Pēc sešu gadu pārtraukuma dziesminieks Goran Gora laidis klajā jaunu albumu Renesanse, kurš no 9. aprīļa pieejams visās lielākajās mūzikas straumēšanas vietnēs. Renesanse ir stāsts par pieaugšanu, kas ir neizbēgams process katra cilvēka dzīvē, un tās rezultāts ir sevis apzināšanās sabiedrības centrā, kā arī savas vertikāles meklēšana, kam ar sabiedrību un tās priekšstatiem ne vienmēr ir pa ceļam. "Tā ir kā jauna piedzimšana, atmetot vecos "goranus gorus" un ļaujot sākties citam posmam savā dzīvē," sarunā ar KDi atklāj mūziķis.
Kāpēc pagāja tik ilgs periods starp jūsu iepriekšējo albumu Mosties (2014) un šo?
Viens no kavēkļiem bija tas, ka biju ļoti daudz izstrādājies ar Imanta Ziedoņa un Knuta Skujenieka dzeju savā mūzikā, un radīt kaut ko pašam bija ļoti izaicinoši, jo, ja esi sadarbojies ar tādiem autoriem, pilnīgi viss, ko esi sarakstījis, šķiet varbūt ne gluži bezvērtīgs, bet nesalīdzināmi vājāks par to, ko viņi ir radījuši. Pusotru gadu es nodzīvoju sevis šaustīšanā, līdz nonācu pie slēdziena, ka nevaru uzrakstīt nepareizi, jo tikai pats zinu, ko gribu pateikt. Jau pēc tam ar laika distanci var novērtēt, vai esi precīzi nodevis savu vēstījumu – vai kaut kā nav par maz vai par daudz.
Atguvāt pārliecību.
Pēc tam viens pēc otra mūsu ģimenē sāka dzimt bērni, un katrs deva savu laiku izaugsmei, jo katrs no viņiem nāca kā skolotājs, kurš nograuj esošos priekšstatus un pamatus, un tu būvē savu pasauli no jauna. Tas viss ir dzirdams šajā albumā, kas ir stāsts par pieaugšanu un ārkārtīgi cilvēcisku vēlmi atrast savu vertikāli, savas dzīves centru.
Bērni ir brīnišķīgs katalizators, kas paātrinājuma režīmā piedāvā pārskatīt savu vērtību sistēmu un apjēgt kritiskos punktus, kuri ir jāmaina savā redzējumā uz lietām. Es teiktu, ka šis ir bijis sešu gadu maratons sprinta ātrumā, kura laikā visa dzīve ir ļoti strauji paskrējusi uz priekšu ar daudziem pavērsieniem – no dzīvokļa uz māju un trijiem bērniem. Tas viss rada labu augsni domāšanai.
Vai albumā Renesanse iekļautās dziesmas ir izkristalizējušās šo pārdomu rezultātā vai tapušas ilgākā laika periodā?
Šis albums ir apmetis ārkārtīgi daudz kūleņu. Pa šiem gadiem es biju sarakstījis trīsdesmit piecas dziesmas un nevarēju izšķirties, kuras ietvert gala variantā un kuras ne. Šajā neizlēmības laikā sāku rakstīt jaunas dziesmas, metu ārā vecās un mēģināju dažādas kombinācijas, brīžiem pat apsverot domu iepakot tās vienā mapītē un nolikt cietajā diskā līdz labākiem laikiem. Savukārt pašreizējā situācija bija signāls, ka ir pienācis īstais brīdis, jo albums runā arī par to, kas notiek tagad. Es vienkārši izjutu fizisku vēlmi to izdarīt.
Man ir grūti to izskaidrot ar vārdiem, jo nekas tāds iepriekš ar mani nebija noticis. Es parasti visu ļoti kārtīgi izplānoju un saskaņoju ar citiem kolēģiem, bet šajā reizē ļāvu notikumiem attīstīties savu gaitu.
Jūsu dziesmas ir papildinātas ar skaņu ierakstiem no dažādām pasaules vietām, sākot ar Korāna lasījumu un beidzot ar jezuītu dziedājumiem.
Ceļojot es ļoti mērķtiecīgi ņēmu līdzi profesionālo skaņu ierakstu ierīci un apzināti meklēju mūsu platuma grādiem neraksturīgas skaņas, lai pēc tam tās integrētu albumā. Mani pat reizēm pārsteidza, cik šīs skaņas precīzi iegūla dziesmu harmoniskajā zīmējumā.
Visas dziesmas bija gatavas pirms tam?
Jā, es meklēju īstos pavedienus un ieklausījos, ko pašas dziesmas man pasaka priekšā. Spēles elements ir tas, kas man ļoti patīk šajā albumā, jo pirms tam skaņdarbu radīšana un ierakstīšana bija notikusi ļoti ātri. Viens mirklis, un dziesma jau gatava! Šajā gadījumā es ļāvu tām norūgt, ik pa laikam kaut ko pamainot un paeksperimentējot ar skaņām. Renesanse ir ļoti lēni gatavots albums, ko varētu salīdzināt ar slow food. Tajā nav nevienas radio singla formāta kompozīcijas, tas ir ļoti pašmērķīgs gājiens, jo es negribu iesaistīties sacensībā par ētera laiku. Es vienkārši gribu ļaut šim albumam peldēt. Cik tālu tas aizkuģos, ir atkarīgs no paša albuma un klausītājiem.
Kuģošanas motīvs ir redzams arī jūsu albuma vāciņā, kura autori ir māksliniece Anastasija Vilnis un fotogrāfs Nils Vilnis.
Anastasija un Nils Viļņi ir mūsu ģimenes draugi. Pirms vairākiem gadiem Anastasija sāka feisbukā publicēt fotogrāfijas ar savām gleznām. Tieši tajā dienā, kad Anastasija ievietoja savu akvareli ar buru laivu, man bija skaidrs, ka tas ir mana nākamā albuma vāciņš – viena pati bangojošā jūrā, kurā ir jānotur sava vertikāle, savs masts. Tā ir cīņa par izdzīvošanu un nokļūšanu no punkta A uz punktu B.
Kuģošanas motīvs ir arī labs simbols tam mirklim, kad ģimenē ienāk bērni, jo viņi patiešām saceļ milzīgus viļņus. Reizēm tu dreifē, bet reizēm ļoti mērķtiecīgi dodies tajā virzienā, kurā ir jādodas.
Atgriežoties pie lauka skaņām un ceļojumiem. Vai, ņemot līdzi skaņu ierakstu ierīci savos ceļojumos, skats uz apmeklētajām vietām kļūst citāds? Varbūt asāks?
Es reizēm biju maķenīt neciešams ceļojumu biedrs, jo visiem bija jāpārstāj runāt, kad es izdzirdēju kādu īpašu skaņu un skrēju to ķert ar savu ierakstu ierīci (smejas). Tas viss sākās ar manu teoriju par to, ka klusums nekur nav vienāds. Es gribēju ierakstīt dažādu vietu klusumu, lai to varētu ielikt savās dziesmās kā vienu no audioceliņiem plašajā skaņu klājā. Diennakts tumšajā pusē es ierakstīju Telavivu, Vidusjūru un Dala ezeru Šrīnagarā. Atceros, kā sēžu nakts vidū un klausos tā apkārtnē, piepildītā ar dažādiem trokšņiem un atbalsīm.
Kā šī albuma dziesmas tiks atskaņotas koncertos?
Vienu dienu mēģināju saskaitīt, cik lielam vajadzētu būt mūziķu sastāvam, lai varētu izpildīt šīs dziesmas uz skatuves un nestāvētu viens pats un nedziedātu kaut ko no datora palaistu skaņu gūzmā. Man sanāca desmit cilvēku.
Šis albums tiks laists klajā digitālā formātā. Vai vairāk neizdosiet nekādus rokās turamus ierakstus?
Es domāju, ka diski vairāk nav nepieciešami, jo pat jaunākajās automašīnās nav to atskaņotāju. Iespējams, diski varētu kļūt par vienu no tām piemiņas lietām, līdzās citām precēm, ko klausītāji iegādājas pēc koncerta. Kādreiz diski bija nozīmīgs mūziķu ienākumu avots, jo uz koncertiem cilvēki gāja tikai tad, ja uzstājās viņu visiemīļotākā grupa. Savukārt pēdējo laiku tendence mūsu valstī ir tāda, ka cilvēki ļoti labprāt nāk uz dažādu mākslinieku koncertiem, lai piedzīvotu viņu mūziku klātienē, tādējādi atbalstot viņu daiļradi. Par šo albumu varu teikt, ka tā izpildījums būs pilnīgi cita pieredze, kad mēs, protams, nonāksim līdz tādai iespējai.
Kādas ir jūsu sajūtas par ārkārtējo situāciju?
Neesmu piekritējs idejai, ka tagad visiem ir jārokas bezapziņā un jāmeklē sevi, bet domāju, ka šis ir īstais brīdis, lai nedaudz piebremzētu, jo temps, kādā mēs līdz šim esam dzīvojuši, patiešām ir bijis neciešams. Man apkārt ir ļoti daudz cilvēku, kuri, nespēdami tikt tam līdzi, ir saskārušies ar mentālās veselības problēmām. Domāju, ka šī situācija mums palīdzēs saprast, kas mūsu dzīvē ir bijis lieks, no kā mēs neesam varējuši atteikties, jo tas ir kļuvis par mūsu ieradumu.
Gribētu cerēt, ka pēc šiem notikumiem mēs spēsim daudz adekvātāk tērēt savu laiku, jo tas iet uz priekšu un to nevar atgriezt atpakaļ. Es gribētu novēlēt visiem saglabāt veselo saprātu, jo arī mūsu mājās ik pa laikam kaut kas saiet uz īso. Šis ir milzīgs pārbaudījums, jo beidzot ir laiks otram cilvēkam, vienalga, vai tas būtu bērns vai pieaugušais, ar kuru tu dali dzīves telpu. Tu atklāj daudzas interesantas nianses, kuras neesi pat meklējis, piemēram, pēkšņi ieraugi savās atvasēs savas raksturīpašības, kuras līdz šim neesi pamanījis, jo iepriekš ikdienas skrējienā esi viņus no rītiem modinājis, ielicis automašīnā, aizvedis uz bērnudārzu, braucis uz darbu (kopš 2018. gada Goran Gora strādā Latvijas Televīzijas Kultūras ziņu nodaļā – I. A.) un vakarā nolicis gulēt, bet tagad, diendienā ar saviem bērniem pavadot laiku, ievēro, kā viņi spoguļo tevi. Šis laiks var dot arī daudz ieguvumu, ja vien nesalauzīs.
Divi krasi atšķirīgi varianti.
Domāju, ka visgrūtāk ir tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka eksistē kaut kāds status quo, kurā dzīvo citi cilvēki. Protams, influenceri un blogeri ir mūžam pārlaimīgi un superpozitīvi cilvēki, kurus dzīvē interesē tikai skropstu tuša un drēbes, bet ar citiem tā nav. Vienā dienā viss ir labi, bet nākamajā viss var mainīties. Galvenais ir neieciklēties.
Viena no mana albuma centrālajām frāzēm ir "pieaudzis kā akmens kalns". Tā ir situācija, kurā nevajadzētu nonākt, – kad tu pieņem vienu patiesību un kļūsti neizkustināms. Cilvēkam ir jābūt elastīgam un jāpieņem, ka dzīvē viss mainās katru mirkli un mēs eksistējam kontekstā ar apkārt notiekošo.
Tagad to var apjaust īpaši skaidri un skarbi.
Es negribētu šo koronavīrusu padarīt par varoni, kas ir atnācis izglābt pasauli, bet šī situācija ir izdevība mums visiem atvilkt elpu un paskatīties uz lietām citādi. Pirms kāda laika es uzrakstīju sacerējumu, ko nosūtīju Ziedoņa klases skolotājiem (Ziedoņa klase ir viens no Ziedoņa muzeja projektiem – I. A.). Tajā es definēju notiekošo caur vilciena tēlu. Tas ir apstādināts ar tik daudz mantām, ēdiena un naudas, cik tajā ir, un ar to mums kādu laiku būs jāiztiek, taču tagad mums ir iespēja ieraudzīt un vairāk papētīt tos jautājumus, uz kuriem mēs līdz šim bijām skatījušies caur braucoša vilciena logu.
Gorāns Gonorejs gonorē.