Pagājušā gada beigās iznākušās grāmatas Sudrabmeitenes. Fotogrāfijas retušētā vēsture sastādītāji ir kuratori Šelda Puķīte (Latvija) un Indreks Grigors (Igaunija). Izdevums iepazīstina ar desmit Latvijas un Igaunijas fotogrāfēm, kas aktīvi darbojās XX gadsimta sākumā un starpkaru periodā. Līdzīgi kā daudzās citās jomās un profesijās, vēstures grāmatās sievietes fotogrāfes ir grūti atrast, atgādina projekta autori. Taču pagājušā gadsimta sākumā, par spīti sabiedrības spiedienam sievietei "palikt pie tā, ko viņa dara vislabāk, – rūpēm par bērniem un saimniecību", fotografēšanai pievērsās ne mazums sieviešu. Kad salīmē kopā saglabājušos vēsturiskos fragmentus, atklājas stāsti, kas izrādās nozīmīgi mākslas vēstures kontekstā, savukārt citi ir kā nelieli, bet svarīgi paplašinājumi redzējumam par mūsu kopīgo pagātni. "Iemesls nav informācijas trūkums. Varam spekulēt, ka neko daudz vairāk nezinām arī par šī perioda vīriešiem fotogrāfiem. Taču viņu vārdi vēstures grāmatās ir ierakstīti, turpretī sievietes, pat ja tiek atzītas savā laikā, vēlāk tiek burtiski izrakstītas ārā no vēstures," Indreks uzsver.
"Runājam par seksismu, nevienlīdzību, rasismu, koloniālismu, taču tikai nesen esam sākuši pievērsties tam, kā tas ietekmējis vēstures rakstīšanu. Ne velti ir teiciens – vēsturi raksta uzvarētāji," turpina Šelda. Tāpēc kuratori cer, ka jaunā grāmata kļūs par būtisku precedentu, lai, izsakoties izdevuma mākslinieka Alekseja Muraško vārdiem, "atrastu šo sieviešu pazaudētās sejas", kā arī veidotu plašāku un iekļaujošāku skatījumu par fotogrāfijas un mākslas vēsturi kopumā.
Manipulē visi un visas
Fotoalbums Sudrabmeitenes. Fotogrāfijas retušētā vēsture ir paplašināts Šeldas Puķītes un Indreka Grigora veidotās izstādes turpinājums. Ekspozīcija 2020. gada vasarā bija skatāma Tartu Mākslas muzejā Igaunijā. Apvienojot plašu vizuālā materiāla klāstu no dažādu Latvijas un Igaunijas muzeju un privātajiem krājumiem un arhīviem, gan izstāde, gan grāmata stāsta par desmit agrīnajām fotogrāfēm, kas strādāja Latvijas un Igaunijas teritorijā XX gadsimta sākumā un starpkaru periodā.
Kad pajokoju, ka grāmatas nosaukums atgādina meiteņu popgrupu, kuratori smejas un atzīst, ka dažkārt viņiem tiek pārmests pārlieks infantilisms grāmatas nosaukuma izvēlē. "Taču patiesībā to ir iedvesmojusi mana apsēstība ar popārtu un Vorhola Fabrika," skaidro Šelda. (Vorhola pirmā Fabrika Manhetenā tiek saukta arī par Sudraba fabriku.) "Turklāt meitenes skan māsīgāk nekā sievietes. Gribējām šo materiālu pasniegt dzīvespriecīgi un mūsdienīgi," viņa piebilst.
"Pastāv uzskats, ka fotogrāfija dokumentē pasauli tādu, kāda tā ir, un tikai digitālā fotogrāfija padarījusi mediju par manipulatīvu un krāpniecisku. Tāpat tiek uzskatīts, ka arhīvi un vēsturiskās kolekcijas pārstāv kādu iedomātu universālu patiesību. Taču nedomāju, ka izstādē un grāmatā redzama kaut viena nemanipulēta fotogrāfija. Tāpat kā savāktos arhīvus vēsturnieki pēta, domājot par konkrētiem mērķiem, fotogrāfijas tikušas retušētas milzīgos apjomos jau kopš industrijas pirmsākumiem. Jo īpaši ironiski, ka fotostudiju retušētāji lielākoties bija sievietes," stāsta Indreks. Grāmatas nosaukums ir arī atsauce uz gadsimta sākumā visplašāk izmantoto fotogrāfijas drukas tehniku – sudraba želatīna kopiju.
Kino cienīgi sižeti
Latviju grāmatā pārstāv piecas sudrabmeitenes: Antonija Heniņa (1897–1979), Minna Kaktiņa (1876–1949), Lūcija Alutis-Kreicberga (1889–1985), Emīlija Mergupe (1885–1972) un Marta Pļaviņa (1896– 1956). Biznesa dāma Lūcija Alutis-Kreicberga ir vienīgā fotogrāfe, kuras darbs reproducēts nozīmīgākajā pēdējā laika pētījumā par XX gadsimta sākuma fotogrāfiju – mākslas zinātnieces Katrīnas Teivānes-Korpas sarakstītajā nodaļā salīdzinoši nesen iznākušajā grāmatā par Latvijas mākslas vēsturi 20.–30. gados.
"Kreicberga ir viena no pirmajām fotogrāfēm, kas atvēra savu fotosalonu. To iecienīja vietējās slavenības – mākslinieki, rakstnieki, dziedātāji, aktieri. Kādu laiku salona noformējumu veidoja grafiķis, gleznotājs un skandaloza personība Kārlis Padegs, pateicoties tam, pētnieku uzmanības lokā nonāca arī Kreicbergas radošais mantojums. Taču Otrā pasaules kara laikā zaudēti daudzi negatīvi, arī no Kreicbergas uzņemtajiem attēliem atlikušas vien nedaudzas, izstādēm paredzētās pozitīvās kopijas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, kā arī slavenību fotokartītes, ko daudzi cilvēki kolekcionēja," stāsta Šelda.
"Savukārt Emīlijas Mergupes dzīvesstāsts ir kinofilmas cienīgs," viņa turpina. 1905. gadā Mergupe teikusi kaismīgas runas no baznīcas kanceles dzimtajā Mālpilī, tāpēc viņai nācies bēgt uz Rīgu, kur viņa satikusi latviešu fotorūpnieku Mārtiņu Bucleru.
Viņš jauno sievieti ievadījis amatā un palīdzējis kļūt par atzītu fotogrāfi. "Atrodamas liecības, ka viņa bijusi ļoti veiksmīga fotogrāfe, tikusi novērtēta gan Latvijā, gan starptautiski, taču no viņas mantojuma gandrīz nekas nav atlicis. Ir tikai virkne attēlu ar Mergupi pašu – redzams, ka viņai paticis fotografēties," stāsta Šelda.
Meitene uz divriteņa – Antonija Heniņa – ir viena no provinces fotogrāfēm, dzīvoja netālu no Skrundas. Fotografēja ne tikai savā salonā, bet bija arī gatava ar visu smago aprīkojumu apceļot apkārtni, nereti piestājot, lai dokumentētu vienkāršos ļaudis un ikdienas dzīves ainas, par kurām viņai neviens nemaksāja. Daudzi no šiem attēliem līdztekus Heniņas uzņemtajiem portretiem ir vērtīgas laikmeta dokumentācijas, kas nonākušas vēstures grāmatās, stāsta grāmatas autori. Viens no pārsteidzošākajiem atradumiem ir vairāk nekā tūkstoš stikla plašu negatīvu, kas saglabājušies no Skrīveru fotogrāfes Martas Pļaviņas radošās darbības, – nevienai citai Latvijas fotogrāfei stikla negatīvi nav saglabājušies. To vidū ir gan Pļaviņas fotosalonā uzņemti portreti, gan eksperimentāli attēli ar atspulgiem un dažādiem retušas paņēmieniem, gan sadzīves dokumentācija.
Mīlestība nepāriet
"Mūsu piegājiens attēlu izvēlē nebija parādīt "labākos no labākajiem", bet gan izveidot autores raksturojošus darbu ciklus vai atklāt kādus interesantus aspektus viņu radošajā mantojumā," saka Šelda. Piemēram, lai gan igauņu fotogrāfe Lidija Tarema (1904–1979) uzņēma tikpat glamūrīgus, meistarīgus salonportretus kā Kreicberga, grāmatā viņa pārstāvēta ar intīmiem pašportretiem kopā ar vīru drēbju skapja spoguļdurvīs. Taremas vīrs bija policists, un 1941. gadā viņu vienu no pirmajiem apcietināja un deportēja uz Sibīriju. Līdz ar vīru deportēja arī Taremu. Taremas vīrs apcietinājumā gāja bojā, viņa pati 1954. gadā saņēma atļauju atgriezties Igaunijā, taču vairākus gadu desmitus nedrīkstēja atgriezties dzimtajā Hāpsalu. "Ir dažādas versijas, taču viena stāsta, ka pirms nāves viņai ticis atļauts atgriezties dzimtajā vietā, un pēdējā attēlā viņa redzama tai pašā spogulī, piesēdusi uz tā paša krēsla, bet viena pati un kādus četrdesmit gadus vēlāk," atklāj Indreks.
Šīs pieejas dēļ Indreks mazliet bažījies, ko par izstādi teiks Igaunijas fotopētnieki. Igaunijā atšķirībā no Latvijas, kur pēdējais visaptverošais pētījums par fotogrāfijas vēsturi iznācis padomju gados, bija iespējams atrast vairāk iepriekš veiktu pētījumu. Piemēram, Helene Fente (1896–?) izdevumā pārstāvēta tikai ar savām fotografētajām bākām, lai gan viņa dokumentējusi visu Hījumā salu un vietējie veikali tirgojuši viņas uzņemtās skatu kartītes. "Konceptuāliste," piebilst Šelda. "Mēs viņu par tādu padarījām," pasmaida Indreks. Spriežot pēc arhīva, Fentei neapšaubāmi piemitusi apsēstība ar torņiem, arī skursteņiem un baznīcu torņiem – aizraušanās dēļ tapušas šīs fotogrāfijas, un to tipogrāfiskais raksturs ļauj vilkt paralēles ar vācu konceptuālistiem Berndu un Hillu Beheriem, norāda kuratori.
Igauniju grāmatā pārstāv arī baltvāciete Olga Dīce (dzimusi XIX gadsimta otrajā pusē, mirusi XX gadsimta otrajā pusē) ar nostalģiskām zūdošā laika dokumentācijām (lai arī fotoamatiere, ar savu vaļasprieku viņa bija aizrāvusies nopietni, un, visticamāk, tikai stāvoklis sabiedrībā viņu atturējis no profesionālas fotogrāfes karjeras), dēkaine Anna Kuka (1885–1979) ar fotoalbumu, kurā dokumentējusi zelta skalošanu Zejas pilsētas apkaimē Krievijas impērijas austrumos, un Hilja Rīta (1905–2006) ar niansētiem ziedu attēliem. "Mani vienmēr ir interesējis sasaistīt pagātni ar šodienu, droši vien tāpēc neesmu kļuvusi par tradicionālu mākslas vēsturnieci. Mani pārāk interesē tas, kas notiek tagad, kāpēc šis materiāls ir svarīgs šodien," piebilst Šelda.
Grāmatā ir aplūkojamas arī izstādes dokumentācijas ar triju mūsdienu mākslinieku Nannas Debuā-Būlas, Sami van Ingena un Elisabetas Tonnardas darbiem, kas ekspozīcijā bija skatāmi līdzās vēsturiskajam materiālam, apcerot pazaudēto un novārtā atstāto vizuālajā vēsturē.
Zelta raktuves
"Reģionālie muzeji, arhīvi un bibliotēkas ir zelta raktuves šādu materiālu meklējumos, jo tajos tiek saglabāts viss, kas ir saistīts ar reģionu, nevis izšķirots, kas uzskatāms par nozīmīgu un kas ne," saka Šelda. "Pēc visu šo publikāciju atklāšanas dīvainos izdevumos, kurus nekad nelasi, pēkšņi saproti, ka patiesībā tos vajadzētu lasīt. Dažkārt daudz interesantāk ir apmeklēt izstādes mazpilsētās ne tikai materiāla ziņā, bet arī lai atklātu, kā lietas ir eksponētas, kāda ir pieeja materiālam. Laikmetīgajā mākslā pastāv standarti, kā visam jāizskatās, un es šos standartus labi apzinos, jo pastāvīgi tieku aicināts tos reproducēt. Pēc Sudrabmeiteņu projekta jūtos daudz pieticīgāks," piebalso Indreks.
"Mēs atzīstam, ka esam pašā sākumā. Pētījums pamatā balstās uz publikācijām un radinieku liecībām, vajadzētu vēl vairāk rakties arhīvos. Taču, tā kā pati jūtos kā hibrīds starp pētnieci un kuratori, man šī pieeja patīk labāk, nekā gadiem kaut ko pētīt un tikai tad publicēt. Izbaudiet šo grāmatu kā tīzeri vai starteri, nopietnākas publikācijas sekos," saka Šelda. "Tas ir drosmīgs solījums," piebilst Indreks. "Kad būsim pensijā," smejas Šelda. "Bet varbūt labāk ķeramies klāt tagad, lai pensijā tomēr varētu atpūsties, piemēram, zem palmas kādā zviedru pensionāru ciematā Karību salās," viņi vienojas.
Informācija: silvergirls.eu
