Ar Latvijas Radio kora un perkusionista Mika Čavarta koncertu Dziesmas bez vārdiem diriģenta Sigvarda Kļavas vadībā sestdien, 15. jūlijā, Cēsu Neredzīgo biedrības aktu zālē tiks atklāts ikgadējais Cēsu Mākslas festivāls. Koncertā skanēs Andersa Hillborga, Džona Keidža un Žibokles Martinaitītes mūzika. Šajā pašā dienā durvis vērs trīs ekspozīcijas: laikmetīgās mākslas izstāde Tagadnes artefakti Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā, klasiķa Raimonda Staprāna izstāde Pārāk tuvu, pārāk tālu Cēsu Izstāžu namā un Martina Vizbuļa veidotais tehnoloģiju un vizuālās mākslas sinerģijas projekts Divu toņu daudzfrekvenču komunikācija koncertzālē Cēsis.
Pārmaiņu priekšā
"Es nedaudz apeju noteikumus," smejas izstādes Tagadnes artefakti kuratore Žanete Skarule. Pandēmijas laikā aizsāktā iniciatīva atbalstīt vietējos māksliniekus, dodot viņiem telpisku un finansiālu iespēju izpausties lielformāta darbos, šajā reizē ir paplašinājusi robežas dienvidu kaimiņu virzienā. Šīs ekspozīcijas kodolu veido divu Latvijas mākslinieku Oļas Vasiļjevas un Kristapa Ancāna, kā arī divu Lietuvas mākslinieku Augusta Serapina un Linas Lapelītes darbi, kas būs skatāmi bijušajā Cēsu Neredzīgo kvartālā. "Tā bija ziema, kad mēs ar Kasparu Ancānu sākām braukt uz šo telpu – pabūt, skatīties, pētīt –, un šajā procesā radās doma veidot izstādi kā dialogu ar šo vietu, kas atrodas pārmaiņu priekšā," saka kuratore. Cēsu Laikmetīgās mākslas centrs ir viena no topošā radošā un digitālā kvartāla Rainis ēkām.
Patlaban te notiek aktīvi rekonstrukcijas darbi. "Lai ierakstītu Linas Lapelītes skaņdarbu Spoks, mums bija jāvienojas ar būvniekiem, lai tajā laikā fonā neskanētu urbji un citas tamlīdzīgas skaņas," atminas Žanete Skarule. Šī kompozīcija nāk no mākslinieces darba Kas notiek ar beigtu zivi? Cīrihes ezera versijas, kurā viņa atsaucas uz notiekošo karu. Tā teksta autore ir ukraiņu māksliniece Darja Čečuškova, kura to ir radījusi Krievijas iebrukuma pirmajā dienā. "Viņi ieradās pulksten piecos tajā rītā balti kā spoks," izstādes atklāšanā šo skaņdarbu izpildīs Cēsu Kultūras centra jauktais koris Beverīna, un jau pēc tam ar šiem kora izdziedātajiem vārdiem būs piesūcinātas Cēsu Laikmetīgās mākslas centra sienas.
Pirmajā stāvā būs skatāma Oļas Vasiļjevas instalācija Rosme. Māksliniece ir izpētījusi arhīvus par Cēsu Neredzīgo biedrības mācību un ražošanas uzņēmumu, kurā cilvēkus vienojis ne tikai darbs, bet arī bagāta kultūras dzīve, un veido savu muzeju par to laiku ar atrastiem un jaunradītiem objektiem. Savukārt otrajā stāvā ir iemājojis Kristaps Ancāns. "Viņš veido darbu sēriju no formām un materialitātes, kas mūsdienās sastopamas dažāda veida griestu dekoratīvajos pārsegumos atkarībā no ģeogrāfiskajiem, ekonomiskajiem, sociālajiem un kultūrvēsturiskajiem faktoriem, ar iespēju, ka šie elementi varētu satikties vienas mājas kāpņutelpā," norāda kuratore.
Lietuviešu mākslinieks Augusts Serapins ir pieturējies pie sev raksturīgā paņēmiena – izvēlēties jau esošus objektus un pārvietot tos citā vidē un kontekstā. Izstādei Tagadnes artefakti viņš konstruē guļbūves māju. "Viena puse ir atvesta no Lietuvas, bet otru pusi mēs atradām Drustos – Augusts tās savieno kopā un jumtu ceļ virs Cēsu Laikmetīgās mākslas centra, veidojot saspēli starp padomju laiku būvi un XIX gadsimta 70. gadu ēku," piebilst Žanete Skarule.
Lietu minimālisms
"Savu darbu ar mākslinieku klasiķi es redzu kā pietātes pilnu izturēšanos pret viņa personību un daiļradi un vienlaikus jauna skatpunkta piedāvāšanu uz to," sarunā ar KDi uzsver kuratore Maija Rudovska, kura veido Kalifornijā dzīvojošā latviešu gleznotāja un dramaturga Raimonda Staprāna (1926) darbu ekspozīciju Pārāk tuvu, pārāk tālu Cēsu Izstāžu namā. "Izstādē es runāju par mākslinieku, kurš dzīvo starptelpā starp divām realitātēm – ASV, uz kurieni viņš emigrēja ar ģimeni 1947. gadā un kur izvēlējās palikt kopā ar savu dzīvesbiedri Ilonu, un Latviju, kuras kultūras procesos iesaistījies desmitgadēm, lasot literatūru, uzņemot pie sevis cilvēkus no šejienes un nepazaudējot valodu," norāda kuratore. Tas viss liek uzdot jautājumus par distanci, norobežošanos, komforta telpas meklēšanu sevī, okupācijas radītajām traumām un tamlīdzīgām tēmām.
Maijai Rudovskai pagājušā gada rudenī ir bijusi iespēja paviesoties pie mākslinieka un viņa ģimenes Sanfrancisko. "Savos deviņdesmit sešos gados Raimonds Staprāns nav zaudējis mākslinieka nervu un konsekventi strādā katru dienu. Viņš to ir darījis visu savu mūžu, atslēdzoties no apkārtējās pasaules un iegrimstot mākslas radīšanas procesā," atklāj Maija Rudovska. Savos jaunākajos darbos autors tupina izkopt sev raksturīgo "lietu minimālismu".
Izstādē Pārāk tuvu, pārāk tālu būs eksponēti darbi no Latvijas muzeju krājumiem un privātkolekcijām. "Tie pārstāvēs dažādus Raimonda Staprāna daiļrades posmus, taču galvenais akcents būs uz viņa pagājušā gadsimta 70. gados radītajiem ekspresionistiskajiem darbiem, kas intensīvi rezonē ar to satraucošo stāvokli, kādā ir mūsdienu sabiedrība," piebilst kuratore.
Ekspozīcijas iekārtojuma radīšanā Maija Rudovska aicinājusi līdzdarboties mākslinieci Līgu Spundi, lai ienestu tajā dramaturģijas aspektu kā atsauci uz mākslinieka otru darbības veidu un parādītu gleznas kā aktierus, kas izspēlē noteiktas situācijas. Šī izstāde ir viens no Raimonda Staprāna tuvojošās simtgades jubilejas sagaidīšanas pasākumiem. To ievadīja režisora Toma Treiņa iestudējums Kur pazuda valsts Dailes teātrī un nākamajā gadā turpinās režisora Pētera Krilova dokumentālās filmas Sarkanais šķūnis pirmizrāde. Ir plānots izdot Raimonda Staprāna memuārus un 2026. gadā atklāt vērienīgu mākslinieka retrospekciju Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.
Piezvani darbam
"Ienākot zālē, neko nevarēs redzēt," par savu izstādi Divu toņu daudzfrekvenču komunikācija koncertzālē Cēsis stāsta mākslinieks Martins Vizbulis, kurš pēdējos gados savā daiļradē aizrāvies ar mikrokontrolieru un dažādu sensoru studijām. "Ieraudzīt varēs, tikai piezvanot darbiem," piebilst mākslinieks, kura darbu telefona numuri būs uzlīmēti uz koncertzāles logiem. Izstādes nosaukums ir telekomunikāciju tehniskā termina dual-tone multifrequency tulkojums no angļu valodas. Šī sistēma tiek izmantota, lai ar telefonu distancēti vadītu automātiskās iekārtas. "Līdzīgi kā zvanot pakalpojumu sniedzēju automātiskajam atbildētājam, izstādes apmeklētājs izveidos savienojumu ar darbu un iegūs kontroli pār to," skaidro Martins Vizbulis, kurš šo sistēmu iepriekš izmantojis savā dzērienu automātā personālizstādē +371 28649002 Jauno mediju kultūras centra RIXC galerijā Rīgā.
Ja toreiz, spiežot telefonā taustiņus no 1 līdz #, varēja tikt pie dzēriena, iedegt mākslīgos ziedus virs automāta, klausīties ievērojamu cilvēku citātus kā tostus un iniciēt citas darbības, savukārt šoreiz soli pa solim varēs atklāt pašu darbu, kas nolaidīsies no griestiem līdz zemei un veidos nodalošās sienas ar grafiti krāsojumu kā atsauci uz pilsētvidi. Tā radīšanai mākslinieks ir izgatavojis īpašu instrumentu, lai vienlaikus varētu izmantot septiņus krāsu baloniņus. "Kas paliek otrā pusē, tas paliek otrā pusē," rezumē Martins Vizbulis un piemetina, ka duālais moments ir klātesošs ne tikai izmantotajā sistēmā (DTMF), bet arī pašā darbā, kas ir aplūkojams no divām pusēm.
Mākslinieks atklāj, ka darbs ar izstādi Divu toņu daudzfrekvenču komunikācija nebeigsies līdz ar tās atklāšanu – viņš veiks apmeklētāju rīcības datu novērošanu. Tas ir saistīts ar viņa studijām Latvijas Mākslas akadēmijas profesionālajā doktorantūrā. "Tas notiks pēc sinoptikona principa, kas paredz, ka kāds sagatavo materiālu, ko novērot, un iedod cilvēkiem, kas to novēro, un jau pēc tam šī materiāla radītājs novēro tos, kas novēro," atšķetina Martins Vizbulis.
Cēsu Mākslas festivāla izstādes būs skatāmas līdz 20. augustam.
Informācija: cesufestivals.com