Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs iezīmēs Rīgu kā nozīmīgu mākslas dzīves centru ne tikai Baltijas valstu, bet arī plašākā reģionālā kontekstā, iztaujājot ģeogrāfiskās, politiskās un kultūras telpas robežas. Šim plānam ir liels potenciāls izdoties – jau tagad muzeja kolekcijā ir krievu laikmetīgās mākslas klasiķu Dmitrija Gutova, Oļega Kuļika, apvienības Zilie deguni darbi, un starpkultūru sakari turpinās, iesaistoties jaunākai mākslinieku paaudzei: šogad Maskavā galerijā ISSMAG notikusi Darjas Meļņikovas personālizstāde. Laikmetīgās mākslas muzejā Garage 7. jūnijā atklās britu arhitekta Deivida Adžaja izstādi Form, Heft, Material, kurā būs aplūkojams arī topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja makets. Pēdējo nedēļu galerijā Triumph skatāma latviešu mākslinieku grupas izstāde Tikšanās ar sevi (Voldemārs Johansons, Romans Korovins, Daiga Krūze, Liene Mackus, Diāna Tamane, Miķelis Fišers, Andris Eglītis, Kristaps Epners un Atis Jākobsons). Izstādē ar lekciju uzstājās Laikmetīgās mākslas centra kim? mākslas programmu kuratore Zane Onckule, kura labprāt piekrita dalīties ar KDi lasītājiem svaigākajās ziņās par aktualitātēm Maskavas mākslas dzīvē. Šodienas uzlecošās zvaigznes ir nākotnes klasiķi, tendences – rītdienas vēsture, kuras artefaktus ar lepnumu rādīs muzeji, ja vien laikus būs tos pārtvēruši. Raksta autore vēlas pateikties Aleksandram Burenko, Oļegam Frolovam, Dmitrijam Hankinam, Viktoram Miziano, Jekaterinai Savčenko un Aņai Titovai par sarunām un palīdzību materiāla tapšanā.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Krievijas galvaspilsētas laikmetīgajā mākslā patlaban iezīmējas strukturālas pārmaiņas. Tās, no vienas puses, ir ieilgušās ekonomiskās un politiskās krīzes sekas, no otras – paaudžu nomaiņa, progresīva orientācija un ļoti mērķtiecīgi centieni integrēties starptautiskajā vidē. Augošā informācijas pieejamība ir padarījusi globālās mākslas sistēmu un lielizmēra institūcijas ikvienam Krievijas pilsonim labāk redzamas un it kā saprotamas, tomēr nestabilā ekonomiskā situācija reizē ar konservatīvo valdības politiku ir vairojušas aizdomas un neuzticību valsts atbalstītajām kultūras iniciatīvām. Mēģinājumi revitalizēt norises virzienā no augšas uz leju radījuši vilšanos. XXI gadsimta sākumā izplatītā aizraušanās ar notikumiem globālajās mākslas metropolēs un ievērojamākos mākslas centros ir pavērusi ceļu vēl asākai institūciju kritikai, alternatīvām aktivitātēm un eksperimentālām norisēm.
Kritiskās apziņas atjaunošanā būtiska loma bija izstādei, ko 2014. gadā mākslinieki pašu spēkiem sarīkoja Pēterburgā starptautiskās biennāles Manifesta 10 laikā pamestā fabrikā Signal. Izstādi veidotāji ironiski nosauca par Manifesta perpendikulāro programmu.
Divreiz apmeklējot Maskavu šogad martā un aprīlī, uzgāju vairākas savstarpēji perpendikulāras izpausmes, ko pārrunāju ar Krievijas kolēģiem.
Treniņš un režīma arhitektūra
Pagājušā gadsimta 80. gadu vidū, kad Padomju Krievijā valdīja viens liels deficīts un valsts neko citu, izņemot raķetes, tankus un noteikta kalibra šaujamos, neražoja, māksla bija kā paralēlā pasaule – izmēros tāda pati kā "īstā", tomēr dziļāka un ar lielāku dvēseli. Galerijas Triumph dibinātājs un mākslas dīleris Dmitrijs Hankins skaidro, kāpēc Maskavā māksla joprojām funkcionē kā operatīvs un stratēģisks treniņš: "Mākslas tirgus attīstība Krievijā ir izgājusi loku: 50. gados pircēji bija maršali, ģenerāļi un rakstnieki – Staļina prēmijas laureāti, 60. gados – akadēmiķi un fiziķi, atomu pētnieki, 70. gados – cehoviki, kas dzīvoja uz pilnu klapi un būvējās Batumi, Suhumi un Baltijā. Šīs tik dažādās sabiedrības grupas uzpirka atlikušo muižniecības iedzīvi, visu šo ampīra un bronzas mēbeļu klāstu, imperatoru vāzes, dārgas ikonas, lustras… Tos neapstādināja pat kontrabandas uzplaukums, spekulantu iesēdināšana vai citi nopietni mēri. Savukārt 90. gadu sākumā jaunā paaudze izpārdeva visu, ko šie maršali akadēmiķi 40–50 gadu garumā bija savākuši, un viss atkal pēkšņi parādījās tirgū. Tagad, lai arī situācija ir normalizējusies, joprojām nav īpašu problēmu pārdot "nopietnu lietu". Tikai klients ir kļuvis gudrāks, dīleris – rūdītāks un tirgus – daudz mazāks, tomēr reizē arī kvalitatīvāks."
Kad veselai paaudzei, pie kuras pieder arī mans sarunas biedrs, apnika sēdēt uz impērijas laika krēsliem, tā ar aizrautību pievērsās darījumiem ar dzīvo un neparasto šodienas mākslu, kuras burvība tika apgūta, par spīti nepārejošas krīzes apstākļiem. Šī paaudze Maskavā par sevi atgādina ik uz stūra, bet jaunākiem cilvēkiem par to ir pretēji (perpendikulāri?) viedokļi un krāšņi apzīmējumi, kurus šeit nepieminēsim. Tomēr aizrautība un pārliecinātība, ka sevi nepieciešams apliecināt jebkādā izklājumā, ir neapšaubāma un apskaužama. Šajā motivācijā ir vērts ieklausīties: "Jādodas tur, kur tevi negaida, kur tevi ne īpaši mīl un arī ne īpaši saprot, tomēr vismaz liec viņiem sevi cienīt, sākt gaidīt vai vismaz ievērot, kad esi klāt!" Galerijā Triumph līdz 14. maijam apskatāma latviešu mākslinieku grupas izstāde Tikšanās ar sevi.
Maskavas piedzīvojumos ātri vien noskaidrojās, ka kolektīvās, ģimenes saitēm līdzīgās attiecības, kas pēc kara noteica nonkonformistu mākslu visā plašajā Padomju Savienībā, te joprojām ir svarīgas vismaz no psiholoģiskā rakursa. Jaunākās paaudzes māksliniekiem tās noder kā izdzīvošanas veids šodienas globāli naidīgajā mākslas vidē. Lai arī nenovēršami tieksme domāt un rīkoties kā daļai no kolektīva kļūst par barjeru, kas neļauj attīstīt, diskutēt un reformēt individuāla mākslinieka lomu un statusu šodienas sabiedrībā. Tā vietā vairāk ir redzams cits process. Laikmetīgā māksla Krievijā ir kļuvusi par meinstrīma daļu. Tas šķiet tipiski, ņemot vērā globālisma centienus pēdējās desmitgadēs padarīt mākslas radīšanu par daļu no kopējās industrijas.
Maskavā dzīvojošais mākslinieks Oļegs Frolovs apzināti izvēlējies ieņemt autsaidera lomu kā sava veida sevis un citu izklaidētājs. Uz jautājumu par Krievijas kapitālisma un valdošā režīma laulībām viņš atbild: "Mani ļoti interesē, kā arhaiskas organizācijas formas tiek uzturētas un reproducētas mākslas sfērā šodien. Krievijas īpatnība ir tāda, ka laikmetīgā māksla ir atradusi savu nišu šajā autoritārā militārisma valstī, mākslas infrastruktūra un menedžeru kasta šeit funkcionē kā neatņemama režīma "arhitektūras" daļa." Oļegs Frolovs kopš 2016. gada sadarbojas ar Tallinas galeriju Temnikova & Kasela. Pēc sarunām ar Maskavas mākslas vides neatkarīgajiem dalībniekiem jāsecina, ka viens no mazāk ortodoksāliem veidiem, kā interpretēt laikmetīgās Krievijas mākslu, būtu to uzskatīt par blakusproduktu un daļu no ambiciozas, nereti atklāti antihumanitāras valsts politikas retorikas.
Esperanto ar akcentu
Tomēr, neraugoties uz politiskās retorikas veicināto recesiju un norobežošanos, Maskavas mākslas dzīve patlaban ir samērā spirgts un dzīvīgs veidojums ar daudzu interesantu mākslinieku polifoniju un mākslas iniciatīvām – gan komerciāli, gan nekomerciāli orientētām. Aleksandrs Burenkovs, kurators galerijā ISS MAG, kur šogad bija skatāma rīdzinieces Darjas Meļņikovas izstāde, kā arī pārstrukturētā Krievijas Nacionālā laikmetīgās mākslas centra ROSIZO-NCCA reģionālās attīstības speciālists, norāda: "Maskava patlaban nav kūpošs mākslas katls kā Berlīne vai Atēnas, kur pēdējo gadu krīze ir likusi savairoties jauniem pašorganizētiem mākslas punktiem un kritiski orientētiem māksliniekiem, tomēr šo pilsētu pieredze ir ļoti fascinējoša un pamācoša. Es redzu spēku jaunākās paaudzes māksliniekos, kuri domā globāli, un kuratoros, kuri sevi uzskata par patiesi starptautiskiem aģentiem. Viņu mērķis ir apzināt Krievijas perifērijā un globālajā diasporā notiekošo – ambiciozus radošos eksperimentus, lai tos uzvestu Maskavā vai Pēterburgā kā lielākus vai mazākus notikumus."
Galerija ISS MAG un tai līdzīgas eksperimentālas un pašorganizējošas iniciatīvas (Elektrozavod, Tsentr Krasny un vairākas citas individuālas izstāžu un performanču platformas) ir punkti, kuros ne tikai tiek izstādīti citur neievērotu un neatbalstītu autoru darbi, bet arī veidotas ciešas kultūras saites ar Krievijas māksliniekiem, kuri dzīvo ārpus Krievijas mākslas scēnas un kuriem nav tiešas saskares ar Maskavā un reģionos notiekošo, kuri nav saistīti ar lielām institūcijām un projektiem.
Internets un komunikācija tīklā neapšaubāmi ir mainījusi ideju par to, kas ir province, kur ir izvietoti kultūras centri un kur tiem būtu jāatrodas. Arvien lielāka daļa jaunākās paaudzes Krievijas autoru ir studējuši ārzemēs vai vienkārši labi un kritiski "izstudējuši" internetu un uzsūkuši tur valdošos starptautiskos vizuālos kodus. Tagad viņi runā šajā jaunajā mākslas esperanto valodā, kas ir saprotama jebkurā pasaules vietā, tomēr ar lokālu, tipisku krievu akcentu.
Nepārejoša pagātne
Maskavā uzreiz ir pamanāms ne tikai akcents, bet arī pati runa. Te darbojas mākslinieku un teorētiķu grupas, kā arī nevalstiskas studiju programmas. Pavisam jaunas un senākas tradīcijas apvieno brīva pieeja dažādiem diskursiem un praksēm, kas saistītas ar ideju un attēlu apropriāciju, reinterpretāciju, kā arī lielai valstij piestāvošo masu produkcijas apskatu, kas pretstatīts unikālas izcelsmes ražojumiem.
"Krievijā pagātne un ar to saistītā baiļu ideja kļūst par nepārtrauktas un nepārejošas rekonstrukcijas objektu," norāda Singulāro pētījumu aģentūras (AS I) iniciatori mākslinieki Stass Šupira un Aņa Titova, kuri darbojas starp komunikācijas un mākslas praksi. "Tomēr, sekojot valstī valdošajam oficiālajam konservatīvismam, ne visa pagātne ir tā vērta, lai to rekonstruētu. Uz šo monumentālo un materiālo nepagātnes (un-past) tēlu ir vērts pārcelt tikai atslēgas momentus, kas tālāk kalpotu par turpinājumu – saistvielu starp šodienas politisko režīmu, padomju varu un Krievijas impēriju," viņi stāsta.
Pagātnes traumas atzīšana daļēji sasaucas ar globālo komunikācijas mediju uzspiesto un uzturēto tendenci: paradoksāli, bet šodien ir daudz vieglāk uzburt kādas pagātnes attēlu nekā projicēt pārliecinošu tuvākas vai tālākas nākotnes ideju.
Savukārt Maskavas neoficiālās mākslas izglītības laukā valda izpratne par nepieciešamību studēt attēlu un vizualitātes neredzamo dimensiju. Tā iecerēta kā praktiska un teorētiska atbilde šodienas vēsturiskā momenta specifiskajiem izaicinājumiem. Piemēram, joprojām aktīvi darbojas Jozefa Bakšteina 1991. gadā dibinātais Laikmetīgās mākslas institūts (nosaukuma krievu valodas versijā aiz "mākslas" seko "problēmu") IPSI, kas ir divu gadu teorētisko lekciju, semināru un meistarklašu programma. Institūts izvietojies Maskavas konceptuālisma tēva Iļjas Kabakova bijušajā darbnīcā kāda Maskavas centra nama augšstāvā. Iestāde ir nodevusies simboliskiem un vēsturiskiem tās atrašanās vietas aspektiem, kā arī Krievijā joprojām pastāvošās hierarhijas un patriarhālo formu atsegšanai – tās, pēc pētnieku domām, aizkavē valsti transformēties demokrātiskās un atbrīvojošās formās. Otrā kursa studentu grupas izstādes Fantomās saskares seansi apmeklējums šo virzību apstiprināja.
Redzēt Krieviju
Muzejs Garage pēc pārcelšanās uz Gorkija parku 2012. gadā un jaunās patstāvīgās ēkas atklāšanas 2015. gadā neapšaubāmi ir viena no visveiksmīgākajām, jo redzamākajām laikmetīgās mākslas platformām, kas nosaka tendences Maskavā. Muzeja fokuss ir ļoti aktuālas, populāras un plašākai sabiedrībai ērti uztveramas mākslas izstādīšana, kas to mazliet atrauj no iepriekš aplūkotajā vidē notiekošajiem mākslas procesiem. Šķiet, lai tieši mazinātu plaisu un parādītu "Krieviju, kāda tā nav redzēta", martā tika atklāta pirmā Krievijas laikmetīgās mākslas triennāle, kas sastāv no septiņām atšķirīgas tematikas sadaļām (Meistarfigūra, Darbības māksla, Uzticība vietai, Autoru mīti, Kopīgā valoda, Lokālā mākslas vēsture un Ielu morfoloģija). Triennālē izstādīti 68 dažādu paaudžu Krievijas mākslinieki, kurus atlasījušas sešas kuratoru komandas ceļojumos no Kaļiņingradas līdz Vladivostokai. Grandiozā projekta pamatā ir apņemšanās veikt ilglaicīgu un teritoriāli plašu pētījumu par valstī notiekošo mākslā un atsvaidzināt institūcijas programmu, kas līdz šim balstījās starptautisku blokbasteru importā. Tas, vai Garāžas triennāles iespaids būs paliekošs un sasniegs kaut ko vairāk par jau zināmu vārdu (Pāvels Peperšteins, kolektīvs Chto Delatj, Irina Korina u. c.) izstādīšanu līdzās pašmācības ceļā augušiem autsaideriem, rādīs laiks, recenzijas un viedokļi.
Izvairoties no visiem brīvi pieejamu izstādes recenziju pārstāsta, atvados no Maskavas un triennāles ar grafiti scēnā pazīstamā mākslinieka, teorētiķa un kuratora Kirila Ļebedeva jeb Kto vārdiem monumentālu psihedēlisku krāsojumu uz Gorkija parka administratīvās vadības ēkas sienas autoram raksturīgajā pacilātības un pesimisma savienojumā: "Spasibo za vņimaņije i popitku poņimaņija."