienbalsīgi," stāsta Jānis.
Jāņem gandrīz katrs
Maska skaitās jauniešu koris, tāpēc tā sastāvs nemitīgi mainās. Jānis gribētu, lai tas mainās vēl vairāk. "Es domāju, ka pašlaik Latvijā esam viens no labākajiem koriem, bet sākumā tā nebija. Ar katru gadu pa bišķiņam augām un attīstījāmies, lielākus mērķus izvirzījām, uz konkursiem sākām braukt (2012. gadā Maska uzvarēja Starptautiskajā Haralda Andersena kamerkoru konkursā Helsinkos un ieguva 15 000 eiro – U. R.) un nu 15 gados esam kļuvuši, ja tā var teikt, par nopietnu spēlētāju koru vidē gan Latvijā, gan pasaulē, par to, protams, ir prieks."
Tās īstās paaudzes cilvēku, kas atbilstu jauniešu korim, tagad Babītē nemaz neesot tik daudz. "Piemēram, uz kori Kamēr atnāk 70 vai 80 cilvēku, var paņemt sešus un pārējiem pateikt: pamēģiniet kaut kur citur. Mums tā nav – ir jāņem gandrīz katrs, kurš atnāk. Taču tāpat viss notiek – Maska rullē," savu kolektīvu paslavē Jānis un piebilst, ka galvenais nav muzikālā izglītība, bet lai cilvēkam lācis uz ausīm nav uzkāpis, – iemācīt pārvaldīt balss materiālu ir kora vadītāja uzdevums. Ar kādu dziedātāju ir bijis jāsāk no nulles, brīžiem Jānis domājis, kāpēc vispār viņu ir paņēmis, bet beigu beigās šis "bezcerīgais variants" kļuvis par vienu no vadošajiem kora dziedātājiem. "Izgājis visu spektru no pašas apakšas, nemākot neko, viņš ir kļuvis ļoti uzticīgs korim, jo tā viņam ir kā otrā dzīve. Kad tu saproti, ka viņš pārvēršas par vienu no balstiem, uz kura vispār turas koris, tu atceries – re kā, es pirms septiņiem gadiem pareizu lēmumu esmu pieņēmis – un vari uzsist sev uz pleca, pateikt: re, kāds es malacis. Kora vadīšana ir arī psiholoģija, jāprot ļauties intuīcijai."
Kā lai Šipītim pasaka?
Līdzīgi krūmos neaizmesta plinte tomēr izšāvusi, kad reiz palūdzis uzrakstīt dziesmu savam Cosmos kolēģim. "Pasūtīju Šipītim skaņdarbu – man patīk pasūtīt, nenosakot baigās robežas. Ja tev ir šaurāks izpaušanās veids, ir grūtāk kaut ko labu radīt. Es teicu Šipītim: uzraksti man Ziemassvētku koncertam vienalga ko. Kad pirmo reizi noklausījos, ko viņš ir uzrakstījis, es nodomāju: kur es esmu ieberzies!? Klausījos vēlreiz un vēlreiz, skatījos tās notis un tad sapratu – pērn nodziedājām Ziemassvētku koncertā, un tā dziesma ieveda tādā apcerīgā nostalģijā visu publiku, mani un kori – tāda meditācija aizgāja apmēram sešu minūšu garumā, un tas skaņdarbs īstenībā ir tik foršs! Taču pirmajā mirklī likās: kā lai Šipītim pasaka…"
Izveidojot kori, divus vai trīs mēnešus dalībnieki runājuši, ka vajadzētu nosaukumu, bet tas joprojām nav ieradies. Tad Jānis piedraudējis koristiem – ja viņi līdz nākamajam mēģinājumam nebūs sagatavojuši priekšlikumus, viņš atšķirs latviešu valodas vārdnīcu un, kur iebakstīs ar pirkstu, tas arī būs. "Protams, nākamajā reizē neviens neko nebija izdomājis, visi nosmējās, kad es teicu, ka tagad eju mājās un – kas būs, tas būs, paši vainīgi. Es kā šodien atceros – bija tāda sarkana grāmata, atvēru kaut kur pa vidu, iebakstīju, un tur bija "maska". Viss. Nekādas dziļas domas, ne jēgas tam nebija. Tagad varu teikt, ka korim ir vairākas sejas – tas patiešām atbilst nosaukumam. Mēs varam dažādus tēlus izspēlēt. Arī ārzemēs to normāli uztver – ja nosaukums ir, teiksim, Vēja balss – diezgan grūti. Maskās gan nekad neesam uzstājušies. Vienreiz dziedājām Artura Maskata autorkoncertu. Tas skan līdzīgi – Maskats un Maska –, varbūt varētu kaut kad uz Maskavu aizbraukt," saka Jānis. Es šajā sakarā atceros, ka Ķengaraga kinoteātris Maskava reiz tika pārdēvēts par Masku, pirms tas tika nojaukts, lai vietā uzbūvētu lielveikalu.
Partitūra šūpojas viļņos
Pagājušogad Jānim bija vienas sezonas kulinārijas šovs TV3 Garšīgi dzīvojam Rīgas Centrāltirgū. "Tas man bija interesants gads – es paralēli vēl mācījos Stokholmā Karaliskajā mūzikas akadēmijā – iestājos tur maģistrantūrā uz simfoniskajiem diriģentiem. Vienā no pirmajām dienām, kad sēdēju Stokholmas dzīvoklī, man piezvanīja producente Ilze Ūdre: "Jāni, čau! Ko dari?" Saku, esmu Stokholmā. "Negribi vadīt kulinārijas šovu?" Es tajā brīdī tikko no veikala – Zviedrijā viss nenormāli dārgi – kaut kādu roltonu, sauso paiku ēdu. Saku: jā, gribu. Tad visu laiku man bija braukāšana šurpu turpu, jo paralēli strādāju – korus neatstāju nevienam citam. Faktiski es tajā gadā uzzināju savu spēju robežu – sapratu, ka vairāk gan nevaru. To gadu es atcerēšos visu mūžu – tas bija tāds džetlegs – no vienas ļotenes ārā, nākamajā iekšā. Uz mēģinājumu, uz kulinārijas šovu, pie ģimenes, atkal ļotenē. Citreiz, lai lētāk, ar kuģi braucu, pa ceļam mācījos partitūras, nodiriģēju, parunāju ar profesoru, un atkal lidmašīnā iekšā – pilnīga trakomāja. Es to pārdzīvoju un esmu ļoti apmierināts. Raidījumā receptes centāmies veidot daudzmaz sezonālas. Decembrī, janvārī, februārī bija grūti, jo tu nevari tirgū dabūt Latvijas produktus, taču raidījumiem ir jābūt. Sapratu, ka cilvēki maz ēd zivis – raidījumiem, kuros gatavojām zivju ēdienus, bija mazāka atsaucība. Viņiem vajag gaļu – un vēlams vistu, bet kur tu vari normālu vistu dabūt? Es vienu vietu zinu, un pie tās kundzītes tiešām eju un pērku vistu par 11 eiro. Jo es viņai uzticos, un tā ir ekoloģiska vista. Es neredzu jēgu gatavot vistu, kuru var nopirkt jebkurā veikalā. Vai tad es raidījumā teikšu: pērciet superīgo poļu ar steroīdiem sabaroto vistu?"
Zivis nepiedod kļūdas
Jānis ir kritiski noskaņots pret Latvijas restorāniem, kas piedāvā sliktas kvalitātes ēdienu par augstu samaksu. "Lai cik slaveni pavāri Latvijā būtu, es aizeju uz restorānu… Esmu dusmīgs. Tā nav kvalitāte! Ja sakām, ka mums Latvijā ir augstā kulinārā māksla, tā ir mānīšanās – aizbrauc uz jebkuru valsti un paēd tur. Šeit tu aizej uz zivju restorānu, tev pasniedz saldētu heka fileju un prasa 22 eiro, kaut nav izvākuši asakas, maitas," situāciju kritizē Jānis.
"Kāpēc man ir savs kulinārijas blogs dirigents.blogspot. com? Vienkārši man patīk kvalitatīvi, garšīgi paēst, bet mūziķis nevar atļauties staigāt pa restorāniem, jo nav tik daudz naudas, lai maksātu tās cenas. Tāpēc biju spiests pats taisīt ēst, un man tas iepatikās. Blogs man, ja godīgi, ir kā recepšu klade, lai es tās neaizmirstu. To taisīju sev, tagad man ir sekotāji. Re, kur nāk viens pavārs, starp citu," Jānis sasveicinās ar kādu puisi, un abi apspriež zivju gatavošanas tehnoloģijas, jo zivis nepiedod kļūdas.
Sarunas beigās izrādās, ka sastaptais pavārs ir viens no dziedātājiem: viņš pasaka, ka šodien gan uz kori netikšot, jo jāgatavojas baristu sacensībām. "Vai tad kora priekšnesumiem nav jāgatavojas? Redzi, šitādi ir tie koristi. Pavāri arī dzied."
Maskā esot arī baņķieri, datoristi, VID, operas administrācijas un kazino darbinieki, kafejnīcu viesmīļi un grāmatveži. Bijuši topošie ārsti. "Korī ir tik plaša profila speciālisti, ka vienmēr kāds varēs palīdzēt vai zinās, kur palīdzību meklēt. Maska ir kā ģimene – viens par visiem, visi par vienu. Kad esi tajā šūniņā iekšā, tu jūties kā mājās un, ja tev ir čābīgi, visi mēģinās tavas problēmas atrisināt."
Jāņa kultūras domnīca
Svētdienās Jāni var sastapt jaunajā Lattelecom televīzijas kanālā 360TV, kurā katra diena tiek veltīta savai tēmai. "Otrdiena ir sporta diena, ko vada Gustavs Terzens, piektdiena – mūzikas diena, kurā Toms Grēviņš jūtas kā zivs ūdenī, svētdiena ir kultūras diena, un es esmu tās moderators. Pa dienu rāda atbilstošas filmas un raidījumus, vakarā ir domnīca – stundu gara saruna ar studijas viesiem par kādu aktuālu tēmu. Uzklausām arī cilvēkus no ielas, parādām sižetus. Man tas spektrs ir diezgan plašs. Kultūra – tā ir mūzika, teātris, modernā māksla, literatūra; arī man pašam ir ļoti interesanti, jo daudz ko jaunu uzzinu un iepazīstos ar foršiem cilvēkiem, ar kuriem līdz šim ikdienā nav sanācis sastapties, jo es vairāk esmu mūzikas vidē. Nupat, piemēram, bija ciemos tēlnieks Gļebs Panteļejevs – kolosāls cilvēks," Jānis stāsta par atgriešanos televīzijas ekrānā nu jau citā ampluā, bet pašlaik viņš, protams, visvairāk ir nodarbināts ar gatavošanos koncertam, kurā gaida ciemos 18. septembrī.
Koris Maska
15 gadu jubilejas koncerts LU Lielajā aulā 18.IX plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 12–25