Izsmalcināto, neparasti augsto muzicēšanas līmeni un teju hipnotizējošo skaņas valdzinājumu, kas klausītājus pārņēma jauniešu kora Kamēr… 30 gadu jubilejas koncertā – kora jaunā mākslinieciskā vadītāja Aivja Gretera diriģētajā latviešu mūsdienu sakrālās mūzikas programmā Lux aeterna 12. septembrī Rīgas Domā –, ir gandrīz neiespējami savietot ar nesen lasīto sludinājumu, kurā, aicinot uz Kamēr… jaunus dziedātgribētājus, iedrošinoši uzsvērts: mūzikas izglītība nav nepieciešama. Grūti noticēt, ka šis ir amatieru, nevis mūzikas profesionāļu koris. Sirdī aizrautīgi amatieri, kuru muzicēšanai ir pirmreizības garša, bet snieguma ziņā – profesionāļi. Ar tik saskanīgu, izteikti muzikālu kora ansambli, tik atdevīgu muzicētprieku un tik dzidriem, tīrskanīgiem augstajiem solo soprāniem, kādi varētu būt mūsu abu visaugstākās raudzes profesionālo kolektīvu lepnums.
Mūžības telpa
Lai gan jubilejas programmas intriga bija Jēkaba Jančevska jaundarba pirmatskaņojums (turklāt veiksmīgs), lielais, suģestējošais mūzikas brīnums bija Pētera Butāna cikla Lux aeterna/Mūžīgā gaisma (2004) atskaņojums koncerta sākumā – velte nesen mūžībā aizgājušā komponista piemiņai. No ērģeļu balkona, kur koris muzicēja kopā ar pianisti Sanitu Glazenburgu un sitaminstrumentālistiem Ivo Krūskopu, Edgaru Saksonu, Elīsu Balceri, uz klausītājiem piecos dažādos skanējuma veidos, mainīgā spēkā un koncentrācijā patiešām staroja mūžīgā gaisma. Gan caur kanonisko liturģijas tekstu latīņu valodā, gan Milānas Ambrozija vārdiem, gan pareizticīgo lūgšanu krievu valodā un pazīstamajām Aspazijas liriskā dzejoļa Mēness starus stīgo rindām, protams, latviski.
Brīnumainā kārtā bija saklausāms ik vārds vārdā, ko Doma akustikā no koru muzicēšanas pat negaida. Vēl vairāk – "mūžam nebeidzama gaismas straume līst" izskanēja kā jēgas vadmotīvs visam Pētera Butāna ciklam – ceļojumam cauri vienai kristīgās kultūras tēmai, kura kā kristāls izgaismo to no dažādām pusēm, līdz pat apgarotai laicīgai dabas gleznai dzejā un tālu pāri laika robežu izjūtai. Kaut kas pārlaicīgs, ārpusmateriāls, pārdabiski skaists uzrunāja plūstošajā kora skanējumā, kura faktūru komponists vietumis sadalījis pat 24 balsīs! Varētu teikt – sfēru mūzika. Visaptveroša mūžības telpa. Gan tuksnešaina un salta, gan paradīzes ziedos un zvanos mirdzoša un korālī mierinoša.
Līdzeni, kā dziesmu teicot
Speciāli jubilejas koncertam radīto opusu Kā dziesmu teicot, kuru koris Kamēr… un orķestris Sinfonietta Rīga atskaņoja katedrāles altāra priekšā, Jēkabs Jančevskis komponējis ar Knuta Skujenieka dzeju un domādams par Covid-19 laika uzdotajiem jautājumiem. Lai gan pats komponists apgalvo, ka rakstījis vienkārši, jaunais darbs uzreiz uzrunā ar izteiksmīgā polifoniskā faktūrā sazarotu kora faktūru: Līgo laiva uz ūdeņa… Diriģents šo principu izvērsis arī telpā, izvietojot solo ansambļus dažādās Doma katedrāles vietās.
Šajā darbā klātesošs ir arī latviskums, pausts caur diatonisku, silti intonētu unisonu un Latvijas dabas (putnu) balsīm. Tieši kora tematisms un rūpīgi izstrādātā kora izteiksmes līdzekļu palete kopumā ir opusa stiprā puse iepretim izteikti pavadošajai un senatni kinematogrāfiski ilustrējošajai orķestra partijai. Tiesa, izvērstākās simfoniskās epizodes uzdevums ir dramatiskās spriedzes radīšana.
Visbeidzot Riharda Dubras Silence, Love and Light/Klusums, mīlestība un gaisma (2012) ar Mātes Terēzes vārdiem, kas savā ziņā apkopoja visa koncerta ideju, apliecināja gudru mērķtiecību programmas izveidē. Arī tā ir bijušā kora vadītāja Māra Sirmā iekopta tradīcija: ap vienu pamatdomu izvērstas programmas. Riharda Dubras meistarība no askētiski gregoriskā stilistikā ieturēta, meditatīva impulsa izaudzēt ekstātiski kulminējošu vēstījumu un harmonizējošu katarsi piešķīra koncertam apliecinošu pabeigtību.
Attīstības izgaismotājs
Kora Kamēr... jaunais mākslinieciskais vadītājs Aivis Greters ir dzimis diriģents. Par viņu var teikt – diriģents no Dieva, jo tas, kā viņš izlolo mūzikas skanējumu un jēgu, nepadodas izskaidrošanai. Ārkārtīgi muzikāls. Turklāt tā ir vienlaikus sensitīva un pārpasaulīga muzikalitāte. Gan diriģentam pašam piemītoša, gan pārmantota, savulaik pašam dziedot korī Kamēr… vēl pie Māra Sirmā. Ar precīzu, bet apjomā un enerģijā vizuāli nepārspīlētu (pat taupīgu) žestu un pirkstu kustībām viņš ne tikai uzbur izkoptu, debešķīgu korskaņu un vada precīzu frāzējumu, bet arī pārliecinoši atklāj skaņdarba dramaturģiju, izgaismo attīstību.
Diriģents labi jūtas arī orķestra priekšā un, rūpīgi izgaismojot ik sīkāko elementu, pilnībā pārrauga kopainu. Fokuss uz mūzikas detaļām neapstādina skaņdarba gaitu un nepieļauj sīkumainu garlaicību, kur aiz pedantiski izzīmēta atsevišķu zaru skaistuma pazūd pats zaļojošais koks, mežs, ainava.
Vēl tikai pagājušā gada augustā no Jāņa Liepiņa pārņēmis Māra Sirmā izveidotā kora Kamēr… vadības stafeti, Aivis Greters pierāda, ka ir cienīgs Māra Sirmā estētisko ideālu un izkoptā līmeņa sekotājs. Uz karstām pēdām pērnruden to apliecināja arī Kamēr… spožais triumfs, jau trešo reizi ansambļa vēsturē izcīnot Eiropas koru Grand Prix. Jubilejas koncertā Doma baznīcā koris Kamēr… atkal parādīja, cik ļoti spēj suģestēt jebkuru klausītāju.
Lai gan mums ir vesela plejāde jaunu, daudzsološu un panākumiem bagātu diriģentu, tāds Aivja Gretera paaudzē ir vēl tikai viens – Kaspars Ādamsons, kura lolojums – Latvijas Kultūras akadēmijas koris Sola – ne velti ir pašā koru spicē līdzās Kamēr…. Viņi ir tie, kuriem pirkstos un acīs ir mūzikas, skaņas maģija. No koru vides nākušo, neparasti muzikālo diriģentu tālākās nākotnes perspektīvu uzskatāmi demonstrē gan mūsu starptautiski atzīto kormūzikas meistaru Māra Sirmā, Sigvarda Kļavas un Kaspara Putniņa piemērs, gan Aināra Rubiķa kļūšana par pasaulē pieprasītu operas un simfoniskās mūzikas interpretu, Berlīnes Komiskās operas muzikālo vadītāju.
Jāpiebilst, ka, tikai pateicoties Covid-19 pandēmijas žņaugiem, Ainārs Rubiķis šobrīd ir nevis Berlīnē, bet Rīgā, kur jau paspējis nodiriģēt vairākus izcilus koncertus – gan plānoti, gan neplānoti muzicējot ar orķestri Rīga un pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģenta pults.
Nule piedzīvotais Kamēr… sniegums šķiet vēl apbrīnojamāks, zinot, ka Covid-19 ierobežojumi attiecībā uz amatierkoru darbu ir krietni stingrāki nekā profesionālajiem mūziķu kolektīviem. Kā viņi to spējuši pašā sezonas sākumā?! Bet šis ir tikai sākums. Jubilejas sezonu turpinās citas programmas. Jau pavisam drīz.