Neredzamās utopijas arhipelāgs

Laikmetīgās mākslas muzejā Garāža Maskavā līdz 24. maijam būs aplūkojama Kaspara Vanaga kūrētā izstāde Sekretiki. Rakņāšanās padomju pagrīdes kultūrā, 1966–1985/Sekretiki: Digging Up Soviet Underground Culture, 1966–1985, kas ļauj uz padomju kontrkultūras un Maskavas konceptuālisma mantojumu palūkoties caur padomju laika bērnu spēles "sekretiki" (noslēpumiņi) – metaforu. Spēlējot "sekretikus", bērni veidoja savas priekšmetu kolekcijas, dažādus svarīgus nieciņus paslēpjot zem stikla un aprokot kādā slepenā vietā, kuras koordinātes uzticēja tikai dažiem tuvākajiem biedriem.

Šīs spēles noteikumi lielā mērā atbilst tiem apstākļiem, kādos attīstījās padomju neoficiālā kultūra, jo sevišķi Maskavas konceptuālisma prakse, kas lielā mērā radās kā radošs pretestības žests padomju režīma orveliskajai uzraudzībai un radošajiem ierobežojumiem. Lai izrautos no absurda sistēmas, nācās rīkoties absurdāk par pašu sistēmu. "Sekretiku" metafora Kaspara Vanaga izstādē radījusi jaunu un vienlaikus gan daudzslāņainu, gan precīzu skatpunktu, no kura ieraudzīt jaunas, būtiskas nianses un paralēles padomju kontrkultūrā. Arhīva izpēte pārtop spēlē ar dažādiem kontekstiem, sociāliem un personiskiem faktiem, notikumiem, daudznozīmīgām ikdienas dzīves detaļām, kuras aplūkojot vienkopus kā savstarpēji saistītu cēloņsakarību tīklu ļauj pietuvoties šo radošo procesu sniegtajai pieredzei.

Ārpus aprēķina

Izstāde konceptualizē 70. gadu andergraunda mākslinieku vēlmi nojaukt robežas starp dzīvi un mākslu. Kaspars Vanags norāda, ka postpadomju kultūrā tā ir valdzinoša, bet joprojām līdz galam neakceptēta stratēģija: "Man ļoti žēl, ka no tā laika mākslas joprojām neesam pārņēmuši galveno, proti, mākslas integrēšanu ikdienas dzīvē. Ģimenes veidošanas modeļos vai, piemēram, darba e-pasta vēstules rakstot dzejā. Māksla un dzīve joprojām ir krasi nodalītas, savukārt izstādē uzsvērta to ciešā saistība."

Padomju nonkonformisma kultūrā liela nozīme ir tādiem radīšanas aktiem, kuru priekšnosacījums nav pasūtījums vai iespēja tikt eksponētam. "Mani interesē radoši cilvēki un cilvēki, kas nevar neradīt. Mēs dzīvojam laikmetā, kurā šaubas un neuzticēšanās ir viena no dominējošajām attieksmēm vienam pret otru. Sāncensība, panākumi, pašmārketings. Cilvēki apšauba radīšanas dziņu patieso motivāciju. Bet 70. gadu padomju andergraunda pārstāvji vienkārši pārnāca mājās pēc darba un virtuvē graizīja kolāžas, lai taisītu "samizdatus", investēja tajā ārkārtīgi daudz laika un resursu bez iespējas parādīt to visu plašākam ļaužu lokam. Es tajā saredzu milzīgu potenciālu iedvest ticību radošumam un tādam radošajam procesam, kas ir ārpus kapitālisma aprēķina, dzīšanās pēc peļņas, slavas. Mani fascinē māksla kā dzīvošanas forma, un es sapņoju par tādu muzeju, kas būtu veltīts radošajai dzīvei, nevis mītam par mākslu, kurai nepieciešams skatītājam sniegt katarsi," saka Kaspars Vanags.

Izstāde nav šīs kultūras glorificēšana un arī ne nostalģiska gremdēšanās laikos, kad zāle bija zaļāka. Kaspars Vanags uzsver, ka izstāde lielā mērā ir par šodienu, Neredzamās utopijas arhipelāgs tā izjautā veidus, kādos ierasts skatīties uz padomju perioda kontrkultūras parādībām, un liek domāt, ko no tām aizgūt mūsdienu dzīvē, šodienas izpratnē par mākslu, sevis izzināšanu un savstarpējām attiecībām. Objektīvs skatījums uz pagātni neeksistē, ar izstāžu palīdzību mēs tikai varam censties labāk izprast laikmetu, to, kā cilvēki dzīvoja, radīja un domāja.

Māksla nerodas vakuumā, tā ir cieši saistīta ar sava laika sociālajām un politiskajām reālijām – nepārzinot reliģijas vēsturi, mēs nevaram izprast renesanses mākslu, arī padomju konceptuālisma māksla nav saprotama, neiedziļinoties tā laika sociālajās un personiskās dzīves struktūrās. Pievēršot uzmanību tikai mākslas darba stilistiskajiem, formālajiem aspektiem, kā tas raksturīgs klasiskajam mākslas vēstures diskursam, pastāv risks trivializēt mākslas darbu.

"Man ir tuvi Rimma un Valerijs Gerlovini kā mākslinieku pāris. 70. gados, kad viņiem nebija ne finansiālo resursu, ne iespējas izstādīties, instalāciju vietā viņi taisīja samizdata grāmatiņas ar instalāciju aprakstiem. Izstādē mēs realizējām, uzkonstruējām vienu no šiem aprakstiem. Šādai ekspozīcijas formai pat īsti nav nosaukuma, jo tā nav zuduša darba rekonstrukcija, bet neiemiesotas idejas realizācija, kas to gaidījusi pusgadsimtu. Šajā instalācijā tiek atskaņots dialogs, konflikta situācija, kas ir pilna ar savstarpējiem uzbrukumiem, rupjām lamām, neieklausīšanos. Tāds pāru terapijas rīks. Kad bijām to ierakstījuši kā vīrieša un sievietes balsis, es nosūtīju audioierakstu māksliniecei, bet viņa man par pārsteigumu atbildēja, ka pāriem būtu jābūt dažāda dzimuma, jo šī pāru terapija ir dzimumneitrāla. Es vēlreiz izlasīju oriģinālo aprakstu un tikai tad sapratu, ka neviens iepriekš šo niansi nav pamanījis! Lūk, cik viņi ir bijuši progresīvi tajā laikā. Un cik maz mēs spējam šo progresivitāti nolasīt."

Kopeksistences forma

"Sekretiku" spēlē tikpat svarīgs elements kā noslēpums bija arī tā uzticēšana izraudzītam savējo lokam. Tāpēc izstādē nozīmīga vieta ir atvēlēta arī nonkonformistu sociālās vides un savējo loka veidošanās procesiem, kuri norisinājās līdztekus vienatnē piekoptām radošajām aktivitātēm, pagrīdes kolekcionēšanai un šādu privātkolekciju eksponēšanas praksei padomju dzīvokļu šaurībā. 

Padomju sistēmas aizliegumi sekmēja slepenības, slēgtu grupu veidošanos, un likumsakarīgi, ka perestroikas laikā, kad konceptuālistu darbi sāka parādīties publiskajā telpā, viņu iekšējās sociālās saites sāka izjukt.

70. gados daudzi nonkonformisti strādāja kopā mākslinieku grupās vai Gerlovinu gadījumā – pārī. Šāda kopeksistences forma ļāva veidot arī vienam otru, katram no iesaistītajiem pārtopot pārējo mākslas darbā. Nonkonformistu lokā līdzīga attieksme valdīja arī pret auditoriju, jo auditorijas līdzdalība nelegālajās mākslas norisēs lielā mērā iespaidoja mākslas darbu raksturu, un otrādi – šādas mākslas akcijas veidoja savdabīgu sociālo vidi ar jauna tipa auditoriju, kura bija kas vairāk nekā tikai skatītāji. Kaspars Vanags norāda, ka tajā visā bija daudz utopisma un ideālisma, kas nekaitētu arī mūsdienās.

Vienlaikus šai pāru darbībai ir arī citi aspekti, kas atklājas vienīgi caur šodienas skatījumu. Piemēram, mākslinieks Jurijs Alberts darbā  izsniedza pieteikuma veidlapas paziņām, piedāvājot savu palīdzību māju uzpošanā, bērnu pieskatīšanā, ēst gatavošanā u. tml. Pēc pakalpojumu sniegšanas viņš pretī palūdza rekomendācijas vēstuli. Vēstuļu vidū ir arī Iļjas Kabakova otrās sievas Viktorijas Močalovas rakstītā, kurā teikts, ka Kabakovs netic mājsaimniecības darbu eksistencei, tāpēc piedāvāt viņam šādu palīdzību ir tas pats, kas cilvēkam bez kājām piedāvāt zābakus, taču viņa pati esot ļoti pateicīga par šādu palīdzības žestu.

"Pirmkārt, man likās interesanti iedomāties, kā gan mēs šo darbu interpretētu, ja tā autore būtu sieviete, nevis Jurijs Alberts. Otrkārt, Maskavas konceptuālismā, un jo sevišķi tā dibinātāja Andreja Monastirska teorijās, daudz runāts par mākslas darba "darbības lauku", kas, viņaprāt, ir daļa no paša mākslas darba. Daudzu mākslas akciju līdzautorība tādā gadījumā pienāktos arī tām neskaitāmajām sievietēm, kas pēc bohēmiskajiem "kvarķirņikiem" uzkopa dzīvokļus vai, piemēram, smērēja sviestmaizes, ko akcionistiem ņemt līdzi savās izbraukuma sesijās uz Piemaskavas laukiem. Nonkonformisma mākslas vēsturē šīs sievietes ir palikušas aiz kadra, par spīti viņu aktīvajai klātbūtnei "darbības laukā", kas ieskauj padomju laika konceptuālo mākslu," piebilst kurators.

Vēstules zem paklāja

Konceptuālisma mākslas arhīvs liek jautāt – kā lai drošticami atšķir mākslas darbu no sadzīves artefakta? Šīs izstādes uzdevums nav bijis atklāt jaunus šī perioda faktus vai mākslas darbus, taču vismaz viens atklājums Kasparam Vanagam izdevies. Tiekoties ar Andreju Monastirski, kuratoram izdevies pārliecināt mākslinieku, ka viens no viņa arhīva materiāliem ir mākslas darbs: "Mani interesēja mākslas aprindās baumotais, ka Irinai Nahovai, Monastirska toreizējai dzīvesbiedrei, bija romāns ar citu konceptuālistu, Ļevu Rubinšteinu, kura vēstules Nahova slēpusi mājās zem paklāja. Monastirskis, ejot pāri tam paklājam, bija nejauši uztaustījis vēstuļu kaudzīti, mājās bijis skandāls, un beigās Monastirskis, apvainojies uz Rubinšteinu, neaizbrauca uz abu kopīgi dibinātās un padomju nonkorformisma vēsturē leģendārās mākslas grupas Kolektīvās darbības pirmo akciju... Tā kā izstādes tēma ir "sekretiki" un šajā notikumā bija slēpšanas elements, izjautāju Monastirski par atgadījumu sīkāk. Monastirskis sākumā bija strikts – paslēptajām vēstulēm neesot nekāda sakara ar mākslu, tā ir vienkārši dzīve. Tad es norādīju uz viņa mākslas darbu Kaudze, kas ir ilgstošas akcijas rezultāts: mākslinieks bija lūdzis visus, kas viesojās pie viņa mājās, palūkoties savu kabatu saturā un kādu no atradumiem pievienot prāvajai kaudzei ar iepriekšējo ciemiņu atstāto mantību (darbs nav saglabājies, toties ir klade, kurā sīki un smalki ir iegrāmatots katrs pienesums – ar datumu, atstātā objekta aprakstu, īpašnieka vārdu). Atgādināju arī, ka Rubinšteins – līdzīgi daudziem citiem Maskavas konceptuālistiem – bija iecienījis savus mākslas darbus "eksponēt" aizlīmētās aploksnēs, tādās kā laika kapsulās, kuras paredzētas atvērt jebkad, tikai ne tagad. Šādas un līdzīgas "laika kapsulas" konceptuālisti bieži mēdza arī ierakt zemē vai paslēpt pilsētvidē. Es teicu Monastirskim: "Paskatieties, te taču ir viss tas pats – aizlīmētas aploksnes, nepieejami vēstījumi, paslēptuve, kaudze zem paklāja. Jūs taču pats arī piekopāt šādas metodes kā mākslinieciskās izteiksmes līdzekli!" Beigās viņš pats aizrāvās ar šo ideju: "Jā, jā, tas tiešām ir mākslas darbs, un to

vajag rekonstruēt. Ziniet, Nahovai tās vēstules joprojām ir. Viņa man saka – vēl neesot pienācis brīdis man tās uzticēt, bet man ir ideja, kā jūs tās varētu dabūt." Lūk, uzskatāms piemērs, ka mākslu no dzīves nevar tik viegli atšķirt, ņemot vērā tikai ārējās pazīmes," norāda kurators.

Cits skatīšanās režīms

Vēl viens Kasparam Vanagam būtisks dzenulis izstādes veidošanā ir attiecības starp nonkonformismu un institucionalizāciju. Kā mūsdienu apstākļos eksponēt, padarīt publiskus mākslas darbus, kas sākotnēji nav bijuši paredzēti izrādīšanai plašai auditorijai, bet šauram savējo lokam? Nezinot kontekstu, vidi un sociālās pašorganizēšanās tīklus, kas nodrošināja kontrkultūras mākslas apriti, mēs nespējam šo mākslu nedz īsti saprast, nedz no tās mācīties.

Kaspars Vanags uzsver, ka padomju andergraunda māksla mūsdienu sabiedrībai dod iespēju domāt ārpus institucionālajiem ierobežojumiem. Tas ir sevišķi svarīgi laikā, kad šķiet, ka mākslas institucionalizācijai vairs nav alternatīvu: "Arī neredzamais, nepamanītais un apzināti vai neapzināti ignorētais ir vizuālās kultūras sastāvdaļa, daļa no kopainas. Darbi, kurus tolaik varēja redzēt tikai slepus kādā dzīvoklī vai kurus uzticēja otram, riskējot ar savu karjeru vai statusu, tagad ir brīvi redzami muzejos. Brīvi pieejami apskatei, tie darbina citu skatīšanās režīmu, citu skatītāja iesaistes formātu. Proti, citādi skatoties, kaut kas cits arī tiek redzēts. Atminoties Monastirska ideju par "darbības lauku" kā daļu no paša mākslas darba, mani tirdī jautājums, vai, aplūkojot nonkonformistu veikumu muzeja ekspozīcijas formātā, mēs vispār redzam tos pašus darbus. Kā runāt par andergraunda parādībām, par sarunu platformu, izmantojot institucionalizētu kultūrvidi? Vai, padarot redzamu kaut ko vienu, mēs neaizklājam kaut ko citu, radot jaunas "neredzamības"? Tā man ir ārkārtīgi interesanta un svarīga tēma."

Brīvās kultūras poligons

Izstādē iekļauti arī latviešu kontrkultūras pārstāvji – ekumeniskās kustības dibinātājs Padomju Savienībā un samizdata žurnāla Priziv izdevējs Sandrs Rīga un performanču mākslinieki Andris un Inta Grinbergi. Sandra Rīgas veidotajā pagrīdes kristiešu žurnālā Kaspars Vanags uzsver disidentu videi ne vienmēr izplatīto atvērtību dažādām pieredzēm un viedokļiem, uz ko ir svarīgi norādīt, vērojot reliģiskā fundamentālisma arvien pieaugošo ietekmi mūsdienās.

Sandra Rīgas darbība savulaik radīja platformu, kurā bija iespējams dalīties ar dažādām Dieva atklāsmēm, atgādinot, ka Dievs dažādiem cilvēkiem var atklāties dažādos veidos. Ekumenisma kustībai bija ievērojama nozīme laikā, kad jaunatnes kontrkultūras vidē esošajiem nācās saskarties ar nonkonformisma blaknēm – sociālo izolētību, atkarībām, psiholoģiska rakstura krīzēm. Tā bija piemērota un saprotama cilvēkiem, kas bija raduši meklēt garīgās vērtības, nesekojot dogmām, bet esot atvērtiem pret katras pieredzes pašvērtību. Sandra Rīgas veikums ir arī piemērs, kā neliela iniciatīva, šauri savējo loki spēja izvērsties par savstarpēji koordinētu savienības kustību.

Sandrs Rīga arī "laulāja" Andri un Intu Grinbergus viņu hepeningā Jēzus Kristus kāzas 1972. gadā, kas notika Lilastes pludmalē. "Franču situacionistiem pludmale bija zem bruģa, savukārt Grinbergu mākslas akcijām armijas pārziņas zonā esošā Lilastes pludmale bija kā poligons brīvajai kultūrai. Būtisks Grinberga radikālisma aspekts izpaužas arī viņa kinodarbā Pašportrets, kurā atspoguļojas viņa fluīdās identitātes meklējumi. Īpatnēji, ka izstādē nebija problēmu iekļaut šo visnotaļ provokatīvo filmu, kurā cita starpā redzams, kā garmataini puiši skūpstās sabiedriskajā tualetē, kas 70. gadu homoseksuālistiem Padomju Savienībā bija viena no nedaudzajām tikšanās vietām publiskajā telpā. Savukārt Gerlovinas darbu, kas atrodas Tretjakova kolekcijā, muzeja pārstāvji mums neļāva eksponēt ar oriģinālo nosaukumu Grupveida sekss. Muzeja uzskaitē tam esot piešķirts nosaukums Kubu poēma, un tikai ar tādu nosaukumu to drīkstējām aizlienēt izstādei. Lūk, politiski motivēta retušēšana, kas padara cenzūru joprojām dzīvotspējīgu. Cik absurdi, ka mūsdienās, kad informācija ir tik brīvi pieejama interneta vidē, daudzi joprojām rīkojas un uzvedas tā, it kā vecie kontroles mehānismi aizvien vēl darbotos," saka Kaspars Vanags.

Daudzas 70. gadu neformālās kopas veidojās Maskavas Ļeņina vārdā nosauktās bibliotēkas smēķētavā, un bibliotēkas atmosfēra lielā mērā raksturo arī arhīvu izstādes, tām raksturīgo tekstuālo, nevis vizuālo materiālu īpatsvaru. Metodoloģiski izstāde Sekretiki: Digging Up Soviet Underground Culture, 1966–1985 sasaucas ar Kaspara Vanaga, Zanes Zajančkauskas un Dianas Fransenas kūrēto izstādi Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze par personīgo atmiņu un analogo tehnoloģiju saziņas kultūru; 2017. gadā tā bija skatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Taču padziļināta interese par vizuālās kultūras parādībām, vēlme tās pētīt un aplūkot starpdisciplināri plašākā kontekstā Latvijas izstāžu dzīvē ir retums, lielākoties mākslas notikumi ir izolēti formāli stilistiskās vai tematiski naivās kategorijās.

Kāpēc laika gaitā izstrādājušās tik zemas prasības pret mākslas darbiem, notikumiem, institūcijām? Kaspars Vanags uzskata, ka problēma ir ne vien pieticīgajā Latvijas kultūras budžetā, bet arī nespējā izvērtēt to, kur ir vērts jēgpilni ieguldīt resursus. Trīsdesmit neatkarības gados tā arī neesam spējuši attīstīt mākslas vidi līdz tādam profesionālajam līmenim, kas tai ļautu iekļauties globālajā apritē un būt intelektuāli saistošai, izglītojošai.

"Maskavas intelektuālajā vidē jūtu neviltotu interesi par to, kas notiek citur pasaulē, savukārt Latvijā diemžēl valda asa disonanse starp vēlmi tikt pieskaitītiem pie globālās mākslas procesiem un orientēšanos tikai uz lokālo publiku un lokālajām mākslas parādībām. Tas attiecināms arī uz citām sfērām – kāpēc Rīgā, lielpilsētā ar gandrīz miljonu iedzīvotāju un vairākām augstākās izglītības iestādēm, nav nevienas akadēmiskās grāmatnīcas? Kāpēc latviski netiek tulkoti aktuālākie humanitāro un sociālo zinātņu pētījumi? Arī Latvijas Mākslas akadēmijas izglītība nav vērsta uz to, lai mācītu topošajiem māksliniekiem lasīt un kritiski domāt. Acīmredzot piedāvājums ilustrē pieprasījumu, taču mums kā sabiedrībai būtu jāapjauš, ka aktuālākās problēmas ir globāla, planetāra mēroga, un jācenšas kopīgi meklēt tām risinājumus," uzsver Kaspars Vanags.