"Pagājušā gada rudenī Dzīvās mākslas muzejs izsludināja Open Call konkursu ar mērķi uzrunāt mākslinieku grupas, kas jūtas nepietiekami reprezentētas Islandes mākslas vidē: LGBT+ pārstāvjus, citzemju izcelsmes islandiešus, imigrantus un citus, lai viņi radītu savus darbus," sarunā ar laikrakstu Diena stāsta Klāvs Liepiņš.
Abi mākslinieki dzimuši un auguši Latvijā, taču izglītību un profesionālo karjeru sākuši veidot Islandē (viņa absolvējusi Islandes Mākslas universitātes Lietišķās mākslas bakalaura programmu, viņš – Laikmetīgās dejas bakalaura programmu – I. A.). Sākumā Renātei Feizakai un Klāvam Liepiņam bijusi doma runāt tieši par savu kā imigrantu pieredzi šajā valstī, bet laika gaitā sapratuši – jārok dziļāk! "Mēs runājām par nacionālo identitāti un iedomājāmies par kartupeļu talkām, kas nav tikai darbs, bet kuras iemieso sevī būšanu kontaktā ar zemi, piederības sajūtu un veselu tradīciju kopumu, no kā izrietēja mūsu nākamie divi ceļi, pa kuriem virzīties tālāk," idejas attīstības gaitu ieskicē Klāvs Liepiņš.
Ceļu krustpunkts
Viens no šiem ceļiem saistīts ar bioloģiskā cikliskuma tēmu, ka mēs nomirsim, kļūsim par zemi un ka kādam no mums ir liela iespēja kļūt par augsni jaunam kartupelim, otrs – ar nacionalitātes konstrukta elementu revidēšanu caur audiovizuālām alegorijām un mēģinājumu saprast, kas tajā visā ir vērtīgs un kas nē.