Šodien, 4. jūnijā, sākas Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles starpgadu programma microRIBOCA, kas norisināsies līdz oktobrim. Tā tematizēs pilsētnieku attiecības ar apkārtējo vidi – ielu dalījumu, īres namu rekonstrukcijas plāniem, iekšpagalmu izmantojumu, kaimiņu saziņu kāpņu telpās, piemājas puķu dobēm, dažādiem pilsētas artefaktiem, iepirkšanos Centrāltirgū vai iešanu uz jauno ēku projektu izbūvētajiem rotaļu laukumiņiem.
Ielas līmenī
Runājot par Rīgas Starptautisko laikmetīgās mākslas biennāli (RIBOCA) un nepieciešamību pēc starpgadu programmas, tās programmu vadītājs Kaspars Vanags norāda, ka biennāle uzrunā divas atšķirīgas auditorijas. Tā darbojas kā mūsu radošās ekosistēmas starptautiskais vēstnesis, iepazīstinot ārvalstu mākslas vides un mediju pārstāvjus ar to, kas notiek Baltijas reģionā. Savukārt otra, svarīgākā auditorija ir vietējie iedzīvotāji, starp kuriem daudziem laikmetīgās mākslas valoda ir sveša un nesaprotama.
"Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle, tāpat kā daudzas citas nevalstiskās mākslas institūcijas Rīgā, strādā līdzīgi svētdienas skolām, jo ikdienas izglītības darbs šajā jomā, ko parasti veic laikmetīgās mākslas muzeji, mums joprojām izpaliek," sarunā ar Dienu stāsta Kaspars Vanags. Starpgadu programma iecerēta tieši rīdziniekiem un Rīgai kā biennāles mājvietai.
Īpaša vieta programmā atvēlēta publiskās mākslas aktivitātēm un netradicionāla formāta sarunām "ielas līmenī", ļaujot atklāt laikmetīgās mākslas potenciālo ieguldījumu pilsētvides publiskās telpas revitalizācijā. Iecerētie projekti mērķē veicināt rīdziniekos vietas piederības sajūtu un atraisīt viņos radošo potenciālu ("Grafiti rakstītāju un tageru skaits liecina, ka pilsētā valda dumpiniecisks radošais gars – jautājums ir par to, vai tas tiek uzklausīts un interpretēts kultūrsociālajos kontekstos," atzīmē kurators).
"Bieži vien laikmetīgajā mākslā nepastāv skaidrs nošķīrums starp auditoriju, mākslas darbu un tā autoru. Jau kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem septiņdesmitajiem gadiem plaši izplatīta ir tendence mākslas darbiem kalpot kā sociālās iesaistes rīkam vai metodei, kas ikdienas rutīnu pārvērš estētiskā piedzīvojumā vai pašizziņas vingrinājumā. Reizēm laikmetīgā māksla tīri labprāt uzturas arī ārpus agrāk tradicionālajām koordinātu asīm – katarse un šedevrs. Tai nav nekas pretim būt lietišķai un dzīvot ikdienas līmenī," skaidro Kaspars Vanags.
Asinsrites uzlabošana
Šī gada programmu ievada Helsinkos dzīvojošās un strādājošās latviešu mākslinieces Ingas Melderes veikums Braunijs no Bruņinieku ielas, kas tiks atklāts šodien ar Bruņinieku ielas svētkiem, uz kuriem aicināti visi apkārtnes iedzīvotāji un uzņēmēji. Māksliniece radījusi monumentālās glezniecības darbu uz XIX gadsimta pirmās puses nama fasādes un tā iekštelpās. Tas aktualizē jautājumu par Rīgas tukšajiem namiem un vēsturisko koka arhitektūru.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 4. jūnija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!