Koncertā izskanēs Ludviga van Bēthovena 8. simfonija, Igora Stravinska Danses Concertantes un mūsdienu zviedru komponista Rolfa Martinsona koncerts klarnetei un orķestrim Concert Fantastique, kurā solists būs Mārtiņš Circenis.
Astotā simfonija, ko daudzi Ludviga van Bēthovena daiļrades pazinēji nevairās uzskatīt par vienu no izcilākajiem meistara simfoniskajiem audekliem, komponēta 1812. gada vasarā, drīz pēc Septītās simfonijas pabeigšanas. Tajā netrūkst ironisku mājienu, muzikālu “everģēlību” un draiska humora klātbūtnes. Atšķirībā no citiem Bēthovena simfoniskajiem lieldarbiem, Astotā simfonija nav veltīta konkrētam notikumam vai personai. Kā savulaik norādījis ievērojamais britu muzikologs Entonijs Hopkins, Astotās simfonijas brīžam vieglprātīgais, brīžam rotaļīgais raksturs saistāms ar Bēthovena brāļa Johana mīlas dēkām, kas dižo komponistu vienlaikus kaitinājušas un uzjautrinājušas. Plaši izplatīts ir pieņēmums, ka simfonijas centrālo motīvu inspirējis vācu inženiera, smalko mehānismu meistara un Vīnes galma mehāniķa Johana Melcela 1808. gada izgudrojums – proti, metronoms. Ar gadiem leģenda par metronoma lomu Astotās simfonijas radīšanā tikai pieņēmās spēkā un kā arguments tika piesaukts Bēthovena skaņdarbu katalogā nereģistrēts kanons četrām balsīm Ta ta ta, mīļais Melcel, lai dzīvo sveiks!. Šī sirsnīgā joku melodija tikusi sacerēta svētku pusdienām par godu slavenajam smalkmehāniķim. Tomēr gluži iespējams, ka kanona autors ir nevis Bēthovens, bet gan komponista sekretārs Antons Šindlers, kurš savu mūžu veltījis Bēthovena personības dievišķošanai un apvīšanai ar leģendām.
Vaicāts, kamdēļ citas viņa simfonijas ir iemantojušas plašāku publikas atzinību, Bēthovens atcirtis, ka tamdēļ, ka Astotā simfonija ir viņa labākā simfonija. Cita starpā, Bēthovens Astoto simfoniju mēdzis mīļi dēvēt par savu “mazo Famažora simfoniju”, pretstatot to citai šajā toņkārtā rakstītai, bet apjomā krietni izvērstākai Sestajai simfonijai.
Astotās simfonijas pirmatskaņojums norisinājās 1814. gada 27. februārī Hofburgas pils koncertzālē, ar pašu autoru pie diriģenta pults.
Malmes Mūzikas akadēmijas profesors un Zviedrijas karaliskās mūzikas akadēmijas loceklis Rolfs Martinsons ir viens no ražīgākajiem Zviedrijas mūsdienu komponistiem. 20. gadsimta 80. gados Martinsons bija viens no Malmes jauno komponistu asociācijas FUTIM dibināšanas iniciatoriem. 1984. gadā Martinsons ķērās pie Jaunās Ziemeļu mūzikas festivāla (UNM, Ung nordisk musik) producēšanas, bet 1986. gadā tika uzņemts Zviedrijas komponistu savienībā.
2010. gadā gadā tapis viens no ievērojamākajiem Martinsona lielformas darbiem – koncerts klarnetei un orķestrim Concert Fantastique. Tas tapis sadarbībā un kā veltījums virtuozajam zviedru klarnetistam Martinam Frostam (Martin Fröst). Dzirkstoši dinamiskais klarnetes opuss ir neapšaubāms izaicinājums sevi jau pierādījušiem mūziķiem.
1940. gadā, neilgi pēc ierašanās Jaunajā pasaulē, Igors Stravinskis steidza pabeigt darbu pie Šveicē un Francijā aizsāktās Domažora simfonijas. Traģisku dzīves drāmu un Otrā Pasaules kara uzliesmojumu nule piedzīvojušais komponists sublimēja radošā darbā pie nošu lapas, nekavējoties uzsākt lielformas simfoniskā opusa radīšanu. Iecerēts kā Concerto mazam orķestrim, skaņdarbs savā žanriskajā piederībā tomēr iezīmēja Stravinska gadu desmitiem ilgo saistību ar baleta pasauli.
Darba pasūtītājs, Losandželosas Jansena Simfoniskais orķestris neapšaubāmi vēlējās saņemt ko tādu, kas atbilstu amerikāņu publikas priekšstatiem par krievu-franču, jeb Vecās pasaules komponista daiļradi. Jau pirmajā partitūras izdevumā Concerto vietā lasītājā noraudzījās Danses Concertantes. Un patiesi, skaņdarba ritmiskās figūras teicami atbilda neoklasicisma baleta abstrakto tēlu domāšanai un paradigmām. Pirmatskaņojumu Koncertdejas piedzīvoja 1942. gada 8. februārī, pie diriģenta pults stājoties skaņdarba pasūtītājam, Losandželosā orķestra mākslinieciskajam vadītājam Verneram Jansenam.
Prestižās Kempinski Young Artist programmas 2014. gada laureāts Džonatans Bermans savā neilgajā diriģenta karjerā ir paguvis stāties pie daudzu orķestru diriģenta pults. Viņš ir gaidīts viesis ne vien dzimtajā Lielbritānijā, bet arī daudzviet Eiropā un citviet pasaulē. Bermana vadībā ir muzicējuši Birmingemas Simfoniskais orķestris, Roterdamas filharmoniskais orķestris, Londonas filharmoniskais orķestris, BBC simfoniskais orķestris, Turku filharmoniķi, Bāzeles Sinfonietta, Lietuvas Nacionālais simfoniskais orķestris, Tangvudas festivāla orķestris, Britten Sinfonia, Hāgenas simfoniskais orķestris, Southbank Sinfonia, Honkongas kamerorķestris, Dublinas RTÉ Nacionālais simfoniskais orķestris un Aldeburgas Festivāla orķestris.
Līdztekus koncerzāļu skatuvēm, nozīmīgu vietu Džonata Bermana radošajā karjerā ieņem arī operu uzvedumi. Jau astoņpadsmit gadu vecumā jaunais talants nonāca pie leģendārā diriģenta Antonio Papano, kad tas strādāja pie iestudējuma Londonas Karaliskajā operā. Kopš debijas operžanrā Bermana repertuārā skaitāmi jau vairāk kā trīsdesmit iestudējumu, to vidū Mocarta, Pučini, Verdi, Musorgska, Debisī, Pulenka, Britena un mūsdienu komponistu operdarbi.
Par vienu no spilgtākajām Džonata Bermana radošā talanta iezīmēm tiek uzskatīta viņa erudītā un smalki izkoptā koncertprogrammu sastādīšanas prasme. Cita starpā Džonatans Bermans ir autors Londonas Southbank Centre koncertsērijas Changing Britain koncertprogrammām, ko britu prese savulaik nodēvēja par "pēdējās desmitgades visaizraujošākajiem koncertiem".