Kopā ar Gunāru Asari aiziet vesels laikmets Rīgas arhitektūrā un Latvijas Arhitektu savienības dzīvē. 27 gadus – Rīgas pilsētas galvenais arhitekts, 10 gadus – Arhitektu savienības vadībā. Izcils administrators un reizē kompromisu mākslas lietpratējs – Gunāra Asara spožākās dzīves lappuses taču saistās ar padomju laiku. Asarim bija stāja un viedoklis – kolēģi sarunās viņu kādreiz labestīgi sauca par Lielo zivi. To stāju gribas īpaši uzsvērt, jo Asaris nekautrējās par Rīgas problēmām uzrunāt ne tā laika Latvijas kompartijas pirmo sekretāru, ne valdības vadītāju vai Celtniecības komitejas priekšsēdi. Viņu uzklausīja un respektēja. Rīgas mēri trīs gadu desmitus nevienu arhitektūras jautājumu nelēma bez Asara klātbūtnes. Viņam uz galda bija tas telefons ar trim maģiskajiem cipariem un Rīgas pilsētas galvenā arhitekta sarkanais zīmogs – Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) mājaslapā publicētajā piemiņas rakstā LNB direktora un kolēģu vārdā atvadās bijušais Rīgas pilsētas arhitekts Jānis Dripe.
Sportisks un aktīvs
Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātes profesors Jānis Krastiņš norāda, ka "Gunāra Asara vārds, dzīve un darbi cieši savijušies ar Latvijas galvaspilsētu. 27 gadus līdz 1998. gadam viņš bija Rīgas galvenais arhitekts, visu savu enerģiju veltot pilsētas attīstībai un labizskatībai. Ilgdarbības ziņā šajā amatā viņu tikai par nedaudz gadiem pārspējuši slavenie amatbrāļi XIX gadsimtā Johans Daniels Felsko (1813–1902) un Reinholds Georgs Šmēlings (1840–1917)".
Gunārs Asaris arhitekta kvalifikāciju ieguva 1959. gadā Rīgas Politehniskajā institūtā, tūlīt pēc studijām viņu uzaicināja darbā Rīgas pilsētas Galvenajā arhitektūras plānošanas pārvaldē, kur viņš drīz kļuva par pilsētas galvenā arhitekta vietnieku, bet 1971. gadā šajā amatā nomainīja savu priekšteci, ilggadējo kolēģi Edgaru Pučiņu.
No 1979. līdz 1989. gadam Gunārs Asaris vadīja Latvijas Arhitektu savienību, Jāņa Krastiņa vārdiem runājot, "tolaik prestižu un visu cienītu profesionālo organizāciju".
"Gunāra Asara galvenais veikums padomju laikos bija kontrole pār dzīvojamo mikrorajonu būvniecību, nevis pakļaušanās investoru visatļautībai, respektīvi, rūpnīcām," saka arhitektūras doktors, žurnāla Latvijas Architektūra galvenais redaktors Jānis Lejnieks. "Asaris pats tikai vadīja procesu. Viņš bija diplomāts, kurš mācēja sarunāt ar partijniekiem un eliti. Padomju Savienībā mēdza noteikt, kur būvēs rūpnīcas, bet Asaris kopā ar Gunāru Melbergu tomēr taisīja Rīgas ģenerālo plānu. Pateicoties tam, mikrorajoni tika būvēti secīgi – Mežciems, Imanta, Purvciems. Tas bija labāk, nekā ja katra rūpnīca savā stūrī būtu sabūvējusi savus kvartālus." Jānis Lejnieks stāsta, ka Gunārs Asaris padomju laikos centies īstenot Eiropas praksi – vienoties ar būvkompānijām, kurā vietā ko būvēt. "Mums Rīgā nebija iespējams būvēt vienģimenes ēkas. Tur viņš neko nevarēja darīt," uzsver Jānis Lejnieks.
Runājot par Gunāra Asara cilvēciskajām īpašībām, Jānis Lejnieks viņu atceras kā personību ar holerisku temperamentu: "Asaris bija ļoti sportisks, aktīvs, enerģisks. Kad viņš ienāca telpā, pozitīvā nozīmē visi uzreiz sastinga."
Citēts katru dienu
"Manās atmiņās par Gunāru Asari ir maz personīgā – laikā, kad viņš sāka respektablo ierēdņa karjeru kā Rīgas galvenais arhitekts un žurnālisti meistaru uzrunāja par "biedru Asari", es vēl biju bērns," atminas Latvijas Arhitektūras muzeja vadītāja mākslas zinātniece Ilze Martinsone. "Asaris savā amatā spēja būt ne tikai dekoratīva figūra, titulēts ar visdažādākajiem goda nosaukumiem, bet arī no tiesas ietekmīgs, respektēts un cienīts – domāju, katrs rīdzinieks zināja viņa vārdu. Lielu daļu Gunāra Asara personīgās lietas Latvijas Arhitektūras muzejā veido publikāciju masa, kā galvenā arhitektūras autoritāte viņš ticis intervēts un citēts teju katru mīļu dienu. Skatot cauri publikācijas, var apbrīnot ne vien to, ka viņš kā pilsētas arhitekts gandrīz trīsdesmit gadu spēja noturēties amatā, bet arī viņa prasmi sakarīgā veidā organizēt procesu, kurā ietilpa gan partokrātu ambīcijas ietekmēt pilsētplānošanas procesus, gan celtniecība un būvmateriālu ražošana ar visu labi zināmo baiso padomju laika kvalitāti, nerunājot par 90. gadu haosu, kad viena sistēma bruka, bet otra tikai veidojās. Novērtēju meistara darba spējas, pašam aktīvi piedaloties arhitektūras konkursos un darbojoties kā teorētiķim un pētniekam, – kopā ar līdzautoriem sarakstītie izdevumi mākslas zinātniekiem kļuvuši par arhitektūras jaunāko laiku vēstures rokasgrāmatām."
"Asara laikam pieder arī vērienīgās Arhitektūras dienu izstādes Sv. Pētera baznīcā un augsts prestižs arhitekta arodam sabiedrībā. Un tieši Gunārs Asaris zvanīja Gunāram Birkertam 1988. gada Ziemassvētkos un aicināja Meistaru projektēt Latvijas Nacionālo bibliotēku. Mums vēl nebija savas valsts, bet Asarim bija ticība un pārliecība, ka projekts izdosies. Tagad varēsim ar kolēģi sarunāties klusā pateicībā no Nacionālās bibliotēkas augstās smailes – tā gaiša un tuvāk debesīm," atvadu vārdos raksta Jānis Dripe.
Joprojām moderns
Par Gunāra Asara radošo virsotni uzskata kopā ar kolēģiem radīto Salaspils memoriālu. Kāpēc? "Salaspils nometnes (1941–1944) memoriāls 25 ha lielajā platībā ir viens no vērienīgākajiem piemiņas memoriāliem Eiropā un spilgts 1960. gadu otrajā pusē tapis brutālisma arhitektūras piemērs. Tas ir starptautiska mēroga un nozīmes arhitektūras un tēlniecības sintēzes paraugs un izcils arhitektu Gunāra Asara (1934), Oļģerta Ostenberga (1925– 2012), Ivara Strautmaņa (1932–2017), Oļega Zakamennija (1914–1968) un tēlnieku Ļeva Bukovska (1910–1984), Oļega Skaraiņa (1923–2017) un Jāņa Zariņa (1913– 2000) kopdarbs," skan oficiālā Jāņa Lejnieka atbilde kultūras kanona formulējumā. KDi uzrunāts, arhitektūras teorētiķis un kritiķis papildina, ka, protams, nozīmīga bijusi arī par šo darbu saņemtā Ļeņina prēmija. "Bet, ja mēs paskatāmies no otras puses, arī salīdzinājumā ar Austrumeiropu, Poliju un Dienvidslāviju, kur ir vairāk Otrā pasaules kara monumentu, Gunārs Asaris ir ļoti moderns. Klajā laukā ir skulptūras, kas rada emocionālo gaisotni. Tā nav nekur citur. Osvencimā un citur ir saglabājušās ēkas, kas rada arhitektonisku ietvaru. Katram arhitektam ir viens labākais darbs."
"Salaspils memoriāls ir vērtība par sevi – neraugoties uz to, ka autoru komanda tika komplektēta ar padomju laika metodēm, atsevišķus autorus mehāniski apvienojot no autoru grupām, kas konkursā bija iesniegušas atšķirīgus piedāvājumus, rezultāts ir tik izcils, lai ar to varētu lepoties nākamās paaudzes. Sakarā ar Salaspili man ir sava atmiņu dzirksts saistībā ar autora personību. Stāstot par memoriāla tapšanu, Asaris atcerējās, ka celtniekiem nav bijis pieredzes ar šāda mēroga betona lējumiem, tas novedis pie secinājuma, ka to nu gan nevar izdarīt. Tad autori atrotījuši piedurknes, paši ņēmuši rokās vibratorus un rādījuši būvniekiem, kādā veidā tomēr var. Stāsts ir liecība Asara neizmērojamai enerģijai un vēlmei novest iesākto līdz rezultātam, taču tas radīja arī komisku samulsumu man, kā publikācijā pieklājīgi apspēlēt jēdzienu "vibrators", kam mūsdienās piešķirta pavisam cita nozīme," atceras Ilze Martinsone.
Diskusiju krustugunīs
Šogad izdevniecībā Zinātne iznāks arhitektūras doktora Jāņa Lejnieka grāmata Rīgas nākotnes vēsture. Neliels ieskats tajā: "Sociālekonomisko pārmaiņu laikā Asaris apstrīdēja kā nepieļaujamu no nacionālās stratēģijas skatupunkta "atsevišķu speciālistu izteikto viedokli, ka Rīga, līdzīgi Honkongai, jāpārvērš par brīvo ekonomisko zonu. (..) Pilsētas galvenā arhitekta nostāja ir tāda, ka nedrīkst neapdomīgi privatizēt visu Rīgas teritoriju. Vismaz sākumā viena trešā vai ceturtā daļa pilsētas zemju jārezervē pilsētas vajadzībām (izcēlums mans – J. L.). Veids, kā ierobežot neapdomīgu celtniecību, būtu augstas zemes cenas un nodokļu noteikšana" (Māksla, 1990, Nr. 9).
"Respektējot ideju par Rīdzenes upes marķēšanu vecpilsētas ainavā, arhitekti RPI izstrādāja diplomdarbus Filharmonijas skvēra apbūvei un arhitekte Daina Danneberga – Teātra biedrības nama projektu, kas gan netika realizēts. Vistuvāk īstenošanai bija arhitektu Andra Kronberga, Vladimira Neilanda un Edgara Treimaņa vērienīgais Kino centrs, kas paredzēja aizbūvēt daļu skvēra un attīstīja ideju par baseinu upes vietā. Asaris projektu neakceptēja, jo bija sākušās diskusijas par tēmu – atjaunot apbūvi vai saglabāt skvēru. Argumenti par labu publiskajai ārtelpai bija vasaras kafejnīcas skvērā, kas jau bija kļuvis par Līvu laukumu" (D. Medenis. Latvieši veidos Rīgas XXI gadsimta seju. Diena, 03.07.1991.)."
86 gadu vecumā Gunārs Asaris intervijā Inesei Lūsiņai (SestDiena, 19.07.2020.) atzina, ka "Rīgā nav ēku, kuras vajadzētu aizvākt". Arhitekts bija pārliecināts, ka "vēsturei nevajag izplēst atsevišķas lapas". Intervijas brīdī Asara vārdu visvairāk piesauca saistībā ar veselas kolēģu komandas projektēto modernisma arhitektūras paraugu – namu Elizabetes ielā 2, kas 1974. gadā tika uzbūvēts kā Latvijas PSR Komunistiskās partijas centrālkomitejas ēka.
Atvadoties no arhitekta un pilsētbūves plānošanas meistara, ir vērts paturēt prātā viņa vēlējumu: "Rīgai kļūt bagātākai, daudzveidīgākai un funkcionāli loģiskākai."
Ieklausīšanās vērti ir arī Gunāra Asara 1995. gadā Latvijas Vēstnesī (28.09.1995.) formulētie Rīgas nākotnes vīzijas septiņi attīstības virsuzdevumi:
"Mūsu pilsētai vajadzētu būt: 1) veselīgai un labestīgai; 2) līdzsvarotai; 3) kultūrvēsturiski bagātai; 4) vitālai un turīgai; 5) saskaņotai; 6) skaistai un latviskai; 7) vienotai ar kaimiņiem."
Asaru vārds no arhitektūras profesionālās vides neizzudīs arī tāpēc, ka tēvam tuvās idejas Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē turpina aizstāvēt Gunāra Asara dēls Jānis Asaris.