Jau kopš jaunā medija dzimšanas 1839. gadā fotogrāfijas un citu mākslas veidu savstarpējās attiecības ir bijušas diskusiju objekts. Arī mūsdienās aizvien tiek meklētas paralēles un kopīgi krustpunkti, kas saista klasisko vizuālo mākslu un fotogrāfiju. Pēc neskaitāmām debatēm fotogrāfijas kā mākslas statuss ir legalizēts un vairs netiek apšaubīts: tā ir spilgti pārstāvēta pasaules nozīmīgākajos laikmetīgās mākslas muzejos (Modernās mākslas muzejā MoMA Ņujorkā, Pompidū centrā/Centre Pompidou Parīzē, Tate Modern un Viktorijas un Alberta muzejā/Victoria & Albert Museum Londonā u. c.), regulāri tiek organizēti prestiži starptautiski fotofestivāli, piemēram, starptautiskais fotogrāfijas festivāls Rencontres de la Photographie d’Arles, kuri savā popularitātē un vērienā var sacensties ar citām nozīmīgām laikmetīgās mākslas skatēm (Documenta, Venēcijas mākslas un arhitektūras biennāle), kurās arī, starp citu, vienmēr var sastapt šo mediju.
Visaptverošas kolekcijas pietrūkst
Līdzās tradicionālajām iespiedtehnikām fotogrāfija startē arī nozīmīgās grafikas izstādēs. Lai gan fotogrāfijas tradīcijas gan Latvijā, gan citās Baltijas valstīs, īpaši Lietuvā, ir senas un apliecina augstas mākslinieciskās kvalitātes, diemžēl pagaidām mēs nevaram lepoties kaut ar vienu kolekciju, kas visaptveroši reprezentētu šī mākslas veida attīstību kopumā. Latvijas Fotogrāfijas muzeja kolekcija ir veidota uz Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja krājuma bāzes, kurā dominē vēsturiski antropoloģisks skatījums, diemžēl pēdējā desmitgadē, kad muzejs ir izvērtis aktīvu laikmetīgās fotogrāfijas izstāžu darbību, regulārai kvalitatīvai krājuma papildināšanai nav līdzekļu.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā pārstāvēto fotogrāfiju kolekciju veido galvenokārt to autoru darbi, kuriem muzejā ir notikušas izstādes (Egons Spuris, Inta Ruka, Māra Brašmane, Alnis Stakle un Arnis Balčus). Kolekcijas atlases kritēriji – augstvērtīgi laikmetīgās mākslas darbi, lai gan uz personālizstādi LNMM var pretendēt tikai neliela daļa no pašlaik fotogrāfijā aktīvi strādājošiem autoriem. Tāpēc par ļoti pozitīvu soli ir uzskatāma fotogrāfijas darbu iegāde ABLV Bank kolekcijā Laikmetīgās mākslas muzejam, kurā ir pārstāvēti spilgti gan vecākās, gan jaunākās paaudzes autori (sk. Astrīdas Rogules rakstu KDi, 11.09.2014.). Tomēr ir vēl vesela rinda autoru, kuri būtu pelnījuši, lai arī viņu darbi tiktu saglabāti nākamajām paaudzēm, jo tikai šeit pie mums ir iespējams veidot pilnīgu Latvijas fotomākslas kolekciju, bez kuras laikmetīgās mākslas panorāma vairs nav iedomājama.
Attiecības ar citiem mākslas veidiem
Starptautiskajā praksē pēdējās desmitgadēs aktīvi tiek veidotas izstādes, kas speciāli fokusējas uz fotogrāfijas paralēlajām attiecībām ar citiem vizuālās mākslas veidiem, tiek veikti nopietni pētījumi dažādos aspektos, un analizētas mediju kopsakarības. Nozīmīgāko pēdējo gadu pētījumu vidū šajā laukā var minēt apjomīgo izdevniecības Phaidon grāmatu Māksla un fotogrāfija/Art and Photography, kuras autors ir Deivids Kempenijs (David Campany)* un Šarlotes Kotones (Charlotte Cotton) publikāciju Fotogrāfija kā laikmetīgā māksla/The Photography as Contemporary Art**.
Šarlotes Kotones pētījums vairāk iedziļinās laikmetīgās mākslas teorijas gultnē, savukārt Deivids Kempenijs meistarīgi apkopo un sistematizē šķietami neiespējamo – visu laikmetīgās fotogrāfijas radošā diapazona plašo spektru (arhīvu materiālu adaptācija, dokumentālās fotogrāfijas mutācijas, studijas foto, urbānā ainava, vēsturisko mākslas darbu reproducēšana un pārvēršana jaunā artefaktā, fotogrāfijas kā medija izmantošana konceptuālajā mākslā u. tml.).
Subjektīvā dokumentalitāte
Par lūzuma punktu fotogrāfijas un mākslas attiecībās var uzskatīt XX gadsimta 40. gadus, kad fotogrāfija sāk ieņemt aizvien nozīmīgāku vietu periodikas izdevumos. Foto aprīkojums, attīstoties tehnoloģijai, kļūst vieglāk pārnēsājams, stikla plates nomaina filmas – tas sniedz iespēju ātri reaģēt uz notikumiem un atklāt plašāku tēmu diapazonu. Popularitāti gūst reportāžas fotogrāfija, vēlāk arī tā dēvētā subjektīvā dokumentālā fotogrāfija. ABLV Bank kolekcijā Laikmetīgās mākslas muzejam šo atzaru pārstāv Intas Rukas, Māras Brašmanes, Andreja Granta un lietuviešu meistara Antana Sutkus darbi.
Visu šo autoru darbus raksturo īpašais alternatīvais pasaules redzējums, spilgts sava laika un paaudzes dokumentējums. Šķietami nepretenciozajos melnbaltajos portretos, lauku un pilsētas sadzīves ainu fiksācijās mākslinieki ir spējuši uztvert un ieraudzīt patieso mirkli, uztvert pareizo stīgu, uzrunāt īsto cilvēku – tā rodas mūžības atspulgs, kad viens attēls var pastāstīt vairāk par biezu grāmatu.
Laika pieraksta kods
Ja salīdzinām fotogrāfiju ar glezniecību, var secināt, ka abiem medijiem piemīt atšķirīgas spējas vizualizēt laiku: mainīgais un nemainīgais, kustīgie pagātnes un tagadnes momenti, distancēti objektīvais pasaules redzējums un subjektīvi pārdzīvotais pasaules vērojums. Kino (arī video) un fotogrāfijai ir precīzāka laika pieredze, savukārt glezniecība vairāk balstās uz abstraktiem pieņēmumiem un nav tik konkrēta. Atšķirīgs ir laika pieraksta kods: fotogrāfija – tas ir no normāla dzīves plūduma atrauts un fiksēts laika nogrieznis, turpretim glezniecība ir nevis citāts no laika, bet laika izjūtas, kas fiksētas gleznieciskiem līdzekļiem. Fotogrāfija tikai šķietami top vienā mirklī, kad autors precīzi nospiež slēdzi, un, lai gan gleznas tapšanai mākslinieks velta daudzas stundas savā darbnīcā, tomēr abos gadījumos viss vispirms tiek iztēlots mūsu galvās un tikai pēc tam materializējas.
Jau hrestomātisku vērtību ieguvušajā amerikāņu rakstnieces Sūzenas Sontāgas (Susan Sontag; 1933–2004) literārajā apcerējumā Par fotogrāfiju/On Photography abu mediju kopīgais un atšķirīgais tiek savienots, jo svarīgais abos gadījumos ir un paliek īstas mākslas klātbūtne, pārliecība, ka fotogrāfija spēj būt kaut kas vairāk par vienkāršu laika atspulgu: "Kamēr glezna vai verbāls apraksts nevar būt nekas cits kā šauri selektīva interpretācija, fotoattēlu iespējams uzlūkot kā šauri selektīvu caurredzamību. Bet, par spīti pieņēmumam, ka fotoattēli ir patiesīgi, tāpēc autoritatīvi, interesanti un vilinoši, fotogrāfa darbs nav nekāds izņēmums – tam tik un tā lemts norisināties mūžam šaubīgajā apvidū, kur māksla noskaidro attiecības ar patiesību."***
Vizuālās uztveres formas
XXI gadsimta cilvēka pieredze visvairāk balstās uz vizuālo uztveri, t. i., statiskiem vai kustīgiem attēliem. Fotogrāfija, kino, video, televīzija, interneta vietnes ir visspēcīgāk attīstītās mūsu laika zīmes, kas diktē daudz komplicētākas un intensīvākas laika uztveres formas gan katra indivīda reālajā dzīvē, gan mākslā. Pieraksta formas laikmetīgās mākslas medijos – glezniecībā, fotogrāfijā, video, instalācijās – ir kļuvušas ļoti daudzveidīgas, katrā no tām mākslinieks var izpausties citādi, galvenais ir sagaidāmais rezultāts.
Fotomākslas teorētiķis un praktiķis, kurators, publicists un pasniedzējs Deivids Kempenijs savā grāmatā Māksla un fotogrāfija raksta: "Tā (fotogrāfija) saistīja māksliniekus tieši tāpēc, ka tai nebija patiesa rakstura, precīzi definējamas identitātes. Tā nepiederēja mākslai: tā piederēja ikvienam un nevienam. To, ar cik niecīgu bagāžu tā ienāca pasaulē cerībā kļūt par ļoti īpašu mediju, var viegli ignorēt, bet būtu intriģējoši atcerēties. Tieši specialitātes trūkums ir tas, kas fotogrāfiju padarīja par tik īpašu. Tā joprojām ir īpaša. Jaunākā laika mākslā neviens cits medijs nav izmantots ar tik lielu dažādību. Situācijā, ko šobrīd varam definēt kā postmediju stāvokli mākslā, fotogrāfija visbiežāk ir medijs brīvai izvēlei."****
Autora doma, ideja, vēstījums
XXI gadsimtā fotogrāfija turpina būt par vienu no nozīmīgākajiem laikmetīgās mākslas medijiem. Subjektīvi dokumentāla vai konceptuāli inscenēta, ar datoru kompilēta, visādi tehniski un ķīmiski apstrādāta, krāsaina, ciparu tehnikā veidota vai klasiski melnbalti kopēta – mūsdienu tehnoloģijas paver neiedomājami plašas iespēju robežas, taču galvenais tomēr ir nevis ārējie efekti, bet gan fotogrāfijas autora doma, ideja, viņa apzinātais vēstījums saviem līdzcilvēkiem. Tieši tādi ir jaunākās paaudzes fotogrāfu darbi, kas nokļuvuši ABLV Bank kolekcijā Laikmetīgās mākslas muzejam: ironiski groteskais Arņa Balčus darbu cikls Amnēzija, kurā ar inscenētas fotogrāfijas palīdzību tiek restaurētas nesenās padomju dzīves reālijas, kā arī Aļņa Stakles sērija Māju sajūta, kurā autors pilnmēness naktī dokumentē vientuļas mājas un dārzus. Šie darbi atver jaunu telpu, pilnu ar daudzslāņainām nozīmēm, kur kopā savijas kolektīvā un personīgā pagātnes pieredze, sociālā kritika un bērnības nostalģija, bet nekas nenorāda uz lietu būtību primitīvā tiešumā.
Fotogrāfija savā šķietamajā vienkāršībā vilina daudzus, taču, tikai ienirstot dziļāk aroda noslēpumu izpētē, var saprast, ka meistarība un trāpīgais kadrs nenāk nemaz tik viegli. Šķiet, ka pasaulē jau viss ir pateikts, nofiksēts, bet vienmēr atradīsies kaut kas citāds – skata fokuss, gaisma, krāsas, kompozīcija, kas no jauna ievibrē mūsu cilvēciskās emocijas. Spēja radīt unikālu paralēlo pasauli, spriegu un emocionāli pārliecinošu, – tā ir fotogrāfijas relatīvās realitātes īpašā maģija.
* Campany, D. Art and Photography. London: Phaidon, 2003.
** Cotton, Ch. The Photography as Contemporary Art. London: Thames & Hudson, 2004.
*** Sontāga, S. Par fotogrāfiju. Rīga: LMC, 2008.
**** Campany, D. Art and Photography. London: Phaidon, 2003, 15. lpp.