Kas te īsti notiek? – verot Dubultu stacijas durvis, mātei jautā apmēram sešus gadus veca meitenīte. Interesi par stacijā nesen atvērto laikmetīgās mākslas izstādi Man sirdī tīģer’s izrāda teju katrs jūrmalnieks, kurš tur iegriezies iegādāties vilciena biļeti. Nepievērst uzmanību mākslas darbiem šeit nav iespējams, jo Šveices mākslinieka Tomasa Hiršhorna radītie iespaidīgi lielie manekeni apmeklētājus sagaida pie pašām kasēm. "Tā ir absolūti nesaprātīga forma, kas eksplodē telpā," par darba izmēriem saka kuratore Inga Šteimane. Pirmā cilvēku reakcija parasti esot: "Tas ir par lielu," taču ar laiku šie darbi saskaņojoties ar telpu.
"Nekad nemeklēju izstādes centru, mēģinu katram māksliniekam atrast savu vietu," atklāj Inga Šteimane. Divos Dubultu stacijas stāvos vietu atraduši 11 ārzemju un latviešu mākslinieku darbi, kurus vieno Jāzepa atzīšanās: "Man sirdī tīģer’s" no Raiņa lugas Jāzeps un viņa brāļi.
Revolucionārais smalkums
"Man patīk Raiņa revolucionārās dzejas smalkums," tā, jau mācoties vidusskolā, savu attieksmi pret Raiņa daiļradi skaidri formulējusi Inga Šteimane, kurai tuvākais Raiņa darbs esot Spēlēju, dancoju. "Tajā ir smalkas, eksistenciālas mākslinieku lietas. Jāzeps vairāk ir tāds vīriešu gabals, kurā ietvertas arī paša Raiņa dzīves drāmas," viņa piebilst. Jāzepā un viņa brāļos ietvertā nodevības, atriebības un piedošanas triloģija labi sasaucoties ar laikmetīgās mākslas sociālo problemātiku, uzskata Inga Šteimane: "Sociālās katastrofas lielā mērā ir balstītas uz kultūras atšķirībām, vēsturiskiem pāridarījumiem, kurus atmaksā un kuri rada jaunu atriebības kāri. Mūsdienu nestabilitāte ir rēķinu kārtošana, kuras pamatos ir šis dziļais cilvēciskais aizvainojums, nespēja atrast saskares punktus."
Nīčes filosofijas ietekmi, sociāldemokrātiskas idejas, izsmalcinātas faktūras – šādus laikmetīgās mākslas un Raiņa darbu saskares punktus izstādes mākslinieku darbos meklējusi kuratore. Sava loma ārzemju mākslinieku darbu atlasē bijusi arī ģeogrāfiskajam faktoram – ar Raiņa dzīvi saistītajai Šveicei, kā arī lugā Jāzeps un viņa brāļi pieminētajai Ēģiptei un Izraēlai. Izstādei atlasītie darbi gan velk paralēles ar Nīčes pārcilvēka ideju (Žarko Bašeski darbi Lēciens), gan iezīmē šķietamu vīziju par Jāzepa un viņa brāļu ciemu (Izraēlas mākslinieka Adī Nesa fotogrāfiju sērija).
Savukārt gandrīz viss no izstādē redzamā latviešu mākslinieku veikuma ir jaundarbi. "Tas ir tik patīkami," atviegloti atzīst Inga Šteimane. Ekspozīcijai viņa atlasījusi piecas Dzintras Gekas filmas. Kuratore uzskata, ka šo videostāstu forma un plūdums atbilst laikmetīgās mākslas pamatprincipiem un saturs sasaucas ar izstādes tematiku. "Svarīgi, ka, skatoties šīs filmas, tu pamazām saproti, ko, iespējams, nozīmē piedot," saka Inga Šteimane.
Viskonkrētāk ar Jāzepu un viņa brāļiem ir strādājis mākslinieks Arturs Bērziņš, radot "paradoksālu pētījumu" par lugu, kurā atklājis, piemēram, kādus vārdus visvairāk lietojis Jāzeps, kādas krāsas pieminējis, kurš lugā runājis visvairāk, kā arī apkopojis, ko 37 lugas eksemplāros Rīgas bibliotēkās pasvītrojuši un izcēluši lasītāji.
Kristaps Gulbis izveidojis sociālu uzsaukumu, kas aicina vilcienu pasažierus veidot "lasītāju klubu", kurā varētu apmainīties ar presi. Sociāli noskaņots, "elegants mājiens integrācijas virzienā" pausts tēlnieces Olgas Šilovas darbā, kurā atveidotas divas cielavas, katra no cita materiāla. Gleznotājas Ievas Iltneres darba saistība ar Raini izpaužoties tieši izsmalcinātajā faktūrā. "Uz Jāzepu ir neliela norāde – ērkšķis gleznā redzamā kukaiņa krūtīs," piebilst Inga Šteimane. Tekstgrupa Orbīta formāli atsaucas uz izstādes nosaukumu un tā variācijas atklāj ar LED ventilatoriem. "Tā ir tāda kā atzīšanās – покаяние –, pašam norādot – jā, es esmu tāds, un tā ir mana problēma," darba formu komentē kuratore.
Izstādē iekļautas arī divas videointervijas – ar psihoterapeitu Viesturu Rudzīti un sociālantropoloģi Aivitu Putniņu. "Tas ir pētījums, kā caur Raiņa tēliem izgaismojas personība," atklāj Inga Šteimane. "Vēl viena iespēja meklēt saskares punktus starp autoru un viņa darbu."
Kosmoss nāk palīgā
Mākslas stacija Dubulti ar kuratores Ingas Šteimanes gādību pārtaps par pastāvīgu laikmetīgās mākslas izstāžu vietu. Tas, ka stacija atvērta ar Raiņa jubilejas gadam veltītu izstādi, esot sakritība. "Kā teiktu Miķelis Fišers – kad kosmoss nāk palīgā…" saka Inga Šteimane un iezīmē likumsakarīgas sakritības: "Ir Raiņa gads, tepat blakus ir Aspazijas māja, tiek rekonstruēta Raiņa vasarnīca. Jūrmala ir Raiņa vieta."
Inga Šteimane atzīst, ka ideja par Dubultu mākslas staciju radusies aiz izmisuma: "Kad sapratu, ka Rīgas mākslas telpā vairs nevarēs turpināt profesionāli un prognozējami strādāt, apsēdos pie galda un sāku domāt, ko es gribu. Vēlos tādu vietu, kurā konsekventi var strādāt ar laikmetīgo mākslu. Pēkšņi iedomājos par Dubultu staciju. Braucām skatīties – tur bija aizbūvētas kases ar kaut kādiem kartoniem, palma un pamests otrais stāvs. Veiksme ir tā, ka Latvijas dzelzceļa Nekustamo īpašumu direkcija nenobijās no manas idejas."
"Inga, tagad tev jāatjauno arī Sēnīte," mūsu sarunā ar rekomendāciju iesaistās māksliniece Sarmīte Māliņa. "Jūras pērles arī ir žēl," domīgi piebilst mūziķis Aigars Grauba.
"Esmu secinājusi, ka negribu būt galeriste, negribu tirgoties ar mākslu, bet gribu radīt maksimāli kvalitatīvus mākslas faktus. Gribu, lai tie ir pieejami cilvēkiem," mākslas stacijas demokrātiskumu – atvērtību garāmgājējiem un neesošo ieejas maksu – skaidro Inga Šteimane.
Par mākslas stacijas simbolu kļūs izstādei Man sirdī tīģer’s tapušais logotips ar grifu. Inga Šteimane, rādot tā animēto versiju, teic: "Tas iet kā tāds kiborgs, kuram ir smagas ķepas, bet ir arī spārniņi. Viņš ir smagnējs, bet gandrīz lido. Man patīk šis duālisms. Piemēram, es sevi visu dzīvi uzlūkoju kā savienojumu no padomju laikiem un mūsdienām. Turklāt šis grifs simboliski iet pretējā virzienā – viņš ir pretnis."
Izstāde Man sirdī tīģer’s
Mākslas stacijā Dubulti līdz 15. septembrim