Pēc Divu Foskāri otrā ģenerālmēģinājuma dziedātājam Plasido Domingo bija ierosinājums – naktskreklam, kurā viņa atveidotais Venēcijas dodžs parādās operas finālā, vajadzētu zelta maliņu. Tā viņš justos labāk. Maestro prasība tika apmierināta. Plasido Domingo bija vēl viens lūgums. Neilgi pirms operas pirmizrādes viņš Milānā bija apmeklējis XIX gadsimta romantisma glezniecības meistara Frančesko Ajeca izstādi – mākslinieka darbos atveidoti Foskāri dzimtas pārstāvji. Gleznā dziedātājs pamanījis, ka Venēcijas dodžam Frančesko Foskāri ir nevis gaiša, bet oranžsarkana cepure. Plasido Domingo atsūtīja e-pasta vēstuli Divu Foskāri kostīmu māksliniecei Kristīnei Jurjānei – viņš ļoti grib šādas krāsas cepuri. Kristīne Jurjāne ar ūdenskrāsām to apgleznoja. Kā var pretoties Venēcijas dodža vēlmēm?!
Venēcijas bāli dzeltenīgā gaisma
Pēc drosmīgā, konceptuāli provokatīvā, kliedzoši laikmetīgā Hektora Berlioza dramatiskās leģendas Fausta pazudināšana iestudējuma Bastīlijas operā Parīzē režisors Alvis Hermanis reabilitē skaistumu un greznību uz Milānas Teatro alla Scala skatuves Džuzepes Verdi agrīnajā darbā – liriskajā traģēdijā Divi Foskāri. Operas darbība risinās 1457. gadā Venēcijā, libreta pamatā ir lorda Bairona vēsturiskā drāma, un Alvis Hermanis paliek uzticīgs tajā aprakstītajam laikam un vietai.
Izrāde ir gleznieciska un skulpturāla – operas stāsts tiek pasniegts caur krāsu gammu, Venēcijas tonālajām noskaņām un tikai šai pilsētai raksturīgo bāli dzeltenīgo gaismu, kuru veido ūdens un debesu saspēle. Par to rūpējusies Alvja Hermaņa radošā komanda: kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne, videomāksliniece Ineta Sipunova un gaismu mākslinieks Gļebs Fiļštinskis.
Pētot iestudējuma Divi Foskāri fotogrāfijas, var iedomāties, ka Alvis Hermanis ielaužas Franko Dzefirelli teritorijā. Tā gluži nav, izrādei nepiemīt Dzefirelli smagnējā, nomācošā un apdullinošā bagātība un kičs. Alvis Hermanis savu darbu glezno ar smalkākiem triepieniem – vizuālās mākslas atsaucēm piepildītais uzvedums elpo, tam ir viegluma sajūta.
Spēles ļaunuma impērijā
Divi Foskāri (1844) ir Verdi sestā opera. Noskaņojums ir skumjš un traģisks, tajā atspoguļojas komponista liktenis – viņš sēroja par savas sievas un divu bērnu nāvi. Priekšplānā ir jutekliskums un emocionalitāte, nevis raksturu psiholoģiskais dziļums. Partitūrā var atpazīt tēmas, kuras komponists vēlāk attīstījis savās populārākajās operās. Muzikologi aicina ieklausīties Divu Foskāri instrumentālajos fragmentos, kuros izceļas alta un čellu skanējums, un pieļauj, ka mūzikas vēsturē būtu iespējami pavisam citi pavērsieni, ja Verdi būtu izvēlējies komponēt ne tikai operas, bet arī simfonijas un stīgu kvartetus.
Divos Foskāri nav mīlas intrigas, sižeta vadmotīvs ir sarežģītās tēva un dēla attiecības. Lai gan mūzikā ir jaušams traģēdijas mērogs, opera ir melodiski skaista un tuva bel canto tradīcijai. Divus Foskāri slavēja Gaetāno Doniceti, kurš sekoja līdzi Džuzepes Verdi talanta attīstībai, citu komponistu veiksmes viņā neraisīja skaudību.
Opera komponēta pēc Romas Teatro Argentina pasūtījuma. Džuzepe Verdi vēstulē libreta autoram Frančesko Marijai Pjavem rakstīja, ka darbā ir jāuzsver heroiskums, jo Roma mīl varoņus. Verdi vēlējās izmantot maksimāli kompaktu, kodolīgu, izteiksmīgu un emocionāli piesātinātu tekstu, lai radītu koncentrētu drāmu. Divu Foskāri uzburtā Venēcija ir ļaunuma impērija, kurā valda korupcija un intrigas. Foskāri dzimtas locekļi kļūst par politisko spēļu upuriem. Šo operu pasaulē iestudē reti – Verdi opusu klāstā ir milzum daudz pievilcīgāku alternatīvu. Divi Foskāri atgriežas apritē, lielā mērā pateicoties Plasido Domingo.
Tas pats pirms septiņiem gadiem notika ar Simonu Bokanegru – kad Plasido Domingo nolēma pievērsties Verdi komponētajām baritona partijām, par izmēģinājuma projektu viņš izvēlējās Simona Bokanegras lomu, un šis darbs pēc ilgstošas pauzes tika uzvests lielākajos teātros – leģendārajam dziedātājam un viņa faniem par prieku. Pirmo reizi Plasido Domingo atveidoja Venēcijas dodžu Frančesko Foskāri 2014. gada rudenī Londonas Karaliskajā operā. Šī loma Plasido Domingo piestāv labāk nekā citas baritona partijas, kuras viņš pēdējos gados dziedājis, – arī tāpēc, ka 75 gadus vecais mākslinieks beidzot ir jaunāks par savu varoni.
Ne dēlu, ne troņa, ne dzīves
Galvenās lomas līdzās spāņu klasiķim atveido tenors Frančesko Meli un soprāns Anna Piroci – šiem dziedātājiem ir izcilas vokālās dotības, viņi ir ļoti itāliski opermākslinieki, kuriem pirmajā vietā ir balss skanējums. Tēlošana, aktieriskais dramatisms paliek otrajā plānā. Savā lomā lielisks ir Plasido Domingo – viņš ne tikai spoži dzied, bet arī pārliecinoši cieš. Izrāde ir veltījums Venēcijai un arī Plasido Domingo. Tā ir opera par viņu un viņa likteni. Venēcijas dodžam ir grūti atstāt savu troni, operas gigantam – varbūt vēl grūtāk.
Republikā notiek nežēlīga cīņa par varu, senatoru padome apsūdz dodža dēlu Jakopo Foskāri (Frančesko Meli) slepkavībā un dzimtenes nodevībā. Viņam atkal draud izsūtījums uz Krētu, šoreiz – bez tiesībām atgriezties dzimtenē. Apsūdzības safabricējuši Foskāri dzimtas ienaidnieki, taču Venēcijā nav Korupcijas novērošanas un apkarošanas biroja. Par taisnību cenšas cīnīties Jakopo sieva Lukrēcija (Anna Piroci), kura uzskata, ka vecajam dodžam dēls ir jāaizstāv, lai gan tas ir pretrunā ar Venēcijas likumiem – dodžs nevar ietekmēt senatoru padomes lēmumus. Frančesko Foskāri nojauš, ka dēls nav vainīgs, taču palīdzēt neļauj iekšējais goda kodekss. Sirmgalvis ir izmisumā un cieš no bezspēcības – viņš ir zaudējis trīs dēlus, tagad liktenis viņam atņem pēdējo. Tomēr valdnieks uzsver: kā tēvs viņš cietīs, kā dodžs – nepiekāpsies. "Satiksimies debesīs, nevis uz šīs zemes," Frančesko Foskāri saka dēlam. Plasido Domingo tēlojums ir absolūti dabisks, spēcīgs un ticams.
Jakopo Foskāri mirst, kad kāpj uz kuģa, kurš dodas uz Krētu. Senatori pieprasa Frančesko Foskāri nodot pilnvaras, jo viņš ir vecs un viņa dēls ir noziedznieks. Vispirms viņš atsakās nolikt pilnvaras ("Es zvērēju, ka nomiršu kā dodžs"), taču pēc tam tomēr novelk valdnieka gredzenu. Svētā Marka bazilikas zvani paziņo par jaunā dodža ievēlēšanu. "Es vēl esmu dzīvs, bet viņi jau sveic manu pēcnācēju! Man vairs nav ne dēlu, ne troņa, ne dzīves," – satriektais Frančesko Foskāri mirst. Nāves ainu Plasido Domingo nospēlē ģeniāli. Viņš varētu būt nepārspējams karalis Līrs.
Audumu un kostīmu paradīze
Jauniestudējuma muzikālais vadītājs ir itāļu diriģents Mikēle Marioti. Pirmizrādes beigās Mikēles Marioti un Annas Piroci virzienā tika raidīti šajā teātrī ierastie "bū!" saucieni no augšējām galerijām, kurās iekārtojas skaļākie bļāvēji. Visticamāk, tas tika darīts audzināšanas nolūkos. Trīsdesmit sešus gadus vecajam Mikēlem Marioti šis ir otrais darbs Milānas teātrī un pirmais jauniestudējums (viņš šeit debitēja 2010. gadā ar Rosīni Seviljas bārddzini), savukārt Annai Piroci šī ir debija uz Teatro alla Scala skatuves. Ne diriģents, ne dziedātāja nebija pelnījuši šādu attieksmi, bet tā ir La Scala, mīļie!
Mikēle Marioti pirmizrādē spoži vadīja orķestri, panākot dzidru, kustīgu, kaislīgu un svaigu skanējumu, kas ierāmēja skatuves gleznas. Piemēram, uvertīras laikā ir redzama skulpturāla kompozīcija precīzi kā uz Dodžu pils fasādes – Frančesko Foskāri (Plasido Domingo) parādes tērpā un spārnotais Venēcijas lauva. Izrāde nav pārsātināta ar dekorācijām un rekvizītiem. Skatuves telpu veido apgleznoti foni un kustīgas virsmas/paneļi, uz kuriem tiek projicēti Inetas Sipunovas videodarbi – Venēcijas skati, pilsētas karte, gravīras, audumu faktūras.
Iestudējums ir dekoratīvās un lietišķās mākslas šedevrs. Izrādes radošās komandas iedvesmas avoti – XV–XVI gadsimta mākslinieki Džentile un Džovanni Bellīni, Vitore Karpačo un Tintoreto, iepriekšminētais XIX gadsimta gleznotājs Frančesko Ajecs, XVII gadsimta teātra mākslinieks, scenogrāfs, inženieris, arhitekts, dažādu skatuves tehnoloģiju izgudrotājs Džakomo Torelli, kā arī XIX–XX gadsimta teātra mākslinieks novators, Venēcijas modes noteicējs audumu un tērpu dizainā Mariano Fortuni.
Kristīne Jurjāne Diviem Foskāri radījusi ne tikai unikālus, vēsturiskus kostīmus, bet arī oriģinālu audumu kolekciju. Turklāt lielākā daļa kostīmu – ap divsimt – tapusi Latvijā tajās pašās darbnīcās, kurās tiek šūti tērpi Jaunā Rīgas teātra uzvedumiem. Teatro alla Scala kora mākslinieki priecājušies, ka kostīmi ir tik viegli, tajos ir ērti kustēties un nav karsti. Tikai triju solistu kostīmi tika izgatavoti Teatro alla Scala darbnīcā.
Faktūras pietuvinājums
Vizualitāte rada izrādes dramaturģijas pievienoto vērtību. Radikālu režijas soļu Divos Foskāri nav. Ienākt tradīcijām bagātākajā Itālijas un visas Eiropas teātrī ar Verdi operu revolucionārā interpretācijā būtu pārgalvīgi. Laikmetīgo Alvi Hermani Teatro alla Scala publika iepazina pirms gada, kad Milānā skanēja Bernda Aloīza Cimmermaņa Zaldāti, kurus režisors 2012. gadā iestudēja Zalcburgas festivālā (pašlaik Teatro alla Scala vada bijušais Zalcburgas festivāla intendants Aleksandrs Pereira).
Divos Foskāri teatralitāte dzimst izrādes vizuālajā augsnē. Šajā iestudējumā toni nosaka tieši faktūra, materialitāte un sajūtas, kas rodas, kad klausies mūziku un aplūko skatuves gleznas. Alvis Hermanis pietuvina faktūru – vai tas būtu akmens, marmors, krāsa, audums –, izmantojot video un gaismu. Taustāmas lietas vai tikai sajūtamas nianses padarītas par trāpīgiem vizuāliem simboliem, kas paspilgtina drāmu. Tas ir ļoti mūsdienīgs vaibsts šajā šķietami pārmērīgi tradicionālajā konstrukcijā. Brīžiem skatuviskais gleznieciskums maksimāli sabiezē – figūriņas sastingst kā vecmeistaru darbos. Prātā nāk Pītera Grīneveja 2007.–2008. gada filmas par Rembrantu un viņa Naktssardzi.
Klasiskās glezniecības motīvus Alvis Hermanis izmantojis arī iepriekšējos operas iestudējumos – Volfganga Amadeja Mocarta Così fan tutte Berlīnē (2013) un Džuzepes Verdi Trubadūrā Zalcburgā (2014) –, taču tās bija postmodernas rotaļas, spēles ar pārģērbšanos, ceļošanu laikā un varoņu identitātes maiņu. Džakomo Pučīni Toska Berlīnē (2014) bija eksperiments ar popārta komiksu. Divos Foskāri nekā tāda nav, šis darbs sludina skaistumu un eleganci atbilstoši stāsta darbības vietas mākslinieciski iztulkotajai autentiskajai specifikai – tāpat kā Alvja Hermaņa iestudētā Leoša Janāčeka opera Jenūfa, kura skanējusi Briselē (2014) un Boloņā (2015); nākamajā dienā pēc Divu Foskāri pirmizrādes šī Jenūfa ieradās Poznaņas operā.
Emocionālais un vokālais trijstūris
Divu Foskāri sižets un Plasido Domingo sniegums raisa pārdomas par viņa daiļradi plašākā kontekstā. Pāreja no tenora uz baritona lomām ļāvusi Plasido Domingo pagarināt karjeru uz teātra skatuves. Kopš 2009. gada viņš paplašinājis savu milzīgo repertuāru ar baritona partijām deviņās Verdi operās – Simons Bokanegra, Traviata, Rigoleto, Nabuko, Trubadūrs, Žanna d’Arka, Divi Foskāri, Makbets un Ernani.
Pērn martā neiedomājamu rezonansi un viļņošanos izraisīja The New York Times publicētā Ņujorkas Metropolitēna operas izrādes Ernani recenzija, kurā kritiķis Entonijs Tomasīni – ietekmīgākā laikraksta ievērojamākais klasiskās mūzikas apskatnieks – aicināja Plasido Domingo apsvērt iespēju atstāt skatuvi. Jau iepriekš dziedātājs sacījis, ka nevēlas rīkot atvadu izrādes un citas svinīgas ceremonijas par godu karjeras beigām: "Es domāju, kādu vakaru pēc uzstāšanās es vienkārši teikšu – tas arī viss."
"Varbūt ir pienācis brīdis Domingo kungam atcerēties savus vārdus," rakstīja Entonijs Tomasīni. Viņaprāt, galvenā problēma ir tā, ka Plasido Domingo uzstāšanās pašreiz atgādina kompromisu savirknējumu – dziedātājam joprojām piemīt gadu desmitiem koptā vokālā harisma, taču viņš bieži forsē balsi un dažreiz nevis izdzied vārdus, bet "rej". Turklāt Plasido Domingo neizklausās pēc Verdi baritona – drīzāk pēc tenora, kurš dzied zemākā reģistrā. "Verdi operas pieprasa ansambli, kurā ir kontrastējoši balss tipi, jo tas palīdz aktivizēt drāmu," atgādināja The New York Times kritiķis. Emocionālajam trijstūrim ir jābūt arī vokālajam trijstūrim: soprāns, tenors un baritons. Nevis soprāns, jaunais tenors un vecais tenors. Tas izraisa ne tikai muzikālu, bet arī dramaturģisku nobīdi.
Plasido Domingo bieži ir uzņēmies risku, ignorējot citu viedokļus un padomus. Daudzi neuzskatīja par pareizu viņa pievēršanos Riharda Vāgnera tenora lomam, taču dziedātājs pierādīja, ka spēj būt viens no labākajiem Zīgmundiem un Parsifāliem. Birgita Nilsone savulaik teikusi: "Plasido runā piecās valodās, taču nevienā no tām nezina vārdu "nē"." Viņš dzied, diriģē, vada Losandželosas operu, rīko ikgadējo jauno talantu konkursu Operalia. Viņam pieder restorāns Ņujorkā. Viņš ir Eiropas kultūras mantojuma aizsardzības organizācijas Europa Nostra prezidents un Starptautiskās Fonogrammu ražotāju federācijas IFPI goda priekšsēdētājs.
Apstāšanās nozīmē visa beigas
Plasido Domingo raksturīgākā īpašība vienmēr ir bijusi kvalitāte. Viņš nekad nav atļāvies strādāt pavirši un dziedāt slikti. Klausītājiem nekad nav bijis vilšanās sajūtas. Plasido Domingo dziedājumam joprojām piemīt aristokrātisma gars un izteiksmīguma patiesums, kas uzlādēts ar morālām, garīgām vērtībām. Par to visu liecina viņa sniegums operā Divi Foskāri Milānā. Plasido Domingo varētu sniegt tikai komerciāli izdevīgus koncertus, taču viņš piedalās operas izrādēs – jo tās veido un stiprina operas mākslinieka reputāciju, pat ja viņš uz skatuves ir sešus gadu desmitus. Dziedātāja balss ar vecumu ir zaudējusi spozmi un svaigumu, tā nogurst ātrāk, "augšas" ir sasniedzamas arvien grūtāk. Dažas lomas, kuras viņš nesen dziedāja, nebija atbilstošas viņa spējām – visgrūtākais pārbaudījums izrādījās grāfs di Luna Trubadūrā (šo lomu Plasido Domingo vairs nedzied; šajā tēlā viņš bija dzirdams Alvja Hermaņa iestudējumā Zalcburgas festivālā 2014. gadā). Vislabāk viņam padodas Simons Bokanegra un Frančesko Foskāri. Vēl šajā sezonā Plasido Domingo dziedās Žoržu Žermonu Traviatā un Nabuko, viņš turpina atveidot Makbetu.
Kāpēc Plasido Domingo neapstājas? Atbilde ir elementāra – viņš patiešām nevar dzīvot bez skatuves. Apstāšanās nozīmētu visa beigas, nāvi. Katra Plasido Domingo uzstāšanās ir svētki viņa faniem. Viņš ir pēdējais operas zelta laikmeta varonis. "Mana balss joprojām skan, es tai varu piešķirt tumšākas nokrāsas. Es netēloju dramatisko baritonu. Man šķiet, klausītāji ir laimīgi. Es ļoti vēlos aizkustināt publiku," apgalvo dziedātājs.
Džuzepe Verdi ir viņa iemīļotākais komponists. Plasido Domingo izsaka nožēlu, ka Bēthovens sacerējis tikai vienu operu – Fidelio, savukārt Brāmss – nevienu. "Skaistākā Verdi mūzika skan ainās, kurās kopā dzied tēvs un meita, tēvs un dēls. Komponists ir zaudējis savus bērnus, un viņa mūzikā jūs jūtat drāmu. Man ļoti gribas dziedāt šīs lomas."
Tiekamies Svētā Ambrozija dienā
Plasido Domingo Divos Foskāri Milānā dziedās vēl 4., 9. un 12. martā, pēc tam Venēcijas dodža lomu atveidos itāļu baritons Luka Salzi. Septembrī Teatro alla Scala dosies viesizrādēs uz Maskavu – plānots, ka Lielajā teātrī tiks parādīts arī šis Divu Foskāri uzvedums.
Divu Foskāri pirmizrādes zinošā publika kuluāros apsprieda svaigākās ziņas, ka Alvim Hermanim esot uzticēts gods iestudēt Teatro alla Scala nākamās sezonas atklāšanas izrādi – tā būšot Džakomo Pučīni Madama Butterfly, pie diriģenta pults stāšoties teātra muzikālais vadītājs Rikardo Šaijī. Teatro alla Scala sezonu tradicionāli atklāj Milānas patrona Svētā Ambrozija dienā 7. decembrī.
Interviju ar iestudējuma muzikālo vadītāju, itāļu diriģentu Mikēli Marioti lasi šeit.
Divi Foskāri/I due Foscari
Diriģents Mikēle Marioti, režisors Alvis Hermanis
Milānas Teatro alla Scala līdz 25. martam
www.teatroallascala.org