http://www.lnmm.lvAr šo izstādi Latvijas Nacionālais mākslas muzejs atklāj pasākumu programmu, veltītu Latvijas valsts simtgadei. Izstāde būs skatāma līdz 21. maijam.
Izceļ gaismā piemirsto
Muzeja direktore Māra Lāce atklāj, ka 2018. gadā ieplānotas vairākas lielas izstādes, kuras pavadīs katalogi ar apkopotu pētniecisko darbu. Desmit epizodes 20. gadsimta otrās puses mākslā Latvijā (rakstu krājums un izstāde Hiperreālisms. Virziena variācijas Latvijā, LNMM izstāžu zāle Arsenāls, 3.03.–21.05.2017.), Nākotnes valsts ∞ (Arsenāls, 8.02.–20.05.2018.), Jūgendstils (Mākslas muzejs Rīgas birža, maijs–augusts), 6. Rīgas Starptautiskā tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāle Tradicionālais un laikmetīgais (Arsenāls, 6.06.–09.09.2018.), Portrets. 20. gadsimts (LNMM galvenā ēka, Arsenāls, 26.10.2018.–27.01.2019.), LV dizaina stāsts – 100 (Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs, novembris–decembris). "Šajos projektos iezīmējas trīs galvenās vadlīnijas – Latvijas XX gadsimta mākslas vēstures pētniecība, starptautiskā dimensija un skats uz nākotnes mākslas attīstības tendencēm. Visas izstādes ļoti nopietni paver plašāku skatu uz Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijām un izceļ dienas gaismā veselu virkni tādu darbu, kas ļoti ilgstoši ir bijuši iegūluši muzeja krājumā," rezumē Māra Lāce.
Benzīntanki, telefonbūdas
Mākslas zinātniece Elita Ansone uzsver, ka XX gadsimta otrās puses māksla joprojām ir atvērta un nav pabeigta pētīt. "Tā joprojām ir jāgrupē un jāklasificē. Mērķis ir uz mūsu mākslas attīstību pēc Otrā pasaules kara skatīties nevis kā uz lokālu, hermētisku parādību, bet kā uz procesu, kas ir bijis saistīts ar visiem globālajiem mākslas procesiem."
Izstāde Hiperreālisms. Virziena variācijas Latvijā pievēršas hiperreālisma ienākšanai un attīstībai Latvijā pusgadsimta garumā, aptverot laikposmu no 1967. līdz 2017. gadam. Hiperreālisma uzplaukums Latvijā XX gadsimta 70. gados notika vienlaicīgi ar fotoreālisma – ASV dzimušā virziena – izplatīšanos Eiropā, kur tas ieguva nosaukumu "hiperreālisms". Taču virzienam tiek lietoti arī citi apzīmējumi: superreālisms, aukstais reālisms, radikālais reālisms, fokusa reālisms. Hiperreālisms figuratīvajā mākslā precīzi un detalizēti attēlo realitāti un imitē fotogrāfijas specifiku.
XX gadsimta 60. gadu vidū, īpaši ASV mākslā, parādījās darbi, kas tapa, pārnesot fotogrāfijās fiksētu realitāti uz audekliem. Neraugoties uz 60. gadu fantastiski liberālo atmosfēru visās dzīves jomās, gleznot pēc fotogrāfijas bija tikpat kā "iet pret mākslas radīšanas noteikumiem", raksta amerikāņu fotoreālisma izveidotājs, mākslas dīleris Lūiss K. Maisels. Mākslinieki pievērsās pilsētas atspoguļojumam, ikdienišķiem un banāliem motīviem – automašīnām, dzīvojamajām ēkām, restorāniem, benzīntankiem, telefonbūdām, reklāmas stabiem, cilvēkiem uz ielas. Tika izcelti gaismas atspīdumi veikalu vitrīnās un mašīnu pulētajās virsbūvēs, spēle ar atspulgiem radīja iespaidu par dažādu telpu un gleznas plānu saplūšanu, irrealitātes sajūtu. Eiropas auditorijas uzmanības krustugunīs amerikāņu fotoreālisms nonāca 1972. gadā, kad tas tika eksponēts Kaseles Documenta 5 izstādē. No šī brīža jaunais virziens kļuva par starptautisku fenomenu, par kuru informācija bija pieejama arī Latvijā.
Poļu žurnālu iedvesma
Kopumā ekspozīcijai atlasīti vairāk nekā 50 autoru 170 darbi. Izstādes kodolu veido Latvijas hiperreālistu pirmās un konsekventākās paaudzes pienesums, ko radīja Imants Lancmanis, Guntis Strupulis, Līga Purmale, Miervaldis Polis, Māris Ārgalis. Tie ir mākslinieki, kuri neprotestē, ja viņus dēvē par hiperreālistiem. Cits gadījums ir pasaulē slavenākā māksliniece Vija Celmiņa, kuras pēc klasiskiem fotoreālisma principiem veidotie darbi arī ir pārstāvēti ekspozīcijā. Celmiņa izmanto pašas fotografētās jūras attēlus un NASA zvaigžņu attēlus, viņas darbos netrūkst nevienas pašas zvaigznītes, bet apzīmējums "hiperreāliste" viņu kaitina.
"Mums jau nekas cits kā socreālisms nemaz nedrīkstēja būt. Lietojām tikai vienu apzīmējumu pilnīgi jebkura veida mākslai. Šodien mēs vairs nevaram nosaukt par socreālistiem tādus māksliniekus kā Rūdolfs Pinnis, Leonīds Āriņš, Lidija Auza un vēl virkne mākslinieku. Viņi nav socreālisti, viņi ir padomju laika modernisti," izvadājot nelielā ekskursijā pa ekspozīciju, stāsta Elita Ansone. Galvenā mākslas zinātnes problēma attiecībā uz XX gadsimta otro pusi ir tā, ka "mēs joprojām parādībām, kas bija padomju laikā, neesam piemērojuši normālu Rietumu terminoloģiju".
"Man ir liels prieks par pētniecisku atradumu – Gunta Strupuļa 1967. gadā radītu Kluso dabu, kur redzams itāļu modes žurnāls BAZAAR. Meklējot, kas tur īsti ir attēlots, redzu, ka tas patiešām ir īstais tā gada septembra numurs – viens pret vienu pārnests uz audekla. Šis darbs visu laiku acu priekšā stāvēja pie restauratoriem, bet bijām to piemirsuši," par atklājumu priecājas kuratore.
1967. gads pasaulē tiek iezīmēts ar hiperreālisma vai fotoreālisma pirmo dekādi. Vispirms šis virziens rodas Amerikā ar nosaukumu fotoreālisms, pēc tam atceļo uz Eiropu un iegūst nosaukumu hiperreālisms. Ekspozīcijas vitrīnās var apskatīt pirmavotus – dažādas fotogrāfijas, žurnālus un citus vizuālos materiālus, ko mākslinieki izmantojuši saviem darbiem. Īpašu uzmanību kuratore vērš uz latviešu māksliniekiem tik būtisko poļu žurnālu Projekts. "Līga Purmale man atnesa 1972. gada Projektu. Tas ir ļoti būtisks numurs. Čaka Klouza nodrukātais portrets viņus ļoti ietekmēja uz lielu tuvplānu portretu taisīšanu." Svarīgi ir saprast, ka Latvijas mākslā pilnīgi tīrā veidā hiperreālisma paraugu nav daudz. Kad hiperreālisms nedrīkstēja būt, bieži to "pabāza" zem apzīmējuma "fantastika". Hiperreālisma izpausmes ir grūti nodalāmas arī no latviešu māksliniekiem tik tuvā sirreālisma, arī popārta.
Attēlu jūgā
Izstādes daudzskaitlīgākā daļa ir darbi, kuros hiperreālistiski tēli parādās konceptuālās izpausmēs. XX un XXI gadsimta mijā hiperreālisms piedzīvoja moderno tehnoloģiju laikmeta revolūciju un nekavējoties pievērsās digitālo kameru, datoru un interneta resursu izmantošanai, arvien nebeidzot pārsteigt ar pārspīlētiem reālisma rakursiem. Īpaši izceļams Harijs Brants ar savu milzīgo no interneta dzīlēm sakrāto tipāžu kolekciju, no kuriem veido savus fascinējošos hipercilvēkus.
"To, kas konsekventi strādā ar fotogrāfiju un to izmantošanu, ir maz. No jaunākās paaudzes ir pievērsušies epizodiski. Piemēram, Andris Eglītis uztaisīja diplomdarbu, lai "noslēgtu rēķinus ar hiperreālismu" un pārbaudītu, vai viņš tā var," stāsta Elita Ansone. Varēja un gāja tālāk. Vineta Kaulača arī nevēlas būt hiperreāliste, bet konceptuāliste. "Tas ir ļoti raksturīgi mūsu laikam. Drīzāk – tie ir izteiksmes līdzekļi un paņēmieni, un forma, bet mērķis tomēr ir paust laikmetīgas idejas," hiperreālisma jauno seju iezīmē Elita Ansone.
Izstādi, izmantojot izstāžu zāles Arsenāls augstās sienas, iekārtojis Andris Vītoliņš. Plānotas arī dažādas radošās nodarbības. Plašāk: www.lnmm.lv.