Mēs ceram, ka ar šo manifestāciju decentralizēsim mākslas vidi, – par ģimenes projektu Četras izstādes Marka Rotko Mākslas centrā Daugavpilī saka gleznotājs Kaspars Zariņš. Stāstot par tur nesen atklāto ekspozīciju, mākslinieks uzsver, ka Rotko centrs ir izcila vieta, kurā būtu jānotiek vērtīgām izstādēm. Viņa pārdomas par Rīgā koncentrēto Latvijas mākslas vidi pārtrauc sieva gleznotāja Vija Zariņa: "Tur arī notiek! Tomēr, kad mēs daudzus aicinājām uz šo izstādi, viņi atbildēja: "Vai! Tālu…"" Abi mākslinieki un viņu meita gleznotāja Paula Zariņa ir pārliecināti, ka lielā attālumu sajūtu nosaka tikai ieradumi. "Tos vajag mainīt," šķelmīgi aicina Kaspars Zariņš.
Marka Rotko Mākslas centrā Daugavpilī aiz nosaukuma Četras izstādes slēpjas vairākas atsevišķas Zariņu dzimtas locekļu personālizstādes: Vijas Zariņas Portreti, Kaspara Zariņa Simptomi, Paulas Zariņas Apziņas un Martas Zariņas-Ģelzes Asaru kolekcija – visas ir skatāmas līdz 12. aprīlim.
"Mūsuprāt, mākslas akts ir individuāls, nevis kolektīvs pasākums," ģimenes viedokli pauž Kaspars Zariņš. Rotko centrā šādai kopīgai un reizē tomēr atsevišķai darbu izrādīšanai atradusies ļoti piemērota zāle ar četrām daļēji nodalītām telpām. "Katram ir sava teritorija," izstādes iekārtojumu iezīmē Vija Zariņa. "Mums piedāvāts labākais, kas tur ir, – apakšējā stāvā kreisajā pusē ir Rotko zāles, un mēs esam pa labi," piebilst Kaspars Zariņš.
Mirklis starp mūziku un aplausiem
Par godu izstādes norises vietai tās kuratore Inga Šteimane vēlējusies, lai tapušajiem darbiem būtu arī kāda saistība ar Marku Rotko. Zariņi paralēles vilkuši nevis tieši citējot pasaulslaveno mākslinieku, bet gan saskatot līdzības idejiskā līmenī. "Mēs – tāpat kā Rotko – savu dzīvi būtībā esam veltījuši mākslai," spriež Vija Zariņa. 26 gadus vecā Paula gan jokojot iebilst, ka par viņu vēl skaidri nevarot zināt.
Neilgu brīdi diskutējot par Rotko mākslas dažādajiem posmiem, Zariņu ģimene vienojas, ka tīrība, kas saistāma ar viņa klasiskā perioda darbiem, vajadzīga katram māksliniekam. "Izdomā un ļoti skaidri realizē savu ieceri," rezumē Vija Zariņa. Kaspars Zariņš Rotko darbiem atradis alegoriju mūzikā: "Noklausoties izcilu simfonisko skaņdarbu, saproti, mirklis starp mūziku un aplausiem ir Rotko. Tas, cik ilgs ir šis klusums, norāda, cik spēcīga bijusi mūzika… Protams, ja vien kāds negrib izlēkt un kliegt: "Bravo!"" Paula un Vija šīs pārdomas papildina ar Rotko citātu: "Klusums ir tik ietilpīgs."
Slīpēts finieris
"Viņš bija abstrakcionists no 47 gadu vecuma, man ir 52 gadi," vēl citas paralēles ar Rotko velk Kaspars Zariņš. Viņš līdz šim neesot bijis abstrakcionisma cienītājs, bet nu nonācis pie Rotko briedumam raksturīgās formas tīrības. "Svarīgi, lai mākslas darbs runā pats par sevi, nevis tam nepieciešams teksts, kas to pavada."
"Kaut kas no medicīnas", | Monē ūdensrozes", "jūras dibens, kas pavasaros redzams, skatoties caur ledu" – šādus salīdzinājumus Kaspara Zariņa darbu sērijai Simptomi velta ģimenes locekļi, izstādes kuratore un pats mākslinieks. Kaspars atklāj, ka ar šiem darbiem turpina "iet meklējumu ceļu", ko aizsāka viņa gleznu varoņa Pedanta "likvidācija" 2010. gadā. "Kad mājās slīpējām koka grīdu, nezinājām, ka Kasparu tas iedvesmos jaunam radošam periodam," smejoties saka Vija Zariņa.
Pabeidzot darbus iekštelpās, mākslinieks ķēries pie finiera slīpēšanas mājas pagalmā. Vija stāsta, ka viņiem ar Kasparu pat radies joks, ka no tapušajiem lielajiem un smagajiem darbiem pēc izstādes varēs uztaisīt dārza mājiņu vai bīdāmās skapja durvis. Kaspars Zariņš radījis abstraktus, pamatkrāsās ieturētus vizuālus attēlus, kuros gleznotas figūras nomainījuši lielāki un mazāki dobumi finierī. Pats mākslinieks tos iesaka ne tikai apskatīt, bet arī tiem pieskarties. "Rotko centrā gan droši vien jums to neļaus," viņš smaidot brīdina.
Mirkļa burvība un bezgalība
"Es esmu pievērsusies tīrai ainavai," par savām izstādei tapušajām gleznām saka jaunā māksliniece Paula Zariņa. Ekspozīcijai Apziņas radītie lielformāta darbi esot viņas skatīto ainavu vīzijas. "Tā ir tāda neizmērojamības, pilnības un laimes apjauta. Gleznas ir šo mirkļu rekonstrukcijas, kurās tie saglabājas mūžību… jeb kamēr šīs gleznas eksistēs." Paula teic, ka par Rotko, gleznojot izstādei paredzētos darbus, neesot domājusi, tomēr arī savās ainavās viņa tiecoties pēc Rotko mākslā jūtamā plašuma. "Lai tur ir bezgalības sajūta, nebeidzams interpretāciju daudzums."
Arī Vijai Zariņai, meklējot sava mākslinieciskā rokraksta saistību ar Rotko, ienākusi prātā doma turpināt attīstīt ainavu sēriju, tomēr viņa pievērsusies lielformāta portretiem. Māksliniecei visvairāk patīkot daudzus šausminošais Rotko drūmais periods, tāpēc viņa arī savos darbos izmantojusi melno krāsu un vēl vienu toni. "Un tad klāt nāk forma, skatiens un viss pārējais…" nozīmīgos akcentus portretos iezīmē Vija Zariņa. "Atšķirībā no fotogrāfijas, kura notver ļoti precīzu mirkli, izteiksmi, mākslinieks gleznojot to var pagarināt, papildināt ar savu vispārinājumu, ideju." Māksliniece darbiem izvēlējusies tuvplānu un "sintētiskas krāsas", kas viņai šķiet ļoti raksturīgas mūsu laikam. Ļoti nozīmīgs esot arī kompozicionālais kadrējums. Portretos iemūžināti ģimenes locekļi un daži svešinieki. Uzgleznota arī vecākā meita Marta Zariņa-Ģelze, kura no dzīves šķīrās pagājušā gada vasaras beigās. "Gleznojot Martu, es šādi viņu paturēju sev," saka Vija Zariņa. "Uz to brīdi iekāpu tādā kā laika mašīnā…" Meitai piemītošo trauslumu, kuru Kaspars Zariņš ietērpj vārdos: "Marta bija par jūtīgu šim laikmetam", Vija iegleznojusi viņas acīs, bet pats attēls iekrāsots meitas iemīļotākajā gaiši zilajā tonī.
Asaras mēģenēs
Martas Zariņas-Ģelzes darbs Asaru kolekcija Rotko centrā palicis neīstenots, aplūkojams vien mākslinieces izstrādātās koncepcijas apraksts un attēli. "Nolēmām to nerealizēt tiešā veidā," par vecākās meitas iesākto projektu saka Kaspars Zariņš. Iespēju pabeigt darbu kategoriski noraida arī Vija un Paula: "Tas vairs nebūtu Martas darbs." Mākslinieces ideja bijusi tik personīga, ka ģimenes locekļi sapratuši – nevar ielīst viņas ādā.
Marta bija plānojusi kolekcionēt savas asaras, kuras radušās, skatoties Rotko darbus. Projekta koncepcija tiešā veidā sasaucas ar mākslinieka izteikumu, ka cilvēki mēdzot raudāt, vērojot viņa gleznas. "Marta asaras savāktu mēģenēs, taptu instalācija un videodarbs," cits citu papildinot, skaidro Paula, Kaspars un Vija, kura atklāj, ka Rotko priekšā gan raudājusi neesot, bet dažreiz mākslas darbi spējot "paņemt emocionāli". "Vispār, kad ir īstas bēdas, asaras pat vairs nenāk," viņa klusināti piebilst. "Tā ir nākamā stadija pēc raudāšanas."
Vai izstādei atlasītajos darbos izdevies pieturēties pie Rotko raksturīgās formas tīrības? "Lai izdarītu šādus secinājumus, vajadzīgs laiks," norāda Kaspars Zariņš. "… un ekspozīcija," piebilst Vija.
Ar pēctecību būtu jālepojas
"Tu saproti otru cilvēku, kad viņš ir iegājis savā radošajā tunelī," par dzīvi mākslinieku ģimenē saka Vija, kura ar Kasparu Zariņu jau 30 gadu glezno blakus – vienā darbnīcā. "Mans tēvs bija gleznotājs (Indulis Zariņš – E. G.), mēs ar Viju esam, bērni ir ievilkti šajā plūsmā… taču tas nebija mūsu pirksts, tas notika pats no sevis. Mūsu pirksts ir tikai tas, ka tie ir mūsu bērni," par profesijas izvēli ģimenē spriež Kaspars Zariņš.
Paula atklāj, ka iesākumā plānojusi stāties arhitektos. "Pirms iestājeksāmeniem, kas sakrita arhitektūrā un glezniecībā, sapratu, ka nekur neaizbēgšu, un iestājos Mākslas akadēmijā." Marta, kuras darbi pēdējos gados bija labi novērtēti vairākos dizaina konkursos, savā izvēlē bijusi mērķtiecīgāka – pabeigusi 9. klasi Franču licejā un iestājusies lietišķajos (Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā – E. G.). Kaspars Zariņš gan norāda, ka bērni mēdzot iet to pašu taku, ko vecāki, ne tikai mākslā. "Tas ir ļoti izteikti mūzikā, matemātiķos, aktieros, ārstos, inženieros… Šī tradīcija būtu ļoti vēlama arī biznesa vidē. Ar šo pēctecību – to, ka bērni pārņem vecāku labos darbus, – būtu jālepojas."
Paldies māksliniekam!
"Tas ir dārgs hobijs," par profesiju kritiski izsakās Vija Zariņa. "Pats pērc materiālus, pats glezno, izstādi, samaksā par galerijas īri, nopērc vīnu, un – paldies māksliniekam! – galerijā ieeja bez maksas." Ir divi veidi, kā nopelnīt iztiku: dodoties uz rezidencēm, kurās darbu apmaksā, un lūdzot finansējumu fondiem, kas gan prasa noteiktas kvalitātes sniegumu, vai arī visu mūžu strādājot par skolotājiem. Zariņu ģimenē lietā likti abi. Vija un Kaspars Zariņi pasniedz gleznošanu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas nodaļā. Paula pašlaik gatavojas izstādēm un citiem radošiem projektiem un piedalās mākslinieku rezidencēs Eiropā. Viņa norāda, ka Latvijas situācija tomēr ir gana specifiska un ārzemēs ar mākslu pelnīt ir iespējams: "Ja iekļūsti augstajā līmenī, par projektu vai izstādi tev samaksā, iedod darbnīcu. Sēdi un taisi darbus."
"Būt skolotājam savā veidā arī ir skaisti," saka Kaspars Zariņš. "Iemācies pateikt lietas skaidri. Pats sev arī spēj precīzāk formulēt, ko gribi." Vija papildina, ka no studentiem arī esot ko aizgūt, "ja viņiem ir foršas idejas". Tomēr mācīšana paņemot daudz laika un enerģijas. "Kad pienāk brīvlaiks, liekas – cik labi, beidzot varēšu strādāt tikai ar savu ideju!"
"Ideāli, protams, ir darīt tikai savu darbu, jo jebkura novirze ir traucēklis," studentiem mācot Kaspars Zariņš. Viņš gan atzīst, ka tajā pašā laikā nevar zināt, no kuras puses nāk iedvesma un idejas. "Tikai sēdēt darbnīcā arī nevar," piekrīt Vija Zariņa, kura uzskata, ka būtiska nozīme esot klātbūtnei mākslas mesēs un biennālēs. "Māksliniec, cik ilgi jūs šo darbu taisījāt? Visu dzīvi," pārdomas par radošo profesiju rezumē Vija Zariņa.
Četras izstādes
Vijas Zariņas Portreti, Kaspara Zariņa Simptomi, Paulas Zariņas Apziņas, Martas Zariņas-Ģelzes Asaru kolekcija
Marka Rotko Mākslas centrā Daugavpilī līdz 12.IV
Skaisle