Aiz stikla sienas izstiepta taisnstūra formas telpā cits aiz cita izvietoti dīvaini, filigrāni objekti. Tie visi ir noformēti kā dabas muzeja eksponāti vai nu akvārijos pie sienas, vai arī uz dizainiski radnieciskiem podestiem. Tikai viens no eksponātiem nezin kāpēc ir rupji pienaglots pie sienas un izskatās pēc drāniņas, kas izplēsta no veca, sarkana lozunga ar uzmundrinošu vēstījumu padomju darbaļaudīm. Vēl košāk sarkana ir galerijas logā iekārtā Andra Brežes izstādes afiša, kas atgādina pagājušo laiku revolucionāru iecienīto tradīciju – asi kā bultu formulētu vēsti rakstīt uz auduma lentes, ko rīta agrumā izstiept starp parka kokiem. Vēlāk šīs tradīcijas poētisko potenciālu savās akcijās nereti apspēlēja krievu konceptuālisti, piemēram, grupējums Kolektīvās darbības.
Tāda aina paveras un tādas asociācijas raisās ziņkārīgam izstādes apmeklētājam, kurš kārtējo reizi trāpījies pie slēgtām galerijas Alma durvīm un cenšas uztvert izstādi caur skatlogā atspīdošo Tērbatas ielas ainavu.
Avangarda līnija
Kad apmeklētājs beidzot iekļūst Andra Brežes izstādē Īsie stāsti (atvērta līdz 16. novembrim), izrādās, ka atspīdumi un distance nav īpaši traucējuši darbu vēstījumam sasniegt skatītāju, tik vien, ka nenovērtēts palicis darinājumu amatnieciskais smalkums. Ekspozīcija šķiet pilnībā raksturīgs radošās darbības auglis māksliniekam, kuru šodien pienākas dēvēt par laikmetīgās mākslas klasiķi, ar to akcentējot gan viņa rokraksta pazīstamību, gan spēju bezgalīgi radoši interesanti turpināt pasen aizsākto līniju.
Pateicoties vietēji leģendāras, daudzpusīgas, aktīvas personības slavai, Andra Brežes domas un darbi ir bagātīgi dokumentēti rakstu krājumos, recenzijās un intervijās. Kaut arī neviena aptveroša monogrāfija par viņu vēl nav tapusi, izstādes apmeklētājam nav objektīvu šķēršļu, kas kavētu iedziļināties un noskaidrot mākslinieka stilistiski konsekventās darbības principus un jēgu.
Runas par Andra Brežes mākslu ir ierasts sākt, uzsverot divus viņa profesionālās identitātes aspektus: piederību mākslinieku paaudzei, kas Latvijā pirmā sāka veidot instalācijas, un piederību tā sauktajai Avota paaudzei – jauno radošo literātu un mākslinieku pulkam, kuru kolektīvā enerģija Padomju Savienības beigu posmā piepildīja brīvdomīgo, progresīvo bilingvālo žurnālu Avots. Tomēr ne mazāk nozīmīgs var izrādīties arī kāds sīkums, kas atklājas Andra Brežes kā dzejnieka Žebera profilā literatūras reģistrā literatura.lv, proti, dzeju viņš sācis rakstīt 70. gadu vidū, iedvesmojoties no franču sirreālista Andrē Bretona frāzes: "Kāpnes – tā arī ir mūzika."
Tāpat, un īpaši jaunajā izstādē, viegli pamanāmas ir viņa simpātijas pret krievu avangardu – supremātismu, konstruktīvismu, kas kā mākslas virzieni lielā mērā izauga no dadaismā un futūrismā balstītām absurda idejām. Kādā sarunā ar Guntaru Godiņu un Kārli Vērdiņu Žebers atzīst: "(..) es visās grāmatās esmu centies pievērsties absurdam – lietai, kura šeit nav sevišķi populāra. Absurds ir tieši tekstā balstīta lieta, mākslā tu to varbūt vari sastapt kādā gegā, ne vairāk, bet literatūrā tā ir pavisam noteikta, precīzi definējama lieta. Vesela līnija. Un tas, ka mums šīs līnijas nebija, man likās milzīgs trūkums. Absurdā es atradu to, kā man pietrūka sirreālismā, – to aloģisko loģiku, kas man ļoti patika." (Latvju Teksti, 2014, nr. 2, 4. lpp.)
Ātri un nesāpīgi
Vizuālie stāsti, kurus Andris Breže darina ar savām rokām, savā aloģiskajā loģikā ir ekvivalenti Žebera radītajiem verbālajiem stāstiem – dzejoļiem, kas apkopoti literatūrkritiķu godalgotajos krājumos Tetovējumi (1988) un Šnabji/Blaknes (2007). Viņš konstruktīvi operē ar līdzcilvēkiem labi zināmu informāciju, kas ir saturiski plaša, bet tiek iekļauta minimālistiskā vizuālajā veidolā. Mākslinieka iecienītā tēla radīšanas metode ir divu vai vairāku savā nodabā mierīgi funkcionējošu elementu vai pretrunīgu simbolu negaidīts apvienojums, rēķinoties ar jēgas zudumiem. Līdzīgi kā jebkurā spēlē, un īpaši dadaistiskā spēlē, šāds spējš, absurds savienojums ļauj ātri un nesāpīgi nokļūt ārpus robežām – ierastās dzīves noteikumiem, domāšanas klišejām, sabiedrības noteiktiem dzīvesveida standartiem, vispārpieņemtām saprāta normām. Absurda literatūras un mākslas tradīcijas pārstāvju robežpārkāpējus, piemēram, klasiķus Alekseju Kručonihu, Iļju Zdaņeviču, Daniilu Harmsu, ir vadījusi pārliecība, ka tieši jautra at- Vanšu tilta iekarotājiem brīvošanās no pareizības (arī pareizrakstības), visa loģiski secīgā un paredzamā ļauj pietuvoties īstenībai, dzīvei.
Vietējā mākslas vēsturē robežpārkāpēju vārds saistās ar progresīvu, kaujiniecisku mākslinieku varoņtēliem, kopš 2005. gadā Arsenālā notika izstāde Robežpārkāpēji. 80. gadu laikmetīgā māksla (kuratores Solvita Krese un Māra Traumane), kurā nozīmīga loma bija atvēlēta arī Andrim Brežem. 80. gados viņa rokraksts bija manāmi naivāks, skarbāks, primitīvi enerģētiskāks salīdzinājumā ar mūsdienām. Kā raksturīgākos viņa 80. gadu posma darbus prātā ir vērts atsaukt leģendārās supergrafikas – lielformāta sietspiedes, kas tapušas Kuzņecova fabrikā kopdarbā ar Ojāru Pētersonu, Juri Putrāmu u. c., plakātus un žurnāla Avots vākus, kā arī instalācijas.
No instalācijām kā zīmīgākās vēsturē iegājušas padomju simbolus ironiski apspēlējošais Brauciens zaļumos – kopā ar Andru Neiburgu un Valdi Ošiņu 1984. gada izstādē Daba. Vide. Cilvēks izrādītais zaļām velēnām pildītais sarūsējušais moskvičs – un ekspresīvi deformētie pļāvēji ar neona izkaptīm Zemes apsaimniekotāji (1988).
Savukārt no Žebera 80. gadu dzejoļiem īpašu popularitāti iemantojis viens, ko muzikāli socārtiskā estētikā aranžējis Juris Kulakovs un grupa Pērkons:
"Nevajag kāpt uz poda ar kājām!
Nevajag! Uz balta poda paliek lielas melnas pēdas.
Nevajag! Citiem jāliek uz tā dibens!
Nevajag! Citiem uz dibena paliek lielas melnas pēdas.
Un iestāžu durvis kā zinot to aizveras.
Nevajag uz poda kāpt ar kājām!
Un lai iestāžu durvis jums ir žēlīgas."
(No krājuma Tetovējumi, 1988.)
Tukšs slazds daltoniķim
90. gados līdzās ironijai par sovetisko mantojumu Andra Brežes instalācijās vērojama Jozefa Boisa sociālās skulptūras ietekme. Kādā intervijā mākslinieks izteicies, ka viņa darbu galvenais materiāls ir domas, tomēr šajās instalācijās ne mazāk svarīgu lomu spēlē koka, ogļu materialitāte. Arī XXI gadsimtā viņš turpina strādāt tikpat asprātīgi un intelektuāli. Visvairāk pamanīti ir viņa personālizstādes Miera dzīve (2013) konceptuāli poētiskie darbi galerijas Alma vecajās telpās un mutantiskais divgalvu Miera balodis (2014) no Arsenālā notikušās izstādes 1914.
Īsajos stāstos ir aplūkojami septiņi nelieli telpiski darbi, gandrīz visas ir ierīces ar šķietami nejēdzīgu izmantojumu. Ierīce realitātes pārveidošanai šķiet visvieglāk un jautrāk uztverama, jo tapusi, dadaisma labākajās tradīcijās māksliniekam salīmējot kopā brilles un bankas. Viena pārvietojama un otra stacionāra iekārta apkārtējās realitātes noraidīšanai ir smalkas scenogrāfiskas konstrukcijas ar visu kosmiski atvairošiem spogulīšu vairogiem. Sarkanā aprakstītā transparenta fragments nosaukts par Teksta uzdevumu un liek iesmieties par dubulti saputroto uzdevuma jēgu. Uzdevums skatītājam tika dots jau izstādes ielūgumā, precīzāk, divos ielūgumos, no kuriem vienā vajadzēja ieraudzīt sarkanu zvaigznīti, ko nevar saskatīt daltoniķi. Arī viena no izstādes ierīcēm pašironiski saslēdzas ar šo tēmu – Tukšs slazds daltoniķim.
Andra Brežes mākslai no sākta gala ir bijis raksturīgs teksta lietojums, svarīgs darbu elements ir mākslinieka āķīgi izgudrotie nosaukumi, un svarīgi arī stāsti, kuri ir jānojauš vai jāizdomā pašiem. Piemēram, nekā nenosauktais krāterim līdzīgais melnais objekts ar četrām svecēm un uzrakstu Put in un Put out vienlaikus ar pazīstamo vārdu spēli radīja drūmu asociāciju ar kremētavu. Tomēr patīkami, ka stāsts par vienu no darbiem ir izskanējis no paša autora mutes Toma Treiberga reportāžā radioraidījumā Kultūras rondo (01.10.2018.). Tajā ir runa par sāpīgo lecamauklu ar dzeloņdrātīm auklas vietā, ko sauc par Trenažieri Vanšu tilta iekarotājiem. Izrādās, ka stāsts ir par Vanšu tilta ieslodzīšanu dzeloņdrātīs pēc tam, kad to iekarot bija devies kāds traks vīrs, kurš atteicies kāpt lejā no vantīm, kamēr viņam nav piegādāti četri eklēri ar balto pildījumu. Absurds darbs ar absurdu stāstu.
Īsajos stāstos māksliniekam ir lieliski izdevies piepildīt to, ko izstādes ievadtekstā min kritiķe Santa Hirša: "Bez pārspīlētas eksaltācijas ieraudzīt apkārtējās nejaušībās poētisku potenciālu, atbrīvot šo svarīgo mirkli no liekvārdīgām atklāsmēm un izcelt ikvienai dzīves norisei piemītošo pretrunīgumu." Turklāt likt par to domāt arī citiem, kas varbūt palīdz dziļāk un skaudrāk izjust dzīvi.
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
