Tikko atklātās 2015.–2016. gada sezonas programmu ir sagatavojusi Parīzes Nacionālās operas jaunā komanda ar direktoru Stefanu Lisneru (agrāk vadījis Parīzes Šatlē teātri, Milānas operas teātri La Scala, Ēksanprovansas festivālu) un baleta māksliniecisko vadītāju Benžamēnu Milpjē priekšgalā.
Parīzes operai ir ambiciozi plāni: sabalansēt klasisko un laikmetīgo repertuāru, satuvināt operas un baleta trupu, piedāvāt principiāli jaunus mākslinieciskos projektus ārpus divām galvenajām skatuvēm – Garnjē pils un Bastīlijas operas –, draudzēties ar laikmetīgās mākslas muzejiem – Pompidū centru un Tokijas pili –, attīstīt savu digitālo platformu – t. s. Trešo skatuvi. Nepiedāvāt skatītājiem muzejiskus "konservus", cīnīties pret radošo stagnāciju, riskēt, runāt par svarīgāko, nevis tikai priecēt publikas acis un ausis – Stefana Lisnera mērķis ir padarīt Parīzes operu par dzīvu, dinamisku mūsdienu teātri, kurā nav tabu un kurš nebaidās aktualizēt reliģijas, filosofijas tēmas un pievērsties globālām problēmām.
Šajā sezonā Parīzes operā ir rekordliels operas un baleta pirmizrāžu skaits – kopumā astoņpadsmit. Teātra direktors ir pārliecināts: labākais veids, kā cīnīties ar ekonomiskajām grūtībām un piesaistīt skatītājus, ir veidot jauniestudējumus. Aktīvāk investējot jaunradē, teātris cer nopelnīt vairāk. Parīzes operas ikgadējais budžets ir 205 miljoni eiro. Jaunas izrādes šajā sezonā iestudē nozīmīgākie Eiropas režisori: Kšištofs Varlikovskis, Keitija Mičela, Alvis Hermanis, Stefans Herheims, Dmitrijs Čerņakovs, Klauss Gūts, Kaliksto Bjeito.
Nāves nemirstīgums
Operas pirmizrāžu sēriju atklāja Arnolda Šēnberga Mozus un Ārons itāļu mākslinieka un režisora, Eiropas laikmetīgā teātra giganta Romeo Kastelluči, iestudējumā. Viņš ir eksperimentators un novators, kurš savu estētiku slīpē jau trīs gadu desmitus. Operā Romeo Kastelluči strādā nesen – 2011. gadā Briselē iestudējis Riharda Vāgnera Parsifālu, pērn Vīnē – Kristofa Vilibalda Gluka Orfeju un Eiridiki, Briselē – šo pašu Gluka operu Hektora Berlioza redakcijā, Rūras triennālē – Mortona Feldmena un Semjuela Beketa operu Neither.
Katrā darbā Romeo Kastelluči pēta, kā teātris spēj ietekmēt cilvēka apziņu, viņš pierāda jaunas eksistenciālas teorēmas. Katra viņa izrāde – nereti Bībeles motīvu caurstrāvota – ir traģēdija. Tas ir dvēseles lidojums no paradīzes uz pekli un atpakaļ; dažreiz ar pārsēšanos; virziens var būt arī otrāds. Romeo Kastelluči iedziļinās cilvēka iekšējā ļaunuma impērijā, drūmākajās fantāzijas un baisākajos sapņos.
Režisors nepārtraukti atgādina par nāves nemirstīgumu. Viņš vienmēr ir izaicinoši teatrāls – Romeo Kastelluči ir nepārspējams formas meistars. Viņa izrādes maina priekšstatus par dzīvi un nāvi, apgāž visu, ko skatītājs līdz šim ir zinājis par skatuves mākslu. Romeo Kastelluči teātris ir katarses teritorija, kurā notiek brīnumskaistas un vardarbīgas lietas. Viņš stāsta par ciešanām un sāpēm – emocionālām un fiziskām –, par sāpju robežas pārkāpšanu. Sāpes ir nemākslotas – Romeo Kastelluči izrādēs piedalījušies onkoloģiskie slimnieki; operā Orfejs un Eiridike centrālais vizuālais tēls bija reāla meitene, kura ir komā (viņa atrodas slimnīcā, un viņai ir uzliktas austiņas, kurās reālā laika režīmā tiek translēta šī opera). Režisors uzsver: koma ir ekstremālākais cilvēka eksistences stāvoklis.
Operā Mozus un Ārons Parīzē piedalās mākslinieki ar kustību traucējumiem un paralīzi – viņi dejo, precīzāk, pašaizliedzīgi vāļājas pa skatuves grīdu otrajā cēlienā. Es nebūtu uzminējis, ka viņi atšķiras no citiem dejotājiem. Izrādes beigās viņi izbrauc ratiņkrēslos un paklanās skatītājiem. Šis nav sociālās integrācijas projekts, tas nav Romeo Kastelluči stilā – vārdi par brīnumaini izārstētu sievieti, kura pieskaras zelta teļam, ir Arnolda Šēnberga libretā. Viss ir pamatots.
Aptraipītā šķīstība
Ikviens Romeo Kastelluči iestudējums ir vizuālās mākslas šedevrs – pat izrāžu fotogrāfijas rosina fantāziju un uzbudina teātra maniaku interesi. Šēnberga operā Romeo Kastelluči pārspējis pats sevi – šajā darbā viņš ir nevis režisors, bet drīzāk stilists, estēts, kurš rada pretenciozu, pašmērķīgu instalāciju. Mozus un Ārons pārvēršas par intelektuālu, simboliem pārsātinātu Cirque du Soleil šovu. Salīdzinājums ar cirku nav nejaušs – izrādē ir daudz fokusu, triku un frīku. Vienu no galvenajām – zelta teļa – lomām atveido simpātisks milzīgs vērsis. Runā, ka viņa honorārs ir kā dažai labai operdīvai.
Iespējams, šis ir skaistākais, taču arī vēsākais iestudējums, kas tapis uz operas skatuves. Romeo Kastelluči uzsver, ka viņš nav vēlējies nonākt scenogrāfijas slazdā. "Es gribēju izveidot kaut ko, kas neeksistē, – vietu, kas nav vieta, vidi, kas nav vide, – tādējādi sekojot Mozum, kuram ideja ir svarīgāka par visu. Pirmajā cēlienā telpa neeksistē – tuksnesis ir pārņēmis mūsu priekšstatus par to, kādai ir jābūt skatuvei." Otrajā cēlienā, kad Mozus ir devies Sīnāja kalnā pēc Dieva baušļu plāksnēm un israēlieši viņu gaida tuksnesī, skatuves vide pilnībā mainās – no baltas tā pārtop melnā. Tā ir realitāte – Mozus sludinātās Dieva idejas nodevība. "Otrajā cēlienā tiek iznīcināta pirmā cēliena šķīstība," piebilst Romeo Kastelluči, kurš ir arī izrādes scenogrāfs, kostīmu un gaismu mākslinieks. Viņš ir prasmīgs tēlnieks: Mozus un Ārons prasa ļoti lielu – 88 dziedātāju – kori. No kora režisors veido dažādas figūras un kombinācijas.
Mēģinājumu procesā Romeo Kastelluči esot cieši strādājis tikai ar abiem titullomu atveidotājiem, pārējiem dziedātājiem instrukcijas sniedza izrādes horeogrāfe. Uzvedums nav aktierisks, pat Mozus (basbaritons Tomass Johanness Maiers) un Ārons (tenors Džons Greiems-Hols) ir tēli bez emocionālām, cilvēciskām īpašībām, kuras būtu uzsvērtas konkrētajā iestudējumā (protams, viņu raksturi ir iezīmēti Bībelē un paša Šēnberga libretā). Romeo Kastelluči interesē teātra stihija un grandiozs skatuves audekls kopumā, nevis atsevišķi personāži.
Jaunās Vīnes skolas pārstāvja Arnolda Šēnberga opera vēsta par Dieva meklējumiem, sapratnes trūkumu un pastāvīgiem konfliktiem. Mozus nespēj pārliecinoši runāt un šaubās, vai spēs pasludināt Dieva vārdu israēliešiem, kuri vēlas atbrīvoties no faraona uzliktajām važām un sasniegt Apsolīto zemi. Mozus brālis Ārons ir apveltīts ar komunikācijas spējām, tāpēc Dievs uztic viņam misiju uzrunāt tautu un izstarot patiesības gaismu Mozus vietā. Izrādes programmiņā Romeo Kastelluči norāda, ka uzskata Āronu par politisku figūru: viņš vēlas sekot Mozus uzstādījumam, kuru pats nodod tautai, taču neizvairās no kompromisiem, pakļaujoties ļaužu masu pamatinstinktiem pravieša prombūtnes laikā. Israēlieši ir untumaini, nesavaldīgi un nepacietīgi. Tauta nespēj noticēt Mozus idejai par visspēcīgo, klātesošo, taču neredzamo Dievu, sāk trakot un pielūgt Ārona izlieto zelta teļu.
Kristību rituāls melnā āliņģī
Izrādes vizuālo estētiku iedvesmojuši kinorežisoru Andreja Tarkovska, Stenlija Kubrika un Alekseja Germana darbi. Degošais ērkšķu krūms, no kura operas sākumā atskan Dieva balss, kas vēršas pie Mozus, ir vecs magnetofons – līdzīgs tam, kas piedalās uzvedumā Brodskis/Barišņikovs. Viens no Romeo Kastelluči izrādes aksesuāriem – magnetofona lente, kura regulāri redzama uz skatuves, – simbolizē Dieva balsi.
Operas pirmais – baltais – cēliens ir absolūti kosmisks, perfekti dizainētā darbība notiek dūmakā, no griestiem nolaižas kapsulas, gaisā mirgo dažādi vārdi ("upuris", "ideja", "zaimi" utt.). Mozus zizlis, kas pārvēršas par čūsku, ir kosmiskā zonde, kuru apkalpo cilvēki maskās. Šķiet, mēs atrodamies zinātniskajā laboratorijā, kurā tiek pētītas bīstamas futūristiskas slimības. Kā zināms, Ārona radīto brīnumu vidū ir Mozus inficēšana ar lepru, pēc tam – izārstēšana.
Gaismu un ēnu spēles, dekorācijas, specefekti, akrobāti, kuri rāpjas pa sienām un izteiksmīgi sastingst augstu pie Bastīlijas operas milzīgās skatuves griestiem, horeogrāfiskas orģijas, kristību rituālam līdzīga iegremdēšanās āliņģī ar melnu, biezu šķidrumu (pat zelta teļš tiek konceptuāli apliets ar melnu krāsu, pēc tam šajā peļķītē tiek mērcēts balts karogs) – Mozus un Ārons nogurdina ar stila pārmērībām, un Šēnbergs nav vainīgs. Solisti, koris un orķestris Parīzes operas muzikālā līdera un galvenā diriģenta Filipa Žordāna vadībā savu darbu dara lieliski.
Problēma ir tā, ka Romeo Kastelluči vērienīgā skatuves kompozīcija, laikmetīgās mākslas instalācija nepalīdz mūzikai un dzīvo savu dzīvi. Šajās dekorācijās var iedomāties gandrīz jebkuru citu operu – gan Vāgnera Gredzenu, gan Verdi Aīdu. Tikai Artura Maskata Valentīnu ne.
Operu iespējams noskatīties šeit.
Mozus un Ārons
Diriģents Filips Žordāns, režisors Romeo Kastelluči
Bastīlijas operā Parīzē 31.X, 3., 6., 9.XI
www.operadeparis.fr