Kalnciema kvartāla galerijā Rīgā, kuru mākslinieks Roberts Koļcovs sauc par saviem sirsnīgajiem kaimiņiem, jo viņa darbnīca atrodas turpat blakus 8. novembrī, tika atklāta viņa jubilejas personālizstāde Nāru portreti. Izstādē var aplūkot māksliniekam neraksturīgā materiālā tapušo skulpturālo darbu ciklu – piecu nāru portretus –, kā arī grafikas darbus, lielformāta gleznojumus un porcelāna apdruku.
Robertam Koļcovam šogad aprit apaļi 50, tomēr ne to viņš vēlas uzsvērt. "Varbūt varam slēpt šo jubilejas klātbūtni? Bet kā nu iznācis, tā ir, esmu pieminējis šo faktu. Dzimšanas diena nav būtiska izstādes kontekstā," mākslinieks saka. "Vairāk es biju domājis palutināt savas trīs mūzas – grafiku, tēlniecību un glezniecību. Nevaru saprast, kas bija pirmais – izstādes nosaukums vai nepieciešamība pēc šiem portretiem. Visas vasaras garumā laukos, neesot darbnīcā, veidoju nāru portretus, un man izdevās pieci no trīsdesmit pieciem iecerētajiem. Pieļauju, ka mana uztvere un izpratne par nārām ir piecgadīga bērna līmenī kā Disneja multenē par nāriņu. Varbūt bēdīgi, bet tā ir – tas tēls man patīk vislabāk. Tajā brīdī, kad viņa ir ar asti, kad ir dabas lielo un nešpetno procesu pārstāve, viņa var verbāli izpausties. Kad viņa iegūst cilvēka veidolu ar kājām, viņa zaudē valodu, nevar runāt. Kļūstot par zemes tēlu, viņa vairs nav substance ar valodu. Tas ir tik interesanti! Iespējams, viņa māk rakstīt, to es nezinu, domāju, ka viņai noteikti ir viedoklis. Tik cēls ir šis noklusējums," R. Koļcovs spriež. "Kāpēc nāras? Man šķiet, ka jebkura žanra māksla arī ir tāda, kas klīst starpdisciplīnu laukā, kamēr kaut kas rodas. Kad ir gatavs, tad jau ir izstāde, tā ir taustāma horizontālā plaknē. Vertikāle ir jau beigusies. Tikko mēs sākam runāt, mēs beidzam radīt. Bet caur noklusējumu tomēr grūti komunicēt ar sabiedrību. Mākslinieks jau vienmēr kaut ko vēlas. Kad to viņam iedod, tad vairs nevēlas. Kad ir, tad negrib, kad nav – tad tiecas. Mūžīgā kustība."
Izstāde būs skatāma līdz 28. novembrim katru dienu no plkst. 10 līdz 22, izņemot svētdienas. Neticīgākajiem apmeklētājiem mākslinieks vēsta: "Nāras eksistē. Noteikti eksistē. Tās eksistē tāpat, kā eksistē mīlestība un lietas, kuras nevaram sataustīt. Viss abstraktais eksistē. Cilvēkam ir nepieciešamība to konkretizēt, nosaukt vārdā. Kā nosauc vārdā, tā tas sāk to apdraudēt, lieta kļūst saspiežama, sasitama, deformējama. Kamēr nenosaucam, tikmēr ir tiecība uz kaut ko; tikko ir gatava, tā gatava arī iznīcībai. Gals pienāk visam, izņemot mīlestību."
Jautāts, vai nav bail, ka tagad, iemiesotas un konkretizētas skulpturālos darbos, arī nāras būs nolemtas iznīcībai, Roberts Koļcovs atsaucas: "Jā, protams. Esmu mazliet satraukts, ir viegli kņudinoša sajūta pavēderē, kā nu tagad būs, ko darīsim. Ko nu?!"