Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Gidons Krēmers: Visbīstamāk ir norobežoties tikai savās problēmās

Vijolniekam Gidonam Krēmeram tuvojas 70. jubileja, viņa veidotajam orķestrim Kremerata Baltica jau 20 gadu. Kļuvis zināms, ka viņam piešķirta prestižā Japānas Mākslas asociācijas starptautiskā balva Praemium Imperiale. **Ar mākslinieku sarunājas Inese Lūsiņa**

Pilns intervijas teksts. 

Sagādājot sev dāvanu piecdesmit gadu jubilejā, es vēl nenojautu, ka Kremeratai būs ilgs mūžs. Man gribējās uzbūvēt "tiltiņu" no savas Baltijā pavadītās jaunības uz sava dzimtā reģiona jauno mūziķu nākotni. Priecē, ka tas ir izdevies. Iepriecina arī tas, ka pēc divdesmit gadiem kolektīvs ir ne tikai kļuvis vecāks, bet, pateicoties arvien jaunu, entuziasma pilnu cilvēku pieplūdumam, ir saglabājis savu repertuāra profilu, neparasto garu un savu īpašo skanējumu, kas atšķir Kremeratu no daudziem citiem profesionālajiem kolektīviem. Man personīgi orķestris kļuva par ģimeni, par kura veselības un entuziasma saglabāšanu es degu. Tas nebūt nenozīmē, ka mana pārējā radošā darbība aizvirzītos prom otrajā plānā, - es tāpat kā līdz šim spēlēju gan ar lielajiem orķestriem, gan uzstājos solovakaros (recital), taču, to visu darot, nekad neaizmirstu savu kolektīvu. "Mēs esam atbildīgi par savu rozi," teiktu Antuāns de Sent-Ekziperī.

Uz ko fokusējat galveno uzmanību jūsu dzīves septiņdesmitās un Kremerata Baltica divdesmitās jubilejas sezonā?

Īstam māksliniekam galvenais ir virzība, attīstība uz priekšu. Tas attiecas arī uz orķestri. Mums joprojām izdodas piesaistīt uzmanību ar negaidītiem, pārsteidzošiem pagātnes opusiem vai jauniem darbiem, kuri dzimst mūsu dienās.XIII Kremerata Baltica festivālā Dzintaros mēs piedāvājām vairākas "pirmizrādes". Īpaši lepojos ar projektu Austrumu ainas ar Šūmaņa un Štokhauzena mūziku un sadarbību ar sīriešu tēlnieku Nizaru Ali Badru, kā arī nelielu, projekta iedvesmotu gruzīnu multiplikatoru komandu. Kopā ar Sandro Kančeli radītais darbs, līdzīgi kā iepriekšējais sadarbībā ar mākslinieku Maksimu Kantoru veidotais vizuālais projekts Krievija - Maskas un sejas, runā par ļoti aktuālām un sāpīgām, satraucošām problēmām. Es pat nesākšu lietot plašsaziņas līdzekļu terminu "bēgļi", drīzāk teikšu, ka tas ir poētisks stāsts par karu un mieru. Dabiski, nevis par Ļeva Tolstoja romānu, bet par pasauli, kurā mēs dzīvojam, kura ir mums apkārt un kurā ir arvien vairāk naida, melu un arvien mazāk miera.

Man liekas, ka mūsu jubileja ir saistīta ar nākotni. Man gribētos, lai Kremeratai būtu vēl kādi divdesmit gadi priekšā, un es mēģināšu, cik ilgi tikai varēšu, palikt pie Kremeratas. Orķestrī šobrīd ir tikai četri mūziķi no pirmā sastāva, bet orķestra gars ir tāds pats kā sākumā, un tas ir brīnums. Mums nav rutīnas. Mūsu devīze ir atjaunotne. Tāpēc gribēju, lai skan daudz jaunās mūzikas un spēlētu daudzi jaunie mākslinieki. Gribu uzsvērt, ka man ir svarīgi skatīties uz priekšu, nevis tikai atpakaļ pagātnē. Man vienmēr bijis svarīgs līdzsvars starp jau zināmo un jauno. Svarīgi, lai orķestra gars saglabātu svaigumu, lai nebūtu pelējuma, lai Kremerata Baltica vienmēr būtu pārsteigums visiem, kas to klausās.

Ko jums personiski nozīmē Dzintaru koncertzāle - vieta, kur muzicējuši gan XX gs. lielākie maestro, solisti un ievērojamākie orķestri, gan plosījies Jaunais vilnis?

Man Dzintari ir mana bērnība, mana jaunība. Ar gadiem nostalģija laikam pieaug, un vienmēr ir ļoti patīkami atgriezties vietās, kur sākās mana saskare ar mūziku, kur klausījos izcilos pagātnes mūziķus. Mani vecāki spēlēja uz šīs brīnišķīgās skatuves. Man liekas, ka atjaunošana ir izdevusies, - Mazā zāle ir brīnišķīga. Tur vienmēr bija labi klausīties mūziku, vienmēr bija pilna zāle un šobrīd ir ļoti laba akustika. Bet nevaru saprast, kāpēc akustika Lielajā zālē, kuru es arī pazīstu visu savu dzīvi, vairs nav tik laba? Kāpēc tagad koncerti ir jāapskaņo? Atceros, cik brīnišķīgi šeit skanēja lielie, labie padomju simfoniskie orķestri - gan Maskavas, gan Pēterburgas filharmoniskie orķestri. Visi spēlēja bez jebkādas apskaņošanas. Zāle bija izcila, un tai ir jābūt izcilai, bet kaut kas ir noticis. Varbūt ar mūsu domām un ausīm? Varbūt pēc Jaunā viļņa gaiss samaitājies? Pienācis laiks atjaunot gaisotni Lielajā zālē, tāpat kā tā ir atgriezusies Mazajā zālē. Man gribētos Jūrmalā vairāk dzirdēt latviešu valodu, kura pie manis atgriezās, kad nodibināju orķestri Kremerata Baltica. Jūrmala man ir Latvijas zeme, kur gribas spēlēt dažādu mūziku un runāt dažādās valodās, ne tikai krievu.

Kā vērtējat jaunās koncertzāles Latvijā?

Ir prieks redzēt, ka tādas ir uzbūvētas un jau skan. Dažas esmu redzējis, par citām dzirdējis - cik brīnišķīgi skan koncertzāle Liepājā un Cēsīs, kur pats esmu spēlējis. Ir ļoti žēl, ka Rīgā tādas koncertzāles vēl nav. Domāju, ka tas ir absolūti nepieciešams, lai Rīgai arī būtu sava laba koncertzāle. Tikko dzirdēju, ka Polijā uzbūvētas izcilas koncertzāles. Kāpēc ne Rīgā, tik muzikālā pilsētā?

Ko visvairāk vēlaties pasaulei vēstīt par Baltijas valstīm? Gadiem ejot, šis vēstījums un tā aktualitāte kādos aspektos vai detaļās ir mainījies?

Es novēlētu Baltijas valstīm saglabāt uzticību savām ziemeļu saknēm un iestāties pirmkārt par taisnīgumu un cēlumu. Provinciālisms, viensētnieciskums, domāšanas šaurība (pat tad, ja tā cenšas sevi attaisnot ar nepieciešamību aizsargāt savu seju un nāciju) tikai turpinās.

Esmu laimīgs, ja redzu, ka īstiem māksliniekiem izdodas likt lietā visu savu talantu un būt cienītiem par to, nevis par "piederību" kādai doktrīnai vai partijai (ar ko bieži "atšķīrās" mākslinieki bijušajā Padomju Savienībā vai pat šodienas Krievijā). Kad aicinājums diktē jūsu domu gaitu, jaunradi un dzīvi, politika atvirzās otrajā plānā, bet pasaule iepazīst jūsu zemi un pat spēj to augstāk novērtēt. Vienmēr esmu sajuties Rīgā savējais kopš dzimšanas, taču uz mani bieži lūkojās kā uz citādo. Par to pat esmu uzrakstījis grāmatu Инородный артист (latviski iznāca cits autorizēts variants Ceļā, apvienojot Bērnības lauskas un papildinot ar Inorodnij artist - I. L.). Patīkami sajust, ka septiņdesmit gados tas ir nedaudz mainījies, un apzināties, ka esmu ne tikai pirmais vijolnieks, bet arī pirmais "latvietis", kuram par radošo ieguldījumu piešķirta Praemium Imperiale šīs ikgadējās balvas 29 pastāvēšanas gados. Un jau vispār esmu laimīgs būt šīs prēmijas laureātu kompānijā, kuras sarakstu grezno tādi vārdi kā Bergmans, Fellīni, Perts, Pļisecka, Šnitke, Gubaiduļina, Pīna Bauša, Fišers-Diskau, Glāss un daudzi citi diženie, kuri vienmēr bijuši mani elki. Tiesa, es, kurš lielāko daļu dzīves runājis vāciski un krieviski, līdz šim tā arī nezinu, kas esmu vairāk: vācietis, latvietis vai ebrejs? Droši vien esmu "ceļinieks". Pilsonība taču ir tikpat mākslīgs jēdziens kā "pastāvīga dzīvesvieta".

Kas, jūsuprāt, ir īpašā, atšķirīgā Baltijas valstu balss mūzikā? Kas ir tas zīmīgais un būtiskais, kas atšķir Baltijas valstu komponistus un mūziķus no viņu kolēģiem citur?

Godīgums, ar ko var lepoties Baltijas labākie radošie ļaudis un komponisti - Pēteris Vasks, Arvo Perts, Georgs Pelēcis, Raminta Šerkšnīte, Erki Svens-Tīrs un virkne citu. Tieši tas ļauj man ar Kremeratu regulāri iekļaut šo autoru darbus mūsu programmās. Baltijas mūzika ir mūsu kolektīva sava veida vizītkarte, līdztekus klasiķiem un autoriem, ar kuriem mūs saista intensīva sadarbība un dziļa draudzība. Pirmām kārtām runāju par Giju Kančeli, Viktoru Kisinu un Leonīdu Desjatņikovu. Mums jābūt viņiem ļoti pateicīgiem par daudzajām radošajām dāvanām - oriģināldarbiem un apdarēm.

Daudzi šodien izvēlas piesardzīgu konformismu, taču jūs neejat galma mākslinieka ceļu un aktīvi paužat attieksmi pret satraucošiem sabiedriski politiskajiem procesiem mūsdienu pasaulē. Izdodas ko reāli mainīt?

Tas, ko varu paveikt pats vai mūsu orķestris, ir piliens okeānā, taču, ja ikviens cilvēks, ikviens mākslinieks nopietni uztvertu savu stāvokli netaisnīguma un melu pilnajā sabiedrībā, dzīve varētu kļūt nedaudz labāka. Mani satriec visi tie kolēģi, kuri vienkārši ir vienaldzīgi un kurus interesē tikai viņu pašu virzība un stāvoklis. Daudziem - pat jauniem māksliniekiem - dzīve mākslā ir saistīta ar "panākumiem". Īstenībā tas ir absolūti aplams atskaites punkts. Ne velti es par epigrāfu grāmatai Vēstules jaunajai pianistei (kura, starp citu, ir iztulkota jau sešās valodās - krievu, latviešu, vācu, franču, ķīniešu un japāņu) liku Borisa Pasternaka citātu: 'Būt slavenam nav skaisti, ne tas ceļ augšup."

Man vienmēr bijis svarīgi kalpot mūzikai, nevis to izmantot personiskiem mērķiem. Taču mūzika nav ziloņkaula tornis. Mūzika ir mūsu jūtu un mūsu laika atspulgs, un mēs to nedrīkstam ignorēt. Pat ja nespējam mainīt nežēlīgo pasauli, mēs tajā (vārdos un skaņās) varam ienest zināmu tīrību. Lūk, šo "virstoņu" meklēšana vienmēr ir bijis mans mērķis.

Kur šobrīd redzat visaktuālāko, biedējošāko draudu cilvēcei (varbūt - Eiropai, Rietumu pasaulei?) un tās vērtībām?

Briesmas ir visur - kā austrumos, tā rietumos, Sīrijā un Ukrainā, Krievijā un ASV. Visbīstamāk ir norobežoties tikai savās problēmās. Dialoga trūkums ved uz arvien lielāku savstarpējo nesaprašanos. Tas attiecas kā uz politiku un valstīm, tā uz privāto dzīvi. Prasme uzklausīt otru, iedziļināties viņa problēmās un līdzcietība ir absolūti nepieciešami līdzekļi barjeru un nesapratnes pārvarēšanai. Gribas cerēt, ka šī īpašība vēl nav zudusi tajos, kuri lemj cilvēces likteņus. Tiesa, ja paskatāmies uz Donaldu Trampu, tad saprotam, ka ambīcijas un lietišķās kvalitātes neatstāj vietu elementārai ētikai. Tas ir patiesi biedējoši.

Ir pamats satraukties, ka patērētāju sabiedrībā arī akadēmiskā mūzika komercializējas un izmanto popkultūras mārketinga paņēmienus?

Manuprāt, ir tikai viens cīņas veids - nepadoties komercializācijai un neizdabāt tirgum, bet meklēt savu ceļu, saglabāt uzticību sev, nevis tirgus uztieptajām pseidovērtībām, kuras galvenokārt ir saistītas ar izklaidi. Mans orientieris ir mākslinieki, kuri ir gatavi cīņai pret tik šauru mākslas traktējuma diapazonu un nepiekāpjas personiskā komforta dēļ. Bet ir jāsaka, ka arī talantīgu jauno mākslinieku ar noslieci uz konformismu nav maz. Cenšos šai tendencei likt pretī savus uzskatus un gaumi. Kremerata mani šajā ziņā ļoti spēcīgi atbalsta.

Nav nejaušība, ka mūsu jubilejas projekts ir veltīts vienam no visnozīmīgākajiem (un līdz šim nenovērtētajam) komponistam Mečislavam Veinbergam. Jau pēc tam, kad mūsu pirmais viņam veltītais projekts tika nominēts Grammy balvai, mēs ierakstījām visas viņa kamersimfonijas un klavieru kvintetu mūsu pašu veidotā versijā orķestrim. Esmu laimīgs, ka mūsu jubileju atzīmēsim ne tikai simboliskos skaitļos 70/20, bet arī ar pienācīgu muzikālo ieguldījumu. Par tādu vēlos nosaukt arī Sergeja Rahmaņinova abu klavieru trio ierakstu, kuru nesen veicu kopā ar ievērojamo talantu pianistu Daniilu Trifonovu un ilggadējo dzīves draudzeni Ģiedri Dirvanauskaiti - Kremerata Baltica čellisti kopš tā dibināšanas.

Kā atrodat arvien jaunus talantus, kurus atklājat pasaulei? Kāds ir izvēles pamatkritērijs, lai jūs vēlētos ar mūziķi spēlēt kopā?

Man vissvarīgākais ir, lai mūziķis degtu savā darbā, lai viņš tam veltītu sevi visu, nevis meklētu pašlabumu. Ir brīnišķīgi apzināties, ka mans ideālisms vēl nav izplēnējis un pamiris. Ieraudzīt nākamās paaudzes talantus, atklāt viņu potenciālu ir brīnišķīga nodarbe. Patīkami redzēt, ka šāda attieksme ir visiem Kremerata Baltica mūziķiem. Viņu reakcijā, acīs, enerģētikā es atrodu tās īpašības, kuras man ļauj joprojām sajusties jaunam un liek doties uz priekšu. Nav nejaušība, ka Kremerata bieži spēlē ar nākamās paaudzes jaunajām zvaigznēm. Grūti pat uzskaitīt: Likā Debargs, Pablo Ferrandess, Anna Viņņitska, Hatija Buniatišvili, Avi Avitāls, Klāra Jumi Kana, Mate Bekavačs, Juliana Avdejeva, Mārtiņš Staķonis. Viņi visi līdzās leģendām, kāda ir Marta Argeriha, krāšņos mūsu jubilejas sezonu, kas Dzintaros tikai sākās.

Priekšā ir milzum daudz koncertu Tuvajos Austrumos, ASV, Āzijā. Taču ir pats par sevi saprotams, ka nākampavasar svinēsim mūsu jubilejas visās trijās Baltijas valstīs - savās mājās. Tur, kur viss sākās.

Piebildīšu, ka jūs ar orķestra Kremerata Baltica solistiem un Friderika Šopēna pianistu konkursa laureāti Juliannu Avdejevu izspēlēsiet leģendārās baleta prīmas Maijas Pļiseckas dzīvē būtisko mūziku viņai veltītā uzvedumā Maija.Mūžam Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē 9. oktobrī. Savukārt 12. oktobrī festivālāTeritorija Maskavas Nāciju teātrī ar Kremerata Baltica mūziķiem un aktrisi Čulpanu Hamatovu piedāvāsiet Aspazijas un Marinas Cvetajevas dzejas kolāžu dialogā ar Dmitrija Šostakoviča, Valentīna Silvestrova un Georga Pelēča skaņdarbiem.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja