Ar Viesturu Škrabu mēs satiekamies dažas saspringtas dienas pirms Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas atklāšanas, kad notiek pēdējie slīpēšanas darbi – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Kopš pagājušā gada novembra viņš strādā saimniecības daļā par inženieri. "Šo vakanci pamanīja mana radiniece, kura interesējas par mākslu," teic speciālists, kurš toreiz ir bijis aktīvos darba meklējumos un pieteicies konkursā uz šo vietu.
"Tiku atzīts par labu esam," piebilst Viesturs Škraba, kura uzraudzībā ir restaurētās un rekonstruētās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas datorizētā kontroles sistēma, kas pārbauda un ziņo par mehānisko un elektrisko iekārtu darbību – vairāk nekā 60 000 kubikmetru lielo telpu sildīšanu, dzesēšanu, mitrināšanu u. c. (šī procesa apzīmēšanā inženieris izmanto triju angļu vārdu abreviatūru BMS, kas nozīmē "building management system"), kā arī elektroapgādes, kanalizācijas, ūdensapgādes, ugunsdrošības sistēmas, sūkņu stacijas, vājstrāvu tīklu (apsardzes, apziņošanas, piekļuves), aspirācijas un gāzes dzēšanas sistēmu ekspluatācija.
"Tas viss ir saistīts ar mikroklimata uzturēšanu vietās, kur atrodas mākslas darbi," rezumē Viesturs Škraba, kurš iepazīstina ar dažādu telpu temperatūru, mitruma procentu un ogļskābās gāzes daudzumu gaisā. "Galvenais, lai tā nelēkātu, jo tas izsauc saraušanos un izplešanos, kas deformē darbus," par noteiktajiem temperatūras un mitruma rādītājiem saka inženieris, kurš dokumentāciju par visiem inženiertīkliem saņēmis no celtniekiem kā daudzu mapīšu kolekciju.
"Es atveru datoru ar instalētajām programmām un caurskatu aktuālo situāciju," savu ikrīta rituālu atklāj Viesturs Škraba, kurš ļauj ielūkoties Krišjāņa Valdemāra ielā esošās ēkas "iekšiņās", kas apmeklētāju acīm paliek apslēptas. Inženieris pārliecinās, vai iekārtu darbībā nav radušies bojājumi un avārijas (atzīmēti ar sarkanu aplīti), kas būtu steidzami jānovērš. "Ja kāda no sistēmas daļām iziet no ierindas, tas kropļo visu mikroklimata uzturēšanas sistēmu," uzsver speciālists.
Šo procesu uzraudzīšana un regulēšana prasa pamatīgu iedziļināšanos un zināšanas, jo katra darbība ietekmē citas un nezinātāja rokās var izraisīt lielas problēmas uz līdzenas vietas. "Labāk neķerties klāt!" iesaka Viesturs Škraba, bez kura palīdzības neiztikt ne rozešu meklējumos, kas pirmajā mirklī nav pamanāmas, ne žalūziju nolaišanā, kas pasargā no saules, ne arī kravas lifta darbināšanā, kas atvieglo dažādu kravu migrāciju starp virszemi un apakšzemi.
Viņa paša kabinets ar raupjām betona sienām atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas jaunajā piebūvē jeb mīnus pirmajā stāvā. Caur logu paveras skats uz vienu no izstāžu zālēm, pa kuras stiklotajiem griestiem staigā cilvēki. Savukārt kreisajā pusē ir izvietojusies restauratoru darbnīca. "Re, kur var redzēt snuķīti," uz vietējās nosūces ventilatoru norāda inženieris, kurš nepieciešamības gadījumā var to ieslēgt. Lai tik viņam uzzvana!
Kopā ar kolēģiem Viesturs Škraba rūpējas, lai muzeja vērtības pēc iespējas labāk tiktu saglabātas nākamajām paaudzēm un parādītas šodienas apmeklētājiem. Viņš stāsta, ka mākslas darbu izgaismošana ekspozīcijās notiek pēc iepriekš ieprogrammēta scenārija, par kuru patlaban ir atbildīgi izstādes veidotāji. Savukārt pārējās gaismas ir viņa pārziņā. "Patlaban bibliotēkā ir iedegti gan mazie prožektori, gan LED gaismekļi, jo tiek šķirotas un kārtotas grāmatas," akcentē speciālists.
Viesturs Škraba atzīst, ka viņš pats iepriekš nav bijis biežs viesis Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā. "Pēdējo reizi šeit biju pirms deviņiem gadiem," atceras inženieris, kurš sajūsminās par latviešu glezniecības vecmeistariem un piesauc savu bijušo mākslas vēstures skolotāju Eduardu Kaļķi, kura stundās gūtās zināšanas ir lieti noderējušas viņa pirmajos soļos jaunajā darbavietā. "Iegriezies tā, ka gandrīz vai brienu pa mākslu," piebilst inženieris.