Bjorkas izstādes svinīgajā atklāšanā vakara galveno varoni atrodu vistumšākajā stūrī – muzeja MoMA ātrijā iekārtotajā kinozālē, kurā tiek demonstrēti viņas klipi. Dziedātāja skaļi smejas, brīžiem iespiedzas un atguļas uz sarkaniem spilveniem. Bjorka skatās savus video ar tādu sajūsmu, it kā nekad iepriekš nebūtu tos redzējusi: vispirms Hunter (1997), kurā viņa ar noskūtu galvu pārvēršas par digitālo polārlāci, pēc tam All Is Full of Love (1999), kas, iespējams, ir mūziķes labākā īsfilma – tajā iemūžināts divu robotu mīlas akts. Katrs video tiek sagaidīts ar ovācijām, un Bjorka ir ekstāzē. Tik laimīgu un jautru es viņu nekad neesmu redzējis.
Ekspozīciju Ņujorkā mūziķe uzskata par "karjeras pusceļa retrospekciju". Muzejs MoMA pirmo reizi velta izstādi popzvaigznei, turklāt atvēl viņai iekārojamāko vietu – ātriju, kurā pirms pieciem gadiem notika Marinas Abramovičas slavenākā performance Mākslinieka klātbūtnē/The Artist Is Present. Pašlaik – līdz 7. jūnijam – šo laukumu aizņem Bjorkas melnais kubs. Izstāde MoMA spēj mainīt mākslinieka karjeras gaitu, daži autori gaida šo iespēju desmitiem gadu un tā arī nesagaida. Te pēkšņi parādās ekscentriskā, nopelniem bagātā islandiešu feja, kuru godina ar retrospekciju vienā no lielākajiem mākslas tempļiem pasaulē. Šādu cieņas apliecinājumu vēl nav saņēmis pat viņas bijušais dzīvesbiedrs – amerikāņu tēlnieks Metjū Bārnijs.
Elka pielūgsmes vieta
Muzeja lēmums rīkot Bjorkas retrospekciju – tūristu piesaistīšanas akciju – tiek kritizēts un apšaubīts, jo tas iezīmējot MoMA gatavību flirtēt ar komerciālo kultūru, slavenībām un pārvērsties par atrakciju parku; piemēram, pirms diviem gadiem muzeja apmeklētāju acu priekšā stikla vitrīnā publiski – protams, laikmetīgās mākslas vārdā – gulēja Bjorkas fane Tilda Svintone. Liriska atkāpe – pirms diviem gadiem es satiku Tildu Svintoni Bjorkas koncertā Parīzē; vīrieši, ar kuriem viņa bija atnākusi, šova laikā regulāri sūtīja kulta aktrisi uz bāru pēc alus.
Bjorkas izstādes recenzijas pārsvarā ir iznīcinošas: kritiķi šausta nevis dziedātāju, bet kuratoru Klausu Bīzenbahu. Viņš ir viens no galvenajiem MoMA kuratoriem un Laikmetīgās mākslas centra MoMA PS1 direktors. Kas kritiķiem nepatīk? Tas, ka projekts neattaisno sevi, jo mēs neuzzinām neko jaunu ne par pašu Bjorku, ne par viņas radošo procesu, ne par sadarbību ar labākajiem mūziķiem, režisoriem, dizaineriem, modes māksliniekiem, fotogrāfiem, zinātniekiem, datortehnoloģiju speciālistiem. Mūzikas un mākslas apskatnieki raksta, ka izstāde atgādina gan Rokenrola slavas zāles un Hard Rock Cafe ekspozīciju, kurā tiek sakrautas zvaigžņu vecās mantas, gan zinātnisku laboratoriju, gan Tiso kundzes muzeja filiāli. Kopumā tā esot slikti iekārtota popmūzikas elka pielūgsmes vieta.
Tektonisko plātņu pavēlniece
Mēģināšu kaut nedaudz reabilitēt Bjorkas ekspozīciju. Ja esat viņas fans – es esmu! –, izstāde noteikti jāredz. Man ir paveicies, jo uzreiz pēc tās atklāšanas Ņujorkā apmeklēju Bjorkas jaunā albuma Vulnicura (2015) turnejas pirmo koncertu Kārnegija zālē (par to – nedaudz vēlāk). Komplektā ar koncertu izstāde ieskanas pavisam citādi – jums noteikti nebūs mazuma piegaršas. Ņujorkā Bjorka uzstāsies 25. un 28. martā, 1. un 4. aprīlī, kā arī festivālā Governors Ball 6. jūnijā – dienu pirms izstādes slēgšanas.
Pašreiz pasauli apceļo Deivida Bovija retrospekcija David Bowie is, kuru sagatavojis Viktorijas un Alberta muzejs Londonā; līdz 31. maijam tā aplūkojama Parīzes filharmonijā. Bovijs pārspēj Bjorku – viņam veltītā izstāde ir ne tikai izklaidējoši dekoratīva, bet arī dziļi informatīva, filosofiski daudzslāņaina un vēsturiski nozīmīga. Avangarda popkultūras līderes Bjorkas ekspozīcija šķiet nepiedodami pavirša, taču lepojas ar krāšņu, dārgu, perfekti dizainētu katalogu: tas maksā 65 ASV dolārus (plus nodoklis!). Es nopirku – tas ir tik elegants un pašpietiekams, ka pat žēl to izsaiņot.
Muzeja MoMA foajē apmeklētājus sagaida mūzikas instrumenti, kuri tika izdomāti speciāli Bjorkas abuma Biophilia (2011) ierakstam, turnejai un izglītības programmai bērniem un jauniešiem: īpaši būvētas ērģeles, kuras var spēlēt, izmantojot datoru, pārveidota čelesta, kas papildināta ar iespēju radīt gamelānam raksturīgas skaņas un nodēvēta par gamelestu, liels svārsts, kas, reaģējot uz Zemes pievilkšanas spēku, veido jaunas skaņu paletes, Teslas spole. Uz skatuves šie izgudrojumi izskatās labāk un muzejā svētas trīsas neraisa.
MoMA kolekcijā ir iekļauti divi Bjorkas darbi – iPad lietotne Biophilia un pēc muzeja pasūtījuma speciāli retrospekcijai tapusī skaņas un video instalācija jeb videoklips Black Lake. Lietotne Biophilia ir ģeniāls Bjorkas, dizaineru, inženieru un digitālo tehnoloģiju prātu izgudrojums, kuru var izmēģināt MoMA dizaina un arhitektūras ekspozīcijā. Šī ir albuma Biophilia versija, kas radīta planšetdatoram, – mūzika savienota ar interaktīvo grafiku un animāciju. Lietotāji aicināti ne tikai klausīties albuma 10 dziesmas, bet arī piedalīties to pārveidošanā, izmantojot digitālo partitūru un dažādas interesantas iespējas. Katra kompozīcija ir tematiska pasaule, kas atbilst skaņdarba tēmai – kristāli, kosmoss, vīruss, Mēness, saulgrieži, zibens spēriens, tektoniskās plātnes u. c. Šajā projektā Bjorka pēta dabas parādību, Visuma likumu un jaunāko tehnoloģiju mijiedarbību. Biophilia ir pirmā lietojumprogramma jeb app, kas iekļauta muzeja MoMA pastāvīgajā kolekcijā.
10 minūšu klips Black Lake (2015) – tā ir Bjorkas jaunākā albuma Vulnicura dziesma – skatāms tikai šajā izstādē un nekur citur. Tas tiek demonstrēts speciāli iekārtotā tumšā telpā – Bjorka vēlējusies panākt tādu efektu, "it kā jūs būtu nonākuši kādā zarnā". Tā ir divu kanālu videoinstalācija, episks klips – Bjorka dramatiski cieš Islandes alā un kalnu aizā, sit sev pa krūtīm, pēc tam saaug ar gleznieciskām sūnām. No vulkāna krātera daudznozīmīgi plūst zila lava. Šķiet, tas viss sen jau ir redzēts viņas agrīnajos klipos – tik savdabīgiem māksliniekiem kā Bjorka ir grūti izvairīties no pašatkārtošanās. Agrāk, kad viņa uzņēma savus radikālos, revolucionāros klipus un tos pat rādīja MTV, tie patiešām kļuva par videomākslas šedevriem. Šoreiz, kad Bjorka sadarbībā ar režisoru Endrū Tomasu Huanu speciāli muzejam cenšas radīt videomākslas šedevru, sanāk patosa pilns, ne pārāk interesants klips.
Atsvaidzināt atmiņā trīs desmitus labāko Bjorkas video var blakus esošajā kinozālē, tos rāda hronoloģiskā secībā – no Human Behaviour (1993) līdz Lionsong (2015). Bjorkas klipus uzņēmuši izcilākie mākslinieki un režisori: Mišels Gondrī, Spaiks Džonzs, Kriss Kaningems, Stefans Sednaui, Niks Naits, Aleksandrs Makvīns. Visi Bjorkas video ir pelnījuši būt izrādīti uz lielā ekrāna, tie atgādina, cik fantastiska aktrise viņa ir. Īpaši jautrs izstādes kontekstā ir Mišela Gondrī režisētais klips Army of Me (1995), kurā Bjorka uzspridzina mākslas muzeju, lai atmodinātu tajā dusošo mīlnieku.
Video retrospekcija apliecina mūziķes radošo drosmi un radikālismu ne tikai skaņas, bet arī vizuālās mākslas jomā – tam visam bija un joprojām ir liela nozīmē kultūras attīstībā. Bjorkai ir izdevies satuvināt populārās un akadēmiskās mūzikas pasauli. Visiem ir zināma viņa aizraušanās ar Mereditu Monku, Arvo Pertu un Karlheincu Štokhauzenu, arī ar Šēnbergu, Mesiānu, Keidžu. Savās dziesmās Bjorka izmantojusi gan triphopa struktūru, gan 12 toņu kompozīcijas tehniku. Viņas balsī ir dzirdams kaut kas primitīvi dabisks, organisks, pirmatnējs, folkmūzikai raksturīgs, Bjorkas dziedāšana ir mistisks rituāls; tam pretī – komplicētas instrumentālās un elektroniskās mūzikas tekstūras, sarežģīta instrumentācija, aranžējumi, studijas darba brīnumi un digitālas manipulācijas.
Par to, kā Bjorka nojaukusi muzikālās un estētiskās barjeras, izstādes katalogā detalizēti raksta žurnāla The New Yorker mūzikas kritiķis, vairāku lielisku grāmatu autors Alekss Ross.
Bjorkas klipi ir spilgti autorkino paraugi. Video jomā viņa vienmēr ir eksperimentējusi tikpat brīvi kā mūzikā – dziedātāja nekad nav baidījusies maksimāli attālināties no konvencionālā hita jēdziena. Klipa Oceania (2004) galvenie varoņi ir gliemeži, tārpi, vardes, medūzas. Klips Hollow (2012) veltīts asins šūnām, miesas audiem, membrānām, hromosomām – tik skaisti! Klipā Mutual Core (2012) Bjorka ir tektonisko plātņu un cieto iežu pavēlniece.
Izstādes kodols ir audiovizuāla instalācija – labirints Songlines – tas ir daļēji biogrāfisks, daļēji fiktīvs ceļojums mūziķes daiļradē un dvēselē. Retrospekcijas katalogā tas nosaukts par "psihografisko ceļojumu Bjorkas pirmo septiņu albumu pasaulē". Gatavojoties izstādei, Bjorka kuratoram Klausam Bīzenbaham vairākkārt uzsvērusi, ka viņas medijs nav ne fotogrāfija, ne videomāksla, ne mode, bet gan mūzika. Dziedātāju nodarbinājis jautājums – kā var piekārt dziesmu pie muzeja sienas? Izstādei tika radīta ekspozīcija Songlines – Bjorkas skaņu, objektu un kostīmu kolāža.
Dzīvē atpakaļceļa nav
Muzeja darbinieces, pie ieejas labirintā izsniedzot audioceļvedi, brīdina: šis ir ceļojums Bjorkas dzīvē, tāpēc atpakaļceļa nav. Tas nozīmē tikai to, ka progresīvais ceļvedis (viedtālrunim un aipodam līdzīgs aparāts, kuram pievienotas austiņas) reaģē uz izstāžu telpās izvietotajiem sensoriem un katrā istabā spēlē tai atbilstošo skaņu celiņu, kuru, pat ja atgriežaties iepriekšējā telpā, patīt atpakaļ nav iespējams. Katra istaba atbilst vienam Bjorkas albumam – no Debut (1993) līdz Biophilia (2011). Dziesmu fragmenti mijas ar poētisku, patētisku stāstījumu, kura autors ir islandiešu rakstnieks Sjons. Bjorka tekstā netiek saukta vārdā – šis ir vēstījums par kādu neparastu meiteni, kura vienatnē dzīvoja mežā netālu no okeāna krasta, un viņas sirds triumfu (Triumph of a Heart ir Bjorkas 2004. gada albuma Medúlla dziesma). Meitene baudīja pašizolāciju, klausījās vēju, lietu, skatījās saulē un melnā lavā. Sirds bija meitenes labākā draudzene un sitās viņas noskaņojuma ritmā: kad meitene priecājās, sirds sāka sisties straujāk. Kad skuma, viņas sirdspuksti palēninājās. Šīs audiopasaciņas no sērijas Miedziņš nāk atgriež Bjorku klišeju pilnajā noslēpumaino elfu teritorijā, no kuras – vismaz man tā šķita – viņai būtu jācenšas tikt vaļā.
Ja jūs labi pārzināt Bjorkas ikonogrāfiju, izstādē var sajukt prātā no laimes, ieraugot pazīstamas zīmes un simbolus – beļģu modes mākslinieka Valtera van Beirendonka darinātos sarkanos zābakus no klipa Hyperballad (1996) un divus robotus no Krisa Kaningema uzņemtā video All Is Full of Love (1999). Kiborgi ir sveiki un gandrīz veseli – dažu detaļu pietrūkst, un viens no tiem izskatās apdauzīts. Interesanti, ka daudzi eksponāti – piemēram, Bjorkas jaka no klipa Jóga (1997) – atrodas privātkolekcijās. Ekspozīcijā var tuvāk iepazīties gan ar Maķedonijas dizainera Marjana Pejoski darināto gulbja kleitu, kas bija Bjorkai mugurā 2001. gada Oskara pasniegšanas ceremonijā, gan ar britu modes leģendas Aleksandra Makvīna radītajiem tērpiem, kuros Bjorka filmējās klipos Pagan Poetry (2001; gaisīgā pērļu, tilla un mežģīņu kleita) un Who Is It (Carry My Joy on the Left, Carry My Pain on the Right) (2004; skanoša kleita, kas veidota no zīda un metāla zvaniem).
Interesantākie apskates objekti ir Bjorkas dienasgrāmatas un piezīmju klades, kurās viņa pieraksta dziesmu idejas. Dziedātājai ir īpatnējs, māksliniecisks rokraksts – tas allaž tiek izmantots viņas albumu noformējumā, katrā diskā var atrast kādu personisku novēlējumu, ko Bjorka raksta ar roku. Viņas dienasgrāmatas rotātas ar aplikācijām, fotogrāfijām, dažādiem izgriezumiem un mākslas darbu reprodukcijām. Bjorkai patīk visādi blociņi – varat viņai tos dāvināt, noteikti noderēs.
Materiāla atlase izstādē ir ļoti selektīva, tas attiecas arī uz Bjorkas daiļrades posmiem. Pilnībā tiek ignorēta Larsa fon Trīra Dejotāja tumsā/Dancer in the Dark (2000; kinozālē tiek demonstrēts dziesmas I’ve Seen It All videoklips – tas ir mazs fragments no šīs drāmas) un Metjū Bārnija kinofantāzija Ierobežojums zīmēšanai 9/Drawing Restraint 9 (2005). Varbūt Bjorka neuzskata šīs filmas par saviem darbiem – skaidrs, ka tie pieder režisoram, taču viņa ir abu filmu skaņu celiņu autore – šiem albumiem ir liela nozīme viņas diskogrāfijā, lai gan, iespējams, pati komponiste tā nedomā. Retrospekcijā ir divi Metjū Bārnija skulpturālie objekti – muzikālā lādīte un kurpes –, kas ilustrē albuma Vespertine (2001) periodu.
Šķiršanās hronoloģija
Var teikt, ka izstāde pakāpeniski sagatavo klausītāju Bjorkas jaunā diska Vulnicura uztveršanai. Šajā albumā Bjorka dokumentējusi sāpīgo šķiršanos no Metjū Bārnija. Parasti par savu privāto dzīvi viņa nerunā, taču šoreiz izvairīties no šīs tēmas nav iespējams. Nosaukums Vulnicura radīts no diviem vārdiem latīņu valodā: vulnus (rēta) un cura (dziedināšana). Uz albuma vāka Bjorka ir lateksā iesprostota pienene ar dziļu rētu krūšu zonā. Ir vēl viens diska vāka variants – apokaliptiski skulpturālā Bjorka ir redzama tiltiņa pozā ar vēl dziļāku rētu; daži novērotāji uzskata, ka tā nemaz nav rēta, bet vagīna.
Vulnicura ir dziesmu cikls par salauztu sirdi; tas atspoguļo divu konkrētu cilvēku attiecību izjukšanas hronoloģiju: atsvešinātība, šķiršanās un rētu dziedināšana. Bjorka un Metjū Bārnijs bija kopā 13 gadu. 2002. gadā viņiem piedzima meita Isadora (Bjorkas vecākajam dēlam ir 28 gadi). Dziesmu komponēšanu un albuma ierakstu Bjorka salīdzina ar atvērtu sirds operāciju: "Tu jūti, ka tevī ir iesprausti naži."
"Kad veidoju šo albumu, manā dzīvē viss bija sabrucis. Man nekā nebija. Tas ir sāpīgākais, ko man nācies piedzīvot," Bjorka stāsta portālam Pitchfork. "Vienīgais veids, kā es varēju mēģināt tikt ar to galā, bija sākt rakstīt mūziku stīgu ansamblim. Es nolēmu kļūt par vijoļu frīku un aranžēt dziesmas 15 stīgu instrumentiem. Es zināju, ka šim albumam nevajadzētu būt futūristiskam, tam jābūt ieturētam dziesminieku tradīcijās un atklātam. Es vēlējos iekāpt Bergmana filmās ar Līvu Ulmani, psiholoģiskās drāmās, kurās varoņi žēlo paši sevi, kurās viņi uzšķērž sevi, lai noskaidrotu – kas aizgāja greizi."
Bjorka atklāj, ka līdz pēdējai dienai cerējusi, ka viss būs labi, ka viņai izdosies saglabāt ģimeni. "Varbūt tāpēc šķiršanās man bija tik liels šoks. Vispirms es plānoju izdot dziesmas un neko nekomentēt, taču pēc tam katram skaņdarbam es pieliku klāt laiku, kad tas ir tapis. Man tas šķita pareizi, jo attaisnotu sevis žēlošanu. Cilvēki klausās dziesmu vārdus, un es viņiem skaidroju: "Tas bija tikai divus mēnešus pēc šķiršanās. Es biju apjukusi kā tīne!"" dziedātāja uzsver sarunā ar mūzikas žurnālu Rolling Stone.
Albumā Vulnicura stīgu instrumentu skanējums saaug ar eksperimentālu elektronisko mūziku. Šajā projektā Bjorka sadarbojusies ar 25 gadus veco venecuēliešu mūziķi un producentu Alehandro Gersi jeb Arca, kurš piegādājis pirmklasīgus bītus hiphopa premjeram Kanjem Vestam un aktiera Roberta Petinsona draudzenei R&B dziedātājai FKA Twigs, un drūmas ambientās mūzikas meistaru britu Bobiju Krliču jeb The Haxan Cloak.
Koncertā Ņujorkas Kārnegija zālē albuma Vulnicura materiāls skan grandiozi: pārsteidzoši, ka arī dzīvajā Bjorkai izdodas panākt nevainojamu stīgu instrumentu un elektronikas skanējuma balansu. Interesanti, kā šī programma skanēs vasaras festivālos Eiropā? Vislabāk to klausīties koncertzālēs – piemēram, 29. jūlijā Romas Auditorium Parco della Musica. Uz Kārnegija zāles skatuves kopā ar Bjorku kāpj mūziķis Arca, austriešu perkusionists Manu Delago un Ņujorkas stīgu orķestris Alarm Will Sound. Bjorka parādās pienenes tēlā, taču nevis lateksa tērpā kā uz albuma vāka, bet garā baltā kleitā. Koncertā skan visas jaunā albuma dziesmas, izņemot Atom Dance, kas ierakstīta duetā ar Entoniju Hegertiju. Bjorka neatšķaida programmu ar hitiem – viņai nav vajadzības flirtēt ar publiku. Vulnicura kompozīciju sakāpināto, sāpīgo emocionalitāti viņa akcentē, izpildot dažus albuma Vespertine skaņdarbus; Vespertine tapis Bjorkas un Metjū Bārnija romāna sākumā, tas ir smalka erotisma un svaigu jūtu uzlādēts albums – Bjorkas dzejas un skaņu mākslas virsotne. Tādējādi māksliniece mums izstāsta visu savas mīlestības vēsturi – no eiforijas pilna sākuma līdz traģiskām, liriskām beigām.
"Izrādi man emocionālu cieņu," Bjorka dzied albuma Vulnicura pirmajā dziesmā Stonemilker; hronoloģiska piezīme diska bukletā – deviņus mēnešus pirms attiecību izjukšanas. "Mana dvēsele ir saplēsta, mans gars ir salauzts. (..) Vai esmu tevi mīlējusi par daudz? (..) Tu esi nodevis pats savu sirdi (..). Ģimene vienmēr ir bijusi mūsu svētā kopīgā misija, kuru tu esi pametis," viņa apgalvo balādē Black Lake (piezīme – divus mēnešus pēc tam). "Vai ir vieta, kur es varu pieminēt savas ģimenes nāvi?" – Bjorka jautā opusā Family (piezīme – sešus mēnešus pēc tam), kurā apraud "mūsu brīnumaino trijstūri: tēvs – māte – bērns". Šajā Bjorkas albumā kā nevienā citā bieži tiek atkārtots vārds "ģimene". Pat tik radikālai māksliniecei un feministei ģimenes vērtības ir svētas.
Bjorka
Retrospekcija Ņujorkas Modernās mākslas muzejā MoMA līdz 7. jūnijam
www.moma.org
www.bjork.com