Astoņus metrus garās stīgās iestiprināti krāsaina stikla gabali. Katrs no tiem svēra 100–150 kilogramu. Vidējās trīs stīgas bija fiksētas nekustīgas, ap tām izvietotajās stīgās stikls griezās un kustējās tikai ar piecu milimetru attālumu starp lielajiem stikla kompozīcijas fragmentiem. Kustību nodrošināja četri automašīnas volgas motori. Kinētiskās vitrāžas tehnikā radītā instalācija Viļņa – Lietuvas galvaspilsēta bija galvenais objekts Lietuvas paviljonā PSRS tautsaimniecības izstādē Londonā 1968. gadā.
Aļģimanta Stoškus kinētiskās vitrāžas centrālā nekustīgā daļa bija iecerēta kā stilizēta lietuviešu meitene Viļņa, kura paceltās rokās tur Ģedimina pili. Meitenes figūru ietvēra Viļņas slavenākās celtnes – Viļņas katedrāle, Zvanu tornis, Svētās Annas baznīca un Austras vārti. Kinētisko vitrāžu papildināja 27 gadus vecā komponista Feliksa Bajora īpaši sacerētais elektroakustiskais skaņu celiņš. Liela nozīme bija arī kinētiskās instalācijas izgaismojumam, kam skatītājos bija jārada sajūta, ka viņi pastaigājas pa Viļņas vecpilsētu. Lietuvas paviljona arhitekts bija 32 gadus vecais Tads Baginsks. Viņš radīja arī īpašu opārtiska rakstura dzintara paneli. Dzintars bija neatņemama Lietuvas PSR reprezentācijas zīme ārzemēs. Lai izgatavotu tik vērienīgu dzintara objektu, materiālu gan ieveda no Kaļiņingradas – vietējā lietuviešu dzintara nepietika.
Speciāli ārzemēm
PSRS tautsaimniecības izstāde Londonas izstāžu kompleksā Earls Court bija tā gada vērienīgākais šāda veida Padomju Savienības reprezentācijas un propagandas pasākums ārzemēs. Tajā kopumā tika izstādīti apmēram astoņi tūkstoši eksponātu, to vidū arī padomju kosmosa zinātnes sasniegumi. Taču īpaši izceltas Londonā tika Baltijas republikas – katrai no tām bija atvēlēti apmēram 500 kvadrātmetru lieli paviljoni. Tajos tika izstādītas ne tikai iespaidīgas instalācijas, bet arī Baltijā ražotais un vietējo nacionālo kultūru reprezentējošais.
Lietuvas paviljonā tās bija gan mēbeles, gan stikla trauki un lampas, gan arī tautas mākslas priekšmeti, piemēram, Lieldienu sauso ziedu kompozīcijas verbos. Viss tika dizainēts un izgatavots īpaši izstādīšanai Londonā. Nekas no tā netika paredzēts ieviešanai ražošanā un Lietuvas vietējam patēriņam. Izteikti modernās mēbeles un somu dizainam līdzīgie stikla priekšmeti reprezentēja laikmetīgo Lietuvu. Budžets ekspozīcijai bija gandrīz neierobežots. Tas beigās piecas reizes pārsniedza sākotnēji paredzētās paviljona izmaksas. Ne tikai dzintars tika ievests no Kaļiņingradas, bet arī Iittala ražojumiem līdzīgie stikla trauki tika izgatavoti Baltkrievijas stikla rūpnīcā, jo Lietuvā šādu tehnoloģiju un iespēju nebija.
Lietuvas paviljons PSRS tautsaimniecības sasniegumu izstādē Londonā bija īpatnējs padomju propagandas, lietuviešu nacionālā lepnuma un arhitektu, stikla mākslinieku un dizaineru talanta apvienojums. Visi aukstā kara situācijā gribēja izlikties modernāki, rietumnieciskāki un labklājīgāki, nekā tas padomju realitātē bija iespējams. Māksliniekiem, arhitektiem un dizaineriem paviljona veidošana bija reta iespēja izpausties radoši finansiāli gandrīz neierobežotā situācijā un savus darbus izstādīt Rietumos.
Grafikas džeza ritmos
Lietuvas paviljonam bija sagatavoti 25 dažādu nozaru katalogi. Tajos padomju cilvēka ikdiena tika attēlota kā kaviāra un lietuviešu nacionālo alkoholisko dzērienu pārpilna, Lietuvas tautas mākslas suvenīru attēli mijās ar mākslinieciskiem lietuviešu meiteņu kailfoto. Grafikas dizaina ziņā iespaidīgākais ir neliela formāta Lietuvas paviljona kopkatalogs. PSRS propagandas fakti par laimīgo un labklājīgo dzīvi padomju Lietuvā tika ietērpti izcilā grafikas dizainā. Lietuvas vēsturiskās arhitektūras – tās vidū daudzo baroka baznīcu – un dabas ainavu fotogrāfijas mijās ar kolāžām un grafiskiem zīmējumiem.
Neinteresantie un tikai daļēji patiesie fakti izspēlēti dažādos ritmos, it kā tie skrietu pa gaisu, lidotu un virpuļotu nelielajā papīra laukumā. Kataloga Lithuania London 68 grafikas džeza ritmos autors ir tolaik 31 gadu vecais Antans Kazakausks. Viņa brīvi izmantoto lietuviešu grafikas mākslinieku un fotogrāfu darbu citātu dēļ šo nelielo katalogu dēvē par pirmo postmoderno veikumu Lietuvas grafikas dizainā. Zinātāji saskata atsauces un tiešus citātus gan no XX gadsimta 40. gadu, gan vēlāka laika Lietuvas grāmatu ilustrācijām un paša Kazakauska agrākajiem darbiem.
Lietuvas paviljonam tika speciāli radīta logo zīme. Tās autore Vaidilute Grušeckaite par paviljona grafisko zīmi izvēlējās par lietuviešu nacionālo augu uzskatītās rūtas zieda fragmentu. Mūsdienās pēc šīs stilizētās rūtas var pazīt īpaši Lietuvas paviljonam Londonā sagatavotās publikācijas.
Slēgšana pirms laika
Tautsaimniecības izstādes ārzemēs Padomju Savienība izmantoja arī kā vienu no ieročiem aukstā kara apstākļos. Izstāde Londonā 1968. gadā notika īpaši zīmīgos datumos. Bija paredzēts, ka tā apmeklētājiem būs atvērta no 6. līdz 24. augustam. Taču naktī no 20. uz 21. augustu padomju tanki iebruka Čehoslovākijā. Notikušais Londonā izraisīja asus sabiedrības protestus. Kreiso politiku atbalstošie laikraksti aicināja vēl pagūt pēdējās dienās apskatīt Padomju Savienības sasniegumus, bet protestu dēļ izstādi slēdza agrāk, nekā bija paredzēts.
Lietuvas delegācijā Londonā bija 14 dalībnieku, no kuriem tikai divi bija saistīti ar paviljona māksliniecisko iekārtojumu – arhitekts Tads Baginsks un vitrāžas stikla mākslinieks Aļģimants Stoškus. Padomju arhitektam un stikla māksliniekam mēnesi dzīvot Londonā bija neticama veiksme un laime. Abi katru brīvo brīdi starp paviljona iekārtošanas darbiem centušies izmantot, lai apskatītu pilsētu. Neviens no viņiem nemācēja angļu valodu, bet ar lietuviešu izcelsmes mākslinieces palīdzību viņi iepazina vietējo dizaina un mākslas scēnu.
Tads Baginsks Londonā uzņēma 104 diapozitīvu attēlus. Viņš fiksēja pilsētas ielas, tajās valdošo gaisotni ar The Beatles mūziku un Kārnabi ielas meitenēm minikleitās. Arhitekta uzņemtie diapozitīvi ir eksponēti Lietuvas paviljonam veltītajā izstādē Viļņas Nacionālajā mākslas galerijā. Četras brīvas un apmaksātas dienas pēc izstādes pirmslaika slēgšanas Tadam Baginskam un Aļģimantam Stoškum bijis neatsverams ieguvums. Tads Baginsks šo laiku Londonā sauc par sava mūža nozīmīgāko ceļojumu. Pēc diviem gadiem uz 1970. gada izstādi Expo Osakā padomju iestādes viņam braukt neatļāva.
Mūsdienu izstādes rīkotāji Viļņā izvēlējušies paviljona izveidi saukt par Lietuvas dizaina odiseju, uzsverot, ka padomju arhitektiem un dizaineriem braucieni uz Rietumiem līdzinājušies neiespējamai misijai. Tagad atmiņas par Lietuvas paviljonu Londonā asociējas ar ceļojumu laikā.
Eksponāti pārdoti
Lietuvas paviljona arhitektūra un ekspozīcija Londonā tika sagatavota pusgada laikā. Divus mēnešus pirms izstādes atklāšanas tā tika nogādāta no Klaipēdas toreizējā Ļeņingradā, lai uzraugošās iestādes to vēlreiz pārbaudītu un ar kuģiem vestu uz Londonu. Izstādes pēdējās dienās ekspozīcijas priekšmeti, ieskaitot mēbeles un traukus, tika pārdoti, savukārt milzīgā stikla vitrāža Viļņa – Lietuvas galvaspilsēta ar kuģi tika nogādāta atpakaļ Klaipēdā. Tā tur glabājusies noliktavās, bet Lietuvā pilnā izmērā ar pavadošo skaņu celiņu un izgaismojumu tā arī nekad nav tikusi izstādīta. Līdz mūsdienām vitrāža nav saglabājusies.
Lietuvas paviljonam veltītā izstāde Viļņas Nacionālajā mākslas galerijā ir dizaina vēsturnieces Karolinas Jakaites divpadsmit gadu pētniecības rezultāts. No Lietuvas paviljona ir saglabājies daudz fotoliecību un joprojām dzīvu aculiecinieku stāsti, bet ne paši eksponāti. To trūkums bijis grūtākais izstādes sagatavošanā. Pašlaik top Karolinas Jakaites grāmata par Lietuvas paviljonu, kas tiks izdota lietuviešu un angļu valodā.
Aculiecinieki stāsta, ka gan Latvijas, gan Igaunijas paviljona dizains un ekspozīcija Londonā nav bijusi mazāk iespaidīga kā Lietuvas darbs. Ir zināms, ka Latvijas paviljona arhitekts bijis Ivars Strautmanis, taču sīkāka izpēte par Latvijas dalību PSRS izstādē Londonā nav veikta.
Izstāde
Lietuva. Londona. 1968. Lietuvas dizaina odiseja
Viļņas Nacionālajā mākslas galerijā apskatāma līdz 30.IX