Patiesības meklētāji kara miglā

Tumšā Somerseta nama telpā televizorā rāda, kā no tukšas plastmasas pudeles, pūķa un nelielas kameras izgatavot rīku, lai varētu uzņemt fotogrāfijas un filmēt virs tām Ziemeļirākas teritorijām, kuras ar bezpilota ierīcēm nav iespējams sasniegt. Viktorijas un Alberta muzejs kā Lielbritānijas pārstāvi septembrī notikušajā Londonas Dizaina biennālē bija izvēlējies apvienību Forensic Architecture. Biennālē Latviju kā viens no valsts simtgades starptautiskās programmas pasākumiem pārstāvēja Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja producētā ekspozīcija Matter to Matter (autors – dizainers Artūrs Analts).

Forensic Architecture savā ekspozīcijā stāstīja par metodēm, ko apvienības biedri izmanto savos projektos – rekonstrukcijās, kurās tiek restaurēti dažādi notikumi, kuros pārkāptas cilvēktiesības vai pieredzēta vardarbība. Forensic Architecture dalībniekus dēvē par arhitektūras detektīviem. Tā ir hibrīdorganizācija, kas pievēršas pētniecībai, arhitektūrai un izmeklēšanai un darbojas Londonas Universitātes Goldsmita koledžas paspārnē. Forensic Architecture dibinātājs un vadītājs ir 48 gadus vecs arhitekts, universitātes profesors Ejals Veizmans.

Apvienībā strādā arhitekti, programmētāji, režisori, pētnieciskie žurnālisti, juristi un dažādu jomu zinātnieki. Viņi izmanto arhitektūras modeļu izstrādei un projektēšanai paredzēto programmatūru un paņēmienus, lai rekonstruētu atsevišķas ēkas vai pilsētvidi un tādējādi restaurētu tur notikušo, kā arī iegūtu pierādījumus par tur piedzīvoto vardarbību. Forensic Architecture dēvē par postpatiesības laikmetam raksturīgu organizāciju, kas, no vienas puses, informācijas pārbagātībā, bet, no otras, – daudzo viltus ziņu situācijā cenšas atrast patiesību.

Forensic Architecture plašāk pazīstamais projekts ir kādas Kaseles interneta kafejnīcas rekonstrukcija, kas tika izstādīta pagājušajā gadā laikmetīgās mākslas izstādē Documenta Kaselē. 2006. gada pavasarī Kaseles interneta kafejnīcā ienāca divi vīri un ar ieroci, kam bija klusinātājs, nošāva aiz letes stāvošo kafejnīcas īpašnieka dēlu – 21 gadu vecu turku izcelsmes jaunieti. Slepkavas bija radikāli labējās neonacistu organizācijas biedri. Šī organizācija no 1999. līdz 2010. gadam izvietoja vairākus spridzekļus Ķelnē, nogalināja desmit turku un kurdu izcelsmes cilvēku un aplaupīja padsmit banku. Taču policija kā pirmo slepkavības versiju izvirzīja turku mafijas darbību vai ģimenes strīda rezultātu.

Izrādījās, ka slepkavības brīdī interneta kafejnīcā bijis arī kāds policijas darbinieks, kurš sākumā to noliedza. Vēlāk viņš atzinās, ka tur bijis, lai slepus no sievas apmeklētu iepazīšanās portālus, bet neko neesot ne redzējis, ne dzirdējis. Forensic Architecture rekonstruēja ne tikai kafejnīcas telpu, bet arī šāviena skaņas viļņu izplatību un šaujampulvera smaržas mākoņa kustību. Tā tika pierādīts, ka policists kafejnīcā nevarēja nedzirdēt un neredzēt notikušo slepkavību.

Arhitektu un pētnieku izdarītie atklājumi nav tikai mākslas darbi, tie ir arī tiesā vērā ņemami pierādījumi. Forensic Architecture sadarbojas ar cilvēktiesību organizācijām un parasti pievērš uzmanību gadījumiem, kad oficiālā vara cenšas noslēpt vardarbības izmantošanu. Tā arhitekti, analizējot pilsētvidi, atklāja, ka Izraēlas armija Gazas sektorā lieto sprāgstvielas, kuras aizliegts izmantot blīvi apdzīvotās vietās.

Forensic Architecture izveidoja netālu no Damaskas esošā Saidnajas cietuma arhitektūras modeli. Pieeja cietumam Bašāra el Asada režīmam nepiederošajiem ir liegta. Ieslodzītie cietumā tiek turēti tumsā un pārvietoti ar aizsietām acīm. Forensic Architecture izmantoja satelītattēlus un ieslodzīto skaņas atmiņas, lai uzbūvētu cietuma arhitektūras modeli.

Par paveikto apvienība Forensic Architecture ir nominēta šī gada Tērnera balvai. Prestižākajai Lielbritānijas balvai laikmetīgajā mākslā arhitekti izvirzīti otro reizi – 2015. gadā Tērnera balvu ieguva arhitektu apvienība Assemble. Līdz 6. janvārim Forensic Architecture paveiktais būs skatāms Londonas muzejā Tate Britain Tērnera balvas nominantu izstādē.

KDi saruna ar vienu no Forensic Architecture komandas dalībniekiem Arielu Keinu notika septembrī Londonas Dizaina biennālē.

Forensic Architecture ekspozīcijā Londonas Dizaina biennālē redzams, kā jūs savienojat jaunākās tehnoloģijas ar "dari pats" principiem.

Jā, šāda kombinācija bieži ir visefektīvākā. Mums nav tādu finansiālo resursu un tehnoloģiskās kapacitātes kā Pentagonam un citu lielo valstu valdībām, tāpēc dažkārt ļoti noderīgi ir pašu izdomāti rīki un metodes. Svarīgi ir arī tādi rīki, ko varētu izmantot ne tikai speciālisti, bet arī ikviens cilvēks, bieži vien – ekstremālos apstākļos. Piemēram, Irākā vietējie cilvēki ir ļoti labi palīgi – viņi pārzina apkārtni un apstākļus, bet viņiem nav pieejamas sarežģītas jaunākās tehnoloģijas. Tur pašu izgatavotie rīki ir īpaši efektīvi. Jā, "dari pats" principi un iespējas mūsu darbā ir nozīmīgas. Parasti publikācijās par Forensic Architecture tiek uzskaitītas sarežģītas tehnoloģijas un programmatūra, ko izmantojam, bet tas nav viss mūsu arsenāls.

Individuālisma laikmetā jūs esat atdevuši ticību kolektīvam spēkam – komandai.

Komandas darbs ir mūsu pamats. Mēs labi apzināmies, ka vienam cilvēkam nav ne visu nepieciešamo zināšanu, ne arī spējas paskatīties uz kādu lietu vai notikumu no dažādiem skatpunktiem. Es pats esmu fotogrāfs, bet projektos fotogrāfija nav viena cilvēka individuāla pašizpausme vai personisks skatījums. Mēs fotogrāfiju – attēlus, ko uzņēmuši simtiem un dažreiz tūkstošiem cilvēku ar saviem viedtālruņiem, – izmantojam kā kolektīvu spēku. 

Mēs izmantojam attēlus, kas uzņemti dažādos laikos, dažādās vietās, un to darījuši daudzi cilvēki. Tie visi palīdz rekonstruēt kāda notikuma gaitu. Šis process nav vienkāršs un ātrs – dažkārt mums nepieciešami vairāki gadi, lai šādi rekonstruētu vienas dienas notikumus, bet tas ir iespējams, pateicoties kolektīvam spēkam.

Šī gada Roterdamas Starptautiskās arhitektūras biennāles kuratori pārmeta arhitektiem, ka viņi ir pametuši politiku un koncentrējas uz vieglāko arhitektūrā – ēku dizainu. Jūsu darbība atspēko šo uzskatu.

Jā, mums nekādā ziņā nevar pārmest, ka mēs distancētos no pasaules politikā notiekošā. Politiskie notikumi ir mūsu darbības pamatā.

Vai jūs ticat, ka pasaulē ir iespējams kaut ko mainīt?

Jā, bet tā nav vienkārši naiva ticība. Mēs ticam, ka arī mūsdienu pasaulē pastāv patiesība, kuru iespējams atklāt un pierādīt. Uzskatu, ka mums ir jāmēģina cīnīties. Forensic Architecture bieži vien iesaistās tad, kad visi citi jau ir zaudējuši cerību. Zinu, ka daudzos neizpratni raisīja Ejala skeptiskais tvīts pēc paziņojuma, ka esam nominēti šī gada Tērnera balvai. Tā mums bija grūta nedēļa, kurā neizdevās pavirzīties uz priekšu trijās tiesas prāvās. Tad patiesi likās, ka mēs labprāt atteiktos no balvas, ja vien spētu uzvarēt tiesā. Tas būtu daudz svarīgāk mums pašiem un pasaulei.

Mēs labprāt eksponējam savus pierādījumus un darba metodes mākslas izstādēs. Tas palīdz pievērst lielāku uzmanību projektiem. Arī cilvēktiesību aizstāvju organizācijas atzīst, ka daudz vairāk cilvēku iegriežas izstāžu zālēs nekā izlasa viņu oficiālos pārskatus. Taču dažkārt politiķi saistību ar mākslas pasauli izmanto kā mūsu vājo vietu, pārmetot, ka Forensic Architecture pierādījumi nav nopietni ņemami vērā, jo tie ir tikai tādi mākslas darbi, kuriem vieta ir muzejos, nevis tiesas zālēs.

Jums dažkārt pārmet, ka jūs lielākoties uzmanību pievēršat tikai Izraēlā notiekošajam.

Ejals ir no Izraēlas, un es arī. Jā, Forensic Architecture pirmie projekti bija saistīti ar Izraēlu, un mums tur notiekošais ir personiski pazīstamāks. Protams, mūsu uzmanības centrā vairāk nonāk notikumi tajās valstīs, kurās dzīvo Forensic Architecture strādājošie. Taču, paskatoties mūsu mājaslapā projektu sarakstu, var skaidri redzēt, ka darbojamies daudz plašāk par Izraēlas teritoriju. Mums ir projekti gan Eiropā (Lielbritānijā, Grieķijā, Vācijā), gan Dienvidamerikā (Brazīlijā, Meksikā). Maldīgs ir arī priekšstats, ka pievēršamies tikai karadarbības zonām. Mūs interesē, piemēram, korporāciju izdarītie noziegumi pret dabas teritorijām.

Kā jūs izvēlaties projektus, kurus īstenojat?

Mums ir stingri ētiskie principi. Piemēram, mēs nekad nesadarbojamies ar valstu oficiālo varu un lielajām korporācijām. Mēs aizstāvam un strādājam kopā ar pilsonisko sabiedrību, nevalstiskajām organizācijām. Protams, mūsu izvēli nosaka arī tas, vai mums ir cilvēki ar tādām zināšanām un prasmēm, vai mums ir pieejamas tādas tehnoloģijas vai metodes, kas konkrētajā gadījumā varētu palīdzēt un kaut ko izdarīt lietas labā.

Pašlaik Forensic Architecture vienlaikus īsteno apmēram 30 projektu. Tie visi nav aktīvā fāzē – vieni ir tikko pašā sākumā, citus pabeidzam, kāds ir latentā fāzē. Mēs nelabprāt runājam par projektiem, kuri nav pabeigti, jo bieži vien nepieciešams ievērot konfidencialitāti. Mēs vienojamies ar iesaistītajiem cilvēkiem, viņu ģimenēm, ka viņi neiebilst pret datu izmantošanu vai situācijas atklāšanu.

Rems Kolhāss savā grāmatā S, M, L, XL atklāj, ka studiju gados braucienā uz Berlīni viņā notika lūzums attieksmē pret arhitektūru. Viņš devās tur, lai pētītu pilsētas vēsturiskās ēkas, bet atklāja, ka Berlīnes mūris – pilsētas neglītākā būve, kas ir visur klātesoša, – ir daudz iespaidīgāks par visskaistāko ēku. Jūs arī strādājat ar arhitektūras neglīto pusi.

Jā, mēs bieži arhitektūru redzam kā drupas, un tas ir mūsu darba sākumpunkts un materiāls. Ejals mēdz teikt, ka mēs esam arhitektūras patologi. Analizējot drupas, mēģinām rekonstruēt notikušo un šajā procesā saprast, kas noticis. Protams, drupas nav arhitektūras sejas glītākā un patīkamākā puse, bet es to uztveru vienkārši kā citu skatpunktu uz arhitektūru. Viss pilsētā notiekošais, arī karš un vardarbība, atstāj nospiedumu pilsētvidē un ēkās. Mēs strādājam, lai šos nospiedumus atklātu un izpētītu, kā tie radušies.

Ejals Veizmans ir teicis, ka mūsdienās visi kari ir urbāni.

Jā, dažādu pušu karaspēki vairs nesatiekas tukšā laukā. Liela daļa militāro konfliktu notiek pilsētās. Lai saprastu, kā tie attīstās, nepieciešams saprast pilsētu – kā tā ir veidota un pēc kādiem principiem darbojas, kā tos var ietekmēt. Ir jāzina, kā ēkas sabrūk, kādi ieroči izraisa noteiktus ēku sabrukšanas veidus, kā var izmantot pilsētas infrastruktūru.

Pilsēta pati kļūst par ieroci militārā konfliktā.

Jāsaprot, ka nevis atsevišķas ēkas, bet pilsēta kopumā var noteikt militāro konfliktu attīstību. Valsts īstenotā vai veicinātā pilsētu telpas politika, tās attīstības stratēģija, plānošana ir svarīga. Tā vēlāk var veicināt vai arī novērst konfliktus. Arhitekti ir līdzatbildīgi par uzcelto un to, kā tas ietekmē cilvēku dzīvi. Jāatceras, ka arhitektūrai vienmēr ir arī simboliska nozīme. Tā maina ne tikai fizisko vidi – kad arhitektūra tiek iznīcināta, tiek pazemotas noteiktas vērtības, atmiņas un simboli.

Tiek teikts, ka Forensic Architecture kara miglā meklē patiesību. Kā jums tas izdodas konfliktos, kuros ir iesaistītas tik daudzas dažādas puses?

Mēs cenšamies. Dažkārt palīdz tas, ka skatām notikumus lielā pietuvinājumā, to, kas notiek acu priekšā, kā arī izmantojam pēc iespējas dažādākus skatpunktus. Meklēt patiesību nav viegli. Mums jāņem vērā, kāda informācija un dati ir pieejami. Pārsteidzoši, cik maz par dažiem notikumiem ir liecību un pierādījumu. Dažkārt ir pilnīgi pretēji – ir pārāk daudz informācijas, un jāmāk to visu sašķirot un saprast kopsakarības.

Tas varbūt ir pārāk personisks jautājums – vai jums nav bail? Ir zināms, ka Ejalam ne reizi vien ir izteikti nāves draudi...

Šeit Londonā man nav bail. Mēs cenšamies lieki neriskēt ne ar savu, ne iesaistīto cilvēku dzīvību un pieņemt visus iespējamos drošības pasākumus.