Bādenbādenes Festivāla nams (Festspielhaus) ir koncertzāle, kas atbilstoši nosaukumam savu programmu strukturē festivālos – un tie ir vieni no vislabākajiem festivāliem pasaulē. Piektdien, 8. jūlijā, tur sāksies kanādiešu diriģenta, Ņujorkas Metropoles operas muzikālā līdera Janika Nezē-Segēna vadītais festivāls La Capitale d’Été – nosaukums atgādina, ka XIX gadsimtā Bādenbādeni sauca par Eiropas vasaras galvaspilsētu.
Simfonija pēc izjādes
"Bādenbādene ir kļuvusi par manām vasaras mājām," saka Janiks Nezē-Segēns, kurš izbauda šīs Vācijas pilsētas mieru un dabas tuvumu. Iepriekšējos gados viņš Bādenbādenē diriģēja Volfganga Amadeja Mocarta operu koncertuzvedumu ciklu, pērn vasarā kopā ar Eiropas kamerorķestri diriģents šeit atskaņoja visas Ludviga van Bēthovena simfonijas. Tagad kopā ar Bādenbādenes Festivāla nama intendantu Benediktu Štampu Janiks Nezē-Segēns ir izveidojis festivālu Vasaras galvaspilsēta. 1847. gadā ceļojumu žurnālists Ežēns Gino rakstīja par pilsētu Švarcvaldes pakājē: "Ja nezinātājs jautātu, kas ir Eiropas galvaspilsēta, viņam atbildētu, ka Eiropai ir divas galvaspilsētas: ziemas galvaspilsēta Parīze un vasaras galvaspilsēta Bādenbādene."
Līdz Francijas un Prūsijas kara sākumam 1870. gadā Parīzes kultūras aprindu pārstāvji vasarā pulcējās Bādenbādenē, lai kopā izklaidētos, muzicētu un pavadītu laiku izjādēs un pārgājienos mežos. Šeit savu draudzību daudzu vasaru garumā nostiprināja Johanness Brāmss un Klāra Šūmane. "Bādenbādenes vasaras festivāls cenšas atdzīvināt šo XIX gadsimta vidū valdošo miermīlīgo Eiropas garu," norāda koncertzāles vadītājs Benedikts Štampa.
Festivāls La Capitale d’Été ilgs no 8. līdz 17. jūlijam, koncertos Janika Nezē-Segēna vadībā spēlēs Eiropas kamerorķestris. Programmas centrā būs divu komponistu sieviešu – Klāras Šūmanes un Luīzes Farānas – daiļrade. Klāras Šūmanes klavierkoncerts La minorā un Luīzes Farānas Otrā un Trešā simfonija skanēs līdzās Johannesa Brāmsa divām pirmajām simfonijām un diviem klavierkoncertiem.
%20George%20Etheridge_kl.jpg)
Diriģents Janiks Nezē-Segēns no 8. līdz 17. jūlijam Bādenbādenē diriģēs jaunā vasaras festivāla La Capitale d’Été koncertus. Foto – Džordžs Etridžs
Festivāla pirmajā nedēļas nogalē būs dzirdama itāļu pianiste Beatriče Rana – viņa interpretēs Klāras Šūmanes un Roberta Šūmaņa klavierkoncertu La minorā, kā arī kopā ar Janiku Nezē-Segēnu četrrocīgi izpildīs Morisa Ravela, Roberta Šūmaņa, Johannesa Brāmsa un Franča Šūberta opusus. Otrajā nedēļas nogalē pie klavierēm būs korejietis Sondžins Čo, viņš pirmo reizi karjerā spēlēs divus Brāmsa klavierkoncertus.
15. jūlijā ierakstu kompānija Deutsche Grammophon izdos pērn Bādenbādenē Janika Nezē-Segēna vadībā iemūžināto Bēthovena simfoniju ciklu (jau agrāk izdots šeit diriģenta vadībā tapušais Mocarta operu cikls). Šoreiz tiks ierakstītas Brāmsa simfonijas un divi klavierkoncerti, kurus spēlēs Beatriče Rana.
Miera signāls
No visiem Bādenbādenes Festspielhaus organizētajiem pasākumiem slavenākais un prestižākais ir Lieldienu festivāls, kurā kopš 2013. gada uzstājas Berlīnes filharmonijas orķestris. Berlīnes filharmoniķi šeit piedalās ne tikai simfoniskās mūzikas koncertos, bet arī operas iestudējumā (tā ir svarīga nianse, jo savā mājvietā Berlīnes filharmonijā orķestris izpilda operu koncertversijā, un tikai Bādenbādenē mūziķi piekrīt spēlēt orķestra bedrē, nevis uz skatuves, kā viņi pieraduši). Orķestra dalībnieki festivālā uzstājas arī kameransambļos. Šogad Lieldienu festivāls (9.–18. aprīlī) notika pēc Covid-19 pandēmijas izraisītās divu gadu pauzes. Tas bija jau astotais Lieldienu festivāls ar Berlīnes filharmoniķu piedalīšanos.
Festivāla programma un dalībnieku sastāvs tiek plānots laikus, un šoreiz ir sanācis tā, ka festivāls bija veltīts krievu mūzikai. Centrā – Pēteris Čaikovskis un Igors Stravinskis. Kara dēļ izmaiņas programmā netika veiktas, un tikai vienu zvaigzni – soprānu Annu Ņetrebko – koncertā nomainīja pieci citi dziedātāji (Reičela Vilisa-Serensena, Tomass Hempsons, Luka Pizaroni, Katarina Konradi un Saioa Ernandesa). Sākotnēji bija paredzēts, ka koncertā ar Annu Ņetrebko pie Berlīnes filharmoniķu pults stāsies orķestra galvenais diriģents Kirils Petrenko, taču galu galā opermūzikas programma skanēja Andra Nelsona vadībā.
"Pašreizējā situācijā festivāls iegūst jaunu nozīmi. Mēs piedāvājam krievu mūziku, ko miermīlīgi un kolektīvi interpretē daudzu tautību pārstāvji. Tas ir signāls, kas mudina uz lielāku cilvēcību un mieru," neilgi pirms festivāla atklāšanas uzsvēra Festspielhaus intendants Benedikts Štampa.
Maestro Kirils Petrenko neslēpj, ka viņa kaislība ir opera, un viņš priecājas par iespēju kopā ar savu orķestri Bādenbādenē piedalīties operas iestudējumā. Šoreiz tā bija Pētera Čaikovska Pīķa dāma Mošes Leizera un Patrisa Korjē režijā, savukārt koncertizpildījumā Kirila Petrenko vadībā skanēja Čaikovska Jolanta. "Man ir svarīgi turpināt izpildīt krievu muzikālās kultūras dižgaru darbus kopā ar starptautisku kolektīvu, kāds ir Berlīnes filharmonijas orķestris. Mēs šeit vēlamies rādīt piemēru, kā to var darīt bez ierunām arī šajā laikā," runājot par 2022. gada festivāla programmu, sacīja Kirils Petrenko, kurš ārkārtīgi reti sniedz jebkādus komentārus un izvēlas runāt tikai mūzikā.
Berlīnes filharmonijas orķestra intendante Andrea Cīčmane piebilda: "Īpaši šajā sarežģītajā laikā festivāla notikumu mērķis ir ne tikai radīt un stiprināt miera un kopības sajūtu, bet arī sniegt iespēju saklausīt krievu mūziku visās tās izpausmēs." Festivālā tika vākti ziedojumi ANO Bēgļu aģentūras iniciētajai Ukrainas atbalsta programmai.
Sāpes pirmajās notīs
Pīķa dāma festivālā izraisīja sensāciju un kļuva par atklāsmi – pirmām kārtām, pateicoties maestro Kirila Petrenko interpretācijai un orķestra spēlei, kurā atklājās vissmalkākās nianses, spriedze, kaisle, elegance, dramatisms, maģija. Kirils Petrenko ir strādājis Berlīnes Komiskajā operā un Bavārijas Valsts operā Minhenē – viņš izjūt teātra enerģiju un vibrācijas un operas repertuārā spēj panākt neticamu efektu. Pīķa dāmā Bādenbādenē dziedāja Arsens Sogomonjans (Hermanis), Jeļena Stihina (Ļiza), Vladislavs Suļimskis (Tomskis), Boriss Pinhasovičs (Jeļeckis) un Aigula Ahmetšina (Poļina). Grāfienes loma tika uzticēta leģendārajai Dorisai Zofelei. Izrāde demonstrēja ideālu visu tajā iesaistīto radošo spēku saderību, taču nebija šaubu, ka galvenajā lomā ir orķestris.
Režisori Moše Leizers un Patriss Korjē uzskata, ka Pīķa dāma ir stāsts par noraidījumu un sāpēm: "Sāpes ir dzirdamas jau pirmajās notīs. Šajā stāstā tiek noraidīts Hermanis, Ļiza, Tomskis, Poļina, grāfiene un citi varoņi. Mēs esam cītīgi strādājuši, lai operas beigās iestātos pilnīgs klusums. Mums ir prieks, ka vakara gaitā publika neaplaudē pēc ārijām. Uzskatām to par uzvaru – cilvēki nāk klausīties operu, lai uzmanīgi sekotu katra varoņa dzīves stāstam un pārvērtībām, nevis lai aplaudētu pēc tam, kad būs izskanējis kāds hits."
Berlīnes filharmoniķi un Kirils Petrenko apbūra klausītājus arī Čaikovska operas Jolanta koncertizpildījumā. Titullomā iejutās bulgāru prīma Soņa Jončeva, kuras balss – atbilstoši viņas varones transformācijai – ir apveltīta ar unikālu īpašību izstarot siltu gaismu.
Diriģents Kirils Petrenko kopā ar Berlīnes filharmonijas orķestri Bādenbādenē muzicē ikgadējā Lieldienu festivālā. Foto – Monika Ritershausa
Muskuļainais reljefs
Festivāla simfoniskajos koncertos pie Berlīnes filharmoniķu pults stājās arī Fransuā Ksavjē Rots un Andris Nelsons. Latviešu diriģenta vadībā skanēja mūsdienu igauņu komponista Jiri Reinveres noktirne orķestrim Maria Anna, wach, im Nebenzimmer, Mečislava Veinberga Koncerts trompetei un orķestrim (solists Hokans Hardenbergers) un Igora Stravinska Svētpavasaris. Jiri Reinveres jaundarbs ir ieturēts iemidzinoša ziemeļnieciski apcerīga minimālisma garā, un pēc noktirnes publiku atmodināja enerģijas un možuma uzlādētais Veinberga koncerts, kurā fenomenālais trompetists Hokans Hardenbergers izcēla darba muskuļaino reljefu, daudzkrāsaino faktūru un pulsējošo humoru. Skanot Svētpavasarim, Andris Nelsons gandrīz ļāvās dejai pie pults – un klausītāju sirdis sāka sisties arvien straujāk šīs radikālās, revolucionārās Stravinska partitūras ritmā.
Trīspadsmit kamermūzikas koncertos Berlīnes filharmoniķu dalībnieki atskaņoja Mihaila Gļinkas, Antona Arenska, Antona Rubinšteina, Sergeja Rahmaņinova, Sergeja Prokofjeva, Aleksandra Borodina un Nikolaja Rimska-Korsakova mūziku. Klausoties šīs programmas, varēja just, ka mūziķi aizrautīgi spēlē repertuāru, kurš ir interesants viņiem pašiem un kuru viņi ir pamatīgi izpētījuši.
Jūgendstila brīvdienas
2023. gada Lieldienu festivāls Bādenbādenē kopā ar Berlīnes filharmoniķiem notiks no 1. līdz 10. aprīlim. Programmas vadmotīvs būs Vīnes muzikālā dzīve pēc 1900. gada, jūgendstils un Riharda Štrausa daiļrades vēlīnais posms. Festivālā tiks iestudēta Štrausa vērienīgā opera Sieviete bez ēnas (diriģents Kirils Petrenko, režisore Lidija Šteiere). Kirils Petrenko diriģēs Berlīnes filharmoniķus divās programmās: pirmajā ir iekļauta Ludviga van Bēthovena Astotā simfonija, kā arī Johannesa Brāmsa un Arnolda Šēnberga opusi, savukārt otrajā – Riharda Štrausa Četras pēdējās dziesmas (dziedās soprāns Diāna Damrava) un simfoniskā poēma Varoņa dzīve.
Pie Berlīnes filharmonijas orķestra pults stāsies arī baroka speciāliste Emanuela Aima, kuras vadībā skanēs Georga Frīdriha Hendeļa oratorija Laika un vilšanās triumfs. Savukārt maestro Daniels Hārdings kopā ar izcilo orķestri atskaņos Gustava Mālera Piekto simfoniju un Arnolda Šēnberga Piecus orķestra skaņdarbus. Var sākt plānot nākamās Lieldienu brīvdienas.
Informācija: www.festspielhaus.de
***
"Mums ir jāsaprot, ka vairs nav tik izmisīgi jācenšas ievilināt zālē gados jaunus klausītājus." Intervija ar Bādenbādenes Festivāla nama intendantu Benediktu Štampu
.jpg)
"Skaidrs, ka noklausīties kādu simfoniju var arī citur. Festivāli mums ļauj mērķtiecīgāk uzrunāt klausītājus," uzsver Bādenbādenes Festivāla nama intendants Benedikts Štampa. Foto – Kristians Grunds
Mūzikas dzīve atgriežas ierastajā ritmā pēc pandēmijas izraisītās divu gadu pauzes. Skaidrs, ka kultūras tūristu skaits ir samazinājies un pārdot biļetes ir kļuvis grūtāk. Kādas ir lielākās izmaiņas, ko pašlaik jūtat?
Galvenā atšķirība no futbola ir tā, ka skatītājiem atkal ir jāpierod pie domas par atgriešanos koncertzālēs un teātros. Tā ir tumša, slēgta telpa, tas nav brīvdabas pasākums, kurā var elpot svaigu gaisu. Atgriešanās normalitātē notiek pamazām, un es ticu, ka mēs noteikti tajā atgriezīsimies. Mēs atgūsim to, ko sauc par normālu dzīvi. Tagad katru dienu redzam, ka pieprasījums pēc biļetēm aug. Esmu pārliecināts – ja mēs nebūtu tādā situācijā, kādā pašlaik esam, biļešu pārdošanas rādītāji būtu daudz labāki.
Apstākļi nepārtraukti mainās, notiek karš, aug cenas, tiek runāts par ekonomisko krīzi. Neviens nezina, kas notiks pēc gada. Ir pesimistiska prognoze, ka savā – klasiskās mūzikas – jomā tuvākajos gados saskarsimies ar pamatīgām grūtībām. Šis ir dārgs prieks, un varbūt cilvēki vairs nav gatavi mērot tālu ceļu un tērēt līdzekļus kultūras pasākumu apmeklējumam, ja apkārt valda neskaidrība. Varbūt viņi grib nevis tērēt naudu, bet uzkrāt. Jūs Baltijā esat tiešā tuvumā teritorijai, kurā notiek militāra konfrontācija. Mums ir jāņem vērā visi šie faktori. Pieļauju, ka vēl gadu vai divus koncertzālēm un teātriem būs grūtības ar biļešu pārdošanu. Ja pasaulē viss būtu normāli, šādu problēmu nebūtu.
Kara apstākļos jums ir jāpieņem lēmumi, kas ir saistīti ar jūsu vadītās institūcijas māksliniecisko politiku. Pirms operas Pīķa dāma pirmizrādes Lieldienu festivālā jūs no skatuves teicāt, ka "cilvēki klausījušies Čaikovski jau labu laiku pirms Putina". Vai intendantiem un mākslas dzīves līderiem Eiropā bieži nāksies aizstāvēt savus radošos projektus, ja tiem ir sakars ar krievu kultūru un tajos piedalās krievu mākslinieki?
Lai izdarītu secinājumus, ir jāatskatās pagātnē. No pagātnes var daudz ko mācīties. Pēc nacistiskās Vācijas sakāves Otrajā pasaules karā Francija, Lielbritānija, PSRS un ASV nenovērsās no Vācijas, bet jau drīz sniedza tai palīdzīgu roku. Taču ir arī cits piemērs: pēc tam, kad 1941. gada beigās Japāna sabombardēja Pērlhārboras militāro bāzi un ASV iesaistījās Otrajā pasaules karā, ASV valdība nekavējoties sāka arestēt japāņus Amerikā. Taču šos cilvēkus nevarēja vainot tajā, kas notika Havajās.
Nevar sodīt visu tautu, tas nav risinājums. Tāpēc arī nākotnē turpināsim atskaņot krievu mūziku un sadarboties ar krievu māksliniekiem, jo viņi nav vainīgi. Es neesmu tiesīgs pieprasīt no viņiem politiskus skaidrojumus un paziņojumus. Taču kara apstākļos mēs nestrādājam ar māksliniekiem un kolektīviem, kas pārstāv Krievijas varas sistēmu. Šādā gadījumā sankcijas gan darbojas – ir atceltas 2022. gada beigās paredzētās Sanktpēterburgas Marijas teātra operas un baleta viesizrādes, jo šis teātris un tā vadītājs Valerijs Gergijevs pārstāv Krievijas valdību. Ar māksliniekiem, kuri nav saistīti ar Krievijas varu, mēs strādājam neatkarīgi no viņu izcelsmes un pilsonības, un cienām katra cilvēka brīvību domāt, ko viņš vēlas.
Šā gada jūsu Lieldienu festivāla programmā soprānu Annu Ņetrebko aizstāja virkne citu dziedātāju. Vai Bādenbādenes publikai vēl būs iespēja dzirdēt savu favorīti?
Jā, Anna noteikti atgriezīsies uz skatuves un dziedās arī Bādenbādenē. Viņa taču nav vainīga. Savā ziņā viņa ir kļuvusi par apstākļu ķīlnieci. Anna ir lieliska māksliniece, kura nav pelnījusi, lai pār viņu gāztos cilvēku politiskā naida viļņi. Viņa atgriezīsies. Mēs integrēsim tādus māksliniekus kā Anna Ņetrebko savos festivālos, jo tie ir augstākās klases festivāli. Mēs rūpējamies par kvalitāti, ko piedāvājam publikai. Programma, izpildījuma kvalitāte, atmosfēra – tas veido mūsu piedāvājuma unikalitāti. Cenšamies visu darīt tā, lai tam būtu jēga.
Viena no Bādenbādenes Festivāla nama sezonas virsotnēm ir Lieldienu festivāls, kurā piedalās Berlīnes filharmonijas orķestris. Tajā pašā laikā notiek Lieldienu festivāls Zalcburgā un maestro Daniela Barenboima rīkotais festivāls Festtage Berlīnē, savukārt Eiropas operteātri piedāvā Riharda Vāgnera operu pirmizrādes. Vai konkurence ir spēcīga?
Lieldienu festivāls ar Berlīnes filharmoniķiem Bādenbādenē notiek kopš 2013. gada. Tikko esam pagarinājuši līgumu ar orķestri līdz 2025. gadam (ieskaitot), ar iespēju turpināt sadarbību 2026. un 2027. gadā. Lieldienu festivāls jau ir kļuvis par tradīciju: tieši Bādenbādenē svētkos var dzirdēt vienu no izcilākajiem orķestriem, ko vada viens no labākajiem diriģentiem – Kirils Petrenko. Tikai Bādenbādenē Berlīnes filharmoniķi piedalās operas iestudējumā, tāpēc mūsu festivāls ir unikāls un es nerunātu par konkurenci. Piemēram, Daniels Barenboims diriģē operu ne tikai savā Lieldienu festivālā Berlīnē, bet visas sezonas garumā.
Jūsu programmas galvenie pieturpunkti ir vairāki festivāli. Kā jūs formulējat Bādenbādenes Festivāla nama radošo koncepciju? Kādi ir jūsu darbības galvenie principi?
Koncepciju pasaka priekšā pats nosaukums – Festspielhaus. Šī ir festivālu zāle. Bādenbādene ir pārāk maza pilsēta, lai mēs varētu funkcionēt kā koncertzāle, kas plāno savu sezonu līdzīgi kā Hamburgā, Ķelnē, Parīzē vai Londonā. Jā, pie mums notiek koncerti un izrādes arī ikdienā, un tas tā arī turpināsies. Taču īpašība, kas mūs atšķir no citiem, ir rūpīgi veidoti festivāli. Mēs gribam radīt Bādenbādenes kā festivālu pilsētas tēlu, jo tas ir cieši saistīts ar šīs vietas vēsturi. Kā liecina daži avoti, 1830. gadā franču komponists Hektors Berliozs pirmo reizi lietoja terminu "festivāls", un mums ir pienākums atgriezt festivāla ideju savas darbības centrā. Komponists atveda festivāla ideju sev līdzi uz Bādenbādeni, kas jau labu laiku bija franču iecienīta vasaras atpūtas vieta. (1862. gadā Bādenbādenes teātra atklāšanā skanēja Berlioza opera Beatriče un Benedikts, kas tika sacerēta speciāli šim notikumam – J. J.).
Festivālu rīkošana sniedz iespēju nostiprināt savu reputāciju. Lieldienu festivāls jau ir labi pazīstams kā ekskluzīvs notikums. Vasarsvētku festivālam Presence, kurā spēlē Štutgartes SWR simfoniskais orķestris, ir cits raksturs – tas piesaista publiku, kuru interesē XX un XXI gadsimta mūzika un kura vēlas pavadīt Bādenbādenē kultūras piesātinātu nedēļas nogali. Vasaras festivālā La Capitale d’Été kopā ar diriģentu Janiku Nezē-Segēnu mēs atgādinām par Bādenbādenes vēsturisko saikni ar Johannesu Brāmsu un Robertu Šūmani, šogad tajā skanēs arī Klāras Šūmanes un Luīzes Farānas mūzika.
Rudenī rīkojam horeogrāfa Džona Neimeiera vērienīgo festivālu Džona Neimeiera pasaule, kurā viesojas viņa vadītais Hamburgas balets. Rudens festivālā La Grande Gare pie pults stāsies diriģenti Tomass Hengelbroks un Teodors Kurendzis, koncertizpildījumā skanēs Pjetro Maskanji opera Zemnieka gods un Riharda Vāgnera Tristans un Izolde.
Skaidrs, ka noklausīties kādu simfoniju var arī citur. Festivāli mums ļauj precīzāk strukturēt piedāvājumu un mērķtiecīgāk uzrunāt klausītājus. Gribam radīt pārliecinošus iemeslus, lai cilvēki vēlētos atbraukt uz Bādenbādeni un pavadīt šeit dažas dienas – atpūsties, gūt jaunus iespaidus un iedvesmoties. Šeit ir labvēlīga, patīkama vide, ko radījusi Eiropas domāšana. Tas ir pats Eiropas centrs, esam blakus Šveicei un Francijai. Mūzika ir barība gan dvēselei, gan smadzenēm, un šis process ir emocionāls.
Cik liels ir Bādenbādenes Festspielhaus gada budžets?
Tas ir ļoti mazs! Esam privātuzņēmums. Mūsu ieņēmumu avoti ir biļešu tirdzniecība un atbalstītāju finansējums. Kopējais gada budžets ir 25–27 miljoni eiro, no privātajiem atbalstītājiem piesaistām deviņus desmit miljonus eiro. Esam ļoti atkarīgi no biļešu pārdošanas rezultātiem.
Kultūrinstitūcijas pasaulē ir norūpējušās, ka klasiskās mūzikas auditorija turpina strauji novecot. Ko jūs darāt, lai piesaistītu gados jaunāku publiku?
Jau trīsdesmit gadu esam centušies piesaistīt jaunāku auditoriju. Lai to panāktu, tika izveidotas dažādas izglītojošas programmas un iniciatīvas. Ja šie projekti būtu vainagojušies ar panākumiem, tagad skatītāju rindās pavērtos pavisam cita aina un mums būtu fantastiska jaunā publika. Taču tas tā nav. Mums ir jāsaprot, ka vairs nav tik izmisīgi jācenšas ievilināt zālē gados jaunus klausītājus – protams, to vajag darīt, bet ir jāpievērš uzmanība arī citām vecuma grupām, piemēram, vidējā vecuma cilvēkiem. Ir daudz manu vienaudžu, kuri dažādu iemeslu dēļ nevēlas vai nevar apmeklēt koncertus, un ir vērts ieguldīt līdzekļus mārketingā, lai piesaistītu viņu interesi. Klasiskās mūzikas auditorija ir diezgan šaura. Pētījumi rāda, ka tie ir kādi trīs procenti no sabiedrības. Ja mums izdotos palielināt šo īpatsvaru līdz četriem procentiem, zāles būtu pilnas.