Mindauga Navaka darbi pārliecina par autora spožo talantu caur materiālu, formu un vidi veidot dialogu ar skatītāju par laiku, kuru mēs izdzīvojam.
Pagājušais gads Lietuvā bija Mindauga Navaka gads – no 2014. gada 27. jūnija līdz 14. septembrim Lietuvas Nacionālajā mākslas muzejā notika līdz šim apjomīgākā ievērojamā lietuviešu tēlnieka darbu retrospekcija, kurā bija eksponēti 56 darbi, kas radīti laika posmā no 1977. gada līdz pat 2014. gadam.
Nemiera cēlājs
Izstādes nosaukums Slava bija rokas stiepiena attālumā spilgti raksturo Navaka ironisko attieksmi pret sevi un savu vietu mākslā un sabiedrībā. 2011. gada vasarā Ķīpsalā, Matrožu ielā, Ostas skatu teritorijā, atklāja viņa darbu ekspozīciju no topošās Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijas. Svinīgajā pasākumā māksliniekam vaicāja, kādas idejas viņu vadījušas, veidojot monumentālās granīta un betona formas. Navaks nevilcinoties ironiski atbildēja: "Kādas idejas? Man vienkārši bija daudz materiāla!"
Gan dzīvē, gan mākslā Navaks vienmēr ir bijis īsts nemiera cēlājs, kura pasaules uzskats un radošā motivācija veidojušies 1968. gada politisko notikumu un aktivitāšu iespaidā. Viņš ir pilsoniski aktīvs un noliedz jebkura veida konformismu. Savus uzskatus tēlnieks aktīvi paudis vēl pa domju laikos, muzicējot slavenajā Ķēstuša Antanēļa (Kęstutis Antanėlis) rokgrupā. Lietuvas neatkarības pirmajos gados viņš brīvprātīgi piedalījās nacionālās drošības pasākumos un tajā pašā laikā 1993. gadā demonstratīvi izstājās no Lietuvas Mākslinieku savienības, protestējot pret organizācijas nespēju pārvarēt padomiskos darbības principus un veicināt jaunas un demokrātiskas attiecības starp mākslinieku un sabiedrību.
Ietekmīgs arī Latvijā
Kāpēc Mindaugs Navaks ir nozīmīgs arī mums Latvijā? Pirmkārt, viņš pilnīgi noteikti ir viens no labākajiem Lietuvas, visa Baltijas reģiona un pat visas Austrumeiropas tēlniekiem, kura nozīme tēlniecības formveidē un tēlniecības virsuzdevumu izpratnē, manuprāt, līdz šim vēl nav novērtēta pilnībā. 1995. gadā viņš tika apbalvots ar Alfrēda Tepfera fonda un Vīnes Universitātes dibināto Herdera prēmiju, kuru piešķir Baltijas valstu kultūras darbiniekiem. 2004. gadā Navaks ieguva Baltijas Asamblejas balvu. Kopā ar Egli Rakauskaiti viņš ir pirmais lietuviešu mākslinieks, kam 1999. gadā ir bijis gods pārstāvēt neatkarīgo Lietuvu Venēcijas biennāles starptautiskajā mākslas izstādē.
Otrkārt, viņš ir lielisks pedagogs, kurš jau kopš studiju beigām 1977. gadā, tiesa gan, ar konceptuāli pamatotu pārtraukumu, pasniedz tēlniecību Viļņas Mākslas akadēmijā (agrāk Viļņas Valsts mākslas institūts). Navaks kā pedagogs un nenoliedzama autoritāte ir atstājis pamatīgu iespaidu uz mākslas procesiem ne vien Lietuvā, bet acīmredzami arī Latvijā. Mana pirmā tikšanās ar tēlnieku Mindaugu Navaku notika 1992. gadā Starptautiskās tēlniecības kvadriennāles atklāšanā, kad slavenais lietuvietis bija uzaicināts konkursizstādes žūrijā. Kvadriennāles tajā laikā vēl rīkoja vērienīgi, Latvijas Kultūras ministrijai, Rīgas izpildu komitejai un Latvijas Mākslinieku savienībai kopīgi uzņemoties prāvos izdevumus. Toreiz pārsteidza un sajūsmināja Navaka ļoti lietuviskā pašapziņa un pašcieņa, precīzi formulētie, patstāvīgie, labi argumentētie un pasaules kultūras vēsturē sakņotie spriedu mi. Lai gan žūrijā bez pašmāju tēlniecības grandiem bija arī starptautiskās autoritātes, kā Anneli Fuksa (Anneli Fuchs) no Dānijas Luizianas muzeja (Louisiana Museum of Modern Art) un savdabā un spožā zviedru tēlniece, Karaliskās mākslas akadēmijas locekle Ēva Lange, Mindaugs Navaks bija tas, kurš uzdeva toni un arī noteica, kā sarindosies uzvarētāji uz goda pjedestāla.
Treškārt un galvenokārt, katrs viņa darbs pilsētvidē, izstādēs un ekspozīcijās ir manifests, kas ik reizi pierāda tēlniecības kā mākslas veida bezgalīgās iespējas. Ne velti Mindauga Navaka darbi tiek iepirkti pasaules muzeju krājumiem – tie ne tikai raksturo kopējo tēlniecības procesu dinamiku XX gadsimta beigās un XXI gadsimta sākumā, bet arī pārliecina par autora spožo talantu caur materiālu, formu un vidi veidot dialogu ar skatītāju par laiku, kuru mēs izdzīvojam.
Mākslinieka agrīnie darbi atrodami Zimmerli Mākslas muzejā Ņūdžersijā ASV (Jane Voorhees Zimmerli Art Museum), kurš slavens ar savu unikālo padomju nonkonformisma mākslas kolekciju. Navaka radošais veikums ir reprezentēts Lietuvas, Igaunijas, Somijas un, protams, Latvijas muzeju krātuvēs. Kā lielākoties visi tēlnieki, Navaks ir lielisks zīmētājs un grafiķis, kura darbu kolekcija iekļauta Viļņas Universitātes Grafikas kabineta reģistros.
Konceptuālās burtnīcas
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Laikmetīgās mākslas kolekcijā iekļautas divas unikālas Mindauga Navaka Viļņas piezīmju burtnīcas – I un II. Pirmā burtnīca (1981–1985) bija eksponēta mākslinieka pirmajā personālizstādē Viļņā Arhitektu savienības telpās 1986. gadā. Cinkogrāfiju albumā ietvertās postmodernisma kolāžas, kurās Viļņas pilsētā iekomponēti iedomāti milzu formāta mākslas darbi, bezbailīgi lauza jebkurus dekoratīvās tēlniecības tradīciju izveidotos stereotipus.
Navaks uzskata publisko telpu par savdabīgu cīņas vietu, kura pakļauta ideoloģiskām spēka spēlēm. Šajā kaujas laukā arhitektūra un tēlniecība cīnās par savu neatkarību, pret sociālo angažētību un par savu eksistenci vispār. Mākslinieks veido paradoksu pilnu, reizēm komisku, reizēm sociāli kritisku tēlniecības un arhitektūras saspēli, kurā visslavenākās Viļņas celtnes – Operas un baleta teātris, viesnīca Lietuva, Garūnu skursteņi – kļūst par teātra skatuvi objektiem – "konceptuālajām skulptūrām", kā tolaik rakstīja kritiķi.
Otrā Viļņas piezīmju burtnīca (1988– 1994), kurā līdzīgi pirmajai ievietotas divpadsmit kolāžas, turpina Viļņas arhitektūras papildināšanu (konfrontēšanu) ar skulpturālām un tektoniskām formām. Šī piezīmju grāmata no utopiskiem uzmetumiem vēlāk pāraugusi reālos, īstenotos projektos Viļņas pilsētvidē. Savukārt daži no pirmajā piezīmju burtnīcā skatāmajiem milzu objektiem tika realizēti vēlāk, tiesa, izmēriem krietni sarūkot. Tie ir Nr. 4 – Viļņas upes vidū ievietotais milzu betona objekts – un Nr. 12 – gigantiskai sēnei līdzīgais hiperobjekts, kas pašlaik apskatāms starp divām augstceltnēm Ķīpsalā, kur Daugavas krastā, restorāna Ostas skati teritorijā, izveidota Mindauga Navaka darbu ekspozīcija. Tajā ietilpst arī skulptūras Vairogs (1982–1983, granīts) un Apjoms un izklājums (1978–1982, 7 daļas, krāsots betons).
Minētie darbi ir iekļauti Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Laikmetīgās mākslas kolekcijas sastāvā un iegādāti par Eiropas Ekonomiskās zonas finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta atbalstītā individuālā projekta Padomju perioda nonkonformistiskā kultūras mantojuma dokumentēšana un saglabāšana Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja krājumam līdzekļiem.
Neapmierina klientu gaumi
Arī pašlaik mākslinieks izaicina jaunos patērētāju kulta radītos dzīves standartus un it kā sev vienam par prieku bez jebkāda pasūtījuma rada milzīgas granīta un tērauda skulptūras. Mindauga Navaka iespējām izmantot jebkuru kaut cik piemērotu materiālu un vietu nav robežu! Viņa iecerēm pakļaujas tērauds, silīcijs, zelts, dzintars, dzīvās dabas un ready made elementi, skulptūras uz ūdens un pie fasādēm, kaltēti augi, ūdenstvertnes, stikls, betons… Kā tēlnieku un arhitektu Navaku vienmēr ir interesējusi iespēja mainīt vidi – publisko, institucionālo vai alternatīvo – un ietvert skulptūrās, instalācijās un projekcijās prātam neaptveramas asociācijas.
Navaks ir pārliecināts, ka "radīšana ir instinkts, pirmais radīšanas impulss ir instinktīvs, konceptuālā motivācija un paškontrole ir tikai sekundāri elementi, bet ļoti vēlami mākslinieciskajā procesā. Mākslas process ir liecinieks, nevis soģis. Fragmentēta, mainīga un kustīga realitāte ir dzīva un vitāla. Kas ir stabils, var būt nemainīgs, sasalis un miris. Mākslinieks dara savu darbu bez atsaucēm uz nelabvēlīgiem apstākļiem. Atšķirībā no dekoratīvās mākslas vizuālajai mākslai nav jāapmierina klienta gaume. Atšķirīgi ir mērķi, kas padara mākslu par izdzīvošanas līdzekli".
2006. gadā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notika Mindauga Navaka personālizstāde R darbi. Izstādi Rīgā Navaks bija iecerējis kā kopēju telpu ar noteiktu tēlu. Kad 2004. gadā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā māksliniekam pasniedza Baltijas Asamblejas balvu, viņš aplūkoja toreizējo muzeja prestižāko izstāžu telpu Balto zāli un mums par pārsteigumu secināja, ka telpa ir ļoti piemērota tēlniecības darbu izstādei. Izstādes kompozīcija aizpildīja ne tikai Balto zāli, bet izvērsās arī ārpus muzeja sienām. Pat ēkas fasāde un laukums pie ieejas kļuva par ekspozīcijas vidi!
Pēc izstādes topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas kolekcija varēja tikt papildināta ar izcilu Mindauga Navaka objektu It’s Getting Harder. Tik izcilu, ka pasaulslavenais arhitekts Rems Kolhāss, kurš bija uzaicināts projektēt muzeju Andrejsalā, šo objektu iekļāva visās topošās ēkas vizualizācijās kā nozīmīgu ārējās vides enkurpunktu. Diemžēl atkal igauņi mūs ir apsteiguši – pašlaik Navaka tērauda milzis veicina Tallinas Mākslas muzeja Kumu vizuālo identitāti.