Sevišķi aktīvi pionieri sintēzes jomā ir mūsu tekstilnieki. Republikas lietišķās mākslas, 8. jauno mākslinieku darbu izstādē Dzintaru jaunrades namā un citās pēdējā laikā redzētajās izstādēs bija eksponēti darbi, kurus var raksturot kā tekstilplastikas. Tekstilplastika saista vienā veselā gobelēna, skulptūras, dzintara apstrādes, keramikas vai metālkaluma mākslinieciskās iespējas. A. Baumane savā Mežamātē un R. Bogustova savā diplomdarbā rada gobelēna un apaļskulptūras saplūsmi, daudzi E. Vīgneres un Z. Loginas meklējumi demonstrē gobelēna un ciļņa novatorisko saskaņu, vesela virkne autoru sniedz gobelēna un dzintara vai metālkaluma vienotību.
Tā par sava laika procesiem reflektēja viens no padomju posma radošākajiem mākslas kritiķiem Herberts Dubins (Dažas sintēzes problēmas šodien, Literatūra un Māksla, 1971, 23. okt.), skatot ražīgās tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres darbus kā daļu no plašākiem procesiem, aprakstītiem tolaik populārajā sintēzes terminoloģijā. Savukārt jaunākajos pētījumos par būtisku perioda aspektu kļuvusi mākslas, arī tekstilmākslas, "izkāpšana no rāmjiem" kā solis pretī jaunai, laikmetīgai paradigmai (Vilnis Vējš, Ārpus rāmjiem, Desmit epizodes 20. gadsimta otrās puses mākslā Latvijā, sast. E. Ansone, Rīga: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, 2019, 182.–186. lpp.).
Zelta fonda skate
Kamēr visaptverošs padomju Latvijas mākslas pārskats vēl ir agrīnā tapšanas procesā, ir jāizmanto iespēja aplūkot oriģinālus, no kuriem daļa noteikti tiks un jau tiek atzīti par kanoniskām perioda vērtībām. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (DMDM) notiekošajai Edītes Pauls-Vīgneres jubilejas izstādei Kafijas kantāte, kas rīkota par godu mākslinieces astoņdesmit dzīves un piecdesmit darba gadiem, ir "apzināti izvēlēts retrospektīvs raksturs" (no izstādes anotācijas). Proti, eksponēti klasiskajā gobelēna tehnikā austi darbi, kuros gan netrūkst daudzveidīgu materiālu (vilna, lini, sizals, zīds, metalizēti diegi utt.), jauktas tehnikas elementu un dažādu faktūru un telpiskuma efektu, savukārt ārpusē šoreiz atstāti Pauls-Vīgneres pēdējo gadu desmitu eksperimenti ar aplikatīvām tekstila kolāžām.
Iespējams, atziņa, ka šajos mūsdienu darbos "reizēm iezogas arī kāda kičīgāka nots" (Edīte Pauls-Vīgnere, sast. V. Raudzepa, Rīga: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, 2019, 56. lpp.), daļēji ir koncepcijas pamatā. Ieguvums ir viengabalainība un laikmeta elpa, vienlaikus retrospektīvas izstādes kopainā pietrūkst noteiktu informācijas ķieģelīšu, pat ja to rašanās būtu proporcionāli mazāk radošu meklējumu, bet vairāk ārēju apstākļu motivēta. Tekstilmāksla, kā zināms, ir gan fiziski smaga, gan resursietilpīga joma, kurā svarīga loma ir pasūtījumiem. To izbeigšanās, kas lielā mērā sakrita ar padomju sistēmas norietu, dabiski rosināja māksliniekus pievērsties vieglākām, spontānākām un individuālai pašizpausmei piemērotākām tehnikām.
Savukārt būtisks padomju laika pasūtījumu aspekts, par kuru jaunizdotajā grāmatā Edīte Pauls-Vīgnere stāsta interjera dizainere Aina Ozoliņa, bija nepieciešamība nomaskēt un padarīt estētiski pievilcīgus 70.–80. gados sacelto publisko un atpūtas iestāžu neizteiksmīgos un nekvalitatīvos interjerus (turpat, 88.–90. lpp.). Edītes Pauls-Vīgneres ieguldījums šajā jomā ir nozīmīgs, taču izstādē ar šādiem objektiem diemžēl iepazīties nevar, jo tie zuduši līdz ar izdekorētajām iestādēm (loģiski domājot, tas nešķiet pieņemami – vai tad līdz ar darbības izbeigšanu mākslas darbi nebūtu atdodami atpakaļ autoriem?).
Figūras, līnijas, ansambļi
Taču arī saglabātie darbi sniedz pietiekami vielas pārdomām un secinājumiem. Jāatzīst liela motīvu daudzveidība – no animālijas draudīgi matainā vērša siluetā (Korrida, 1978) līdz figurālām kompozīcijām (monumentālā Harmonija, 1989, kurā realitātē neiespējamā koptelpā sapulcināti džezs, klasiskā mūzika un balets) un arhitektoniskām struktūrām (VDR (Vācija), 1979).
No vienas puses, var piekrist atziņai, ka formas meklējumu jomā tekstilmāksla bija gana brīva un droši vien arī brīvāka nekā ideoloģiski vairāk uzraudzītā glezniecība. Apskatot tādus darbus kā Kosmoss (1969), Mūži (1972) un Lējums (1975), tos grūti dēvēt citādi kā par abstrakcijām, kurās spilgtās krāsās saspēlējas dažādas ģeometriskas un amorfas figūras un līniju vijumi, vietumis bārkšu, aukliņu, pušķīšu, izciļņu un iedobumu u. tml. faktūras veidā pārvarot austo plakni. Diezgan neizbēgami nāk prātā, piemēram, modernisma klasiķis Huans Miro ar savām mīklainajām, sirreālā izplatījumā peldošajām formām.
No otras puses, protams, tēma bija svarīgs vēstījuma enkurs un leģitimācijas instruments, taču bez anotācijas lasīšanas skatītājs visdrīzāk neiedomāsies, ka Kosmoss ataino iztēlotas planētas virsmu, Mūži – vecus kokus, Lējums – tērauda kausēšanu metalurģijas rūpnīcā. Gandrīz abstrakcijai tuvojušās arī daudzdaļīgās tekstila kompozīcijas jeb tekstilansambļi, telpisks Herberta Dubina piesaukto "tekstilplastiku" paplašinājums. Šie darbi ir atzīstami par novatoriskiem instalāciju mākslas priekštečiem, tajos dažādos salikumos kombinēti pie sienas liekami gobelēni, horizontāli paklājveida objekti un telpā iekarināti apjomīgi veidojumi – kā Ceļojuma piezīmes (1974) un Visums (1978), kurā papildus iebūvēts arī kinētisks elements, izstādei nosaukumu devusī Kafijas kantāte (1976) un citi. Tomēr performances terminu (turpat, 48. lpp.) uz šiem darbiem negribētos attiecināt, jo šajā jomā izšķirošs būtu vai nu tieši pieredzams, vai arī dokumentēts paša mākslinieka darbības moments. Edīte Pauls-Vīgnere tomēr ļauj runāt pašas radītajiem objektiem, nevis iesaistās ar kādiem klātbūtnes žestiem.
Viena no izstādes rosinātajām atziņām – paralēlā un vienlaicīgā virzība uz modernismā sakņoto abstrakto izteiksmi un "nokāpšana" no plaknes jeb telpiskošanās, kas Rietumos drīzāk saistās ar neoavangarda veicinātām dumpīgām izpausmēm. Savā ziņā ir jāpiekrīt anotācijā un grāmatā paustajam, ka šeit Edīte Pauls-Vīgnere ir kas līdzīgs Magdalēnai Abakanovičai poļu mākslā un Šīlai Hiksai amerikāņu mākslā, kaut arī Magdalēnas Abakanovičas vairāk tēlnieciski figurālā nosliece, krāsas minimālā loma un eksponēšanās brīvā dabā ir krietni atšķirīga. Vairāk saskares punktu, šķiet, varētu būt ar Šīlas Hiksas koši monumentālajiem dzijas un citu šķiedru veidojumiem, tomēr klasiskās gobelēna tehnikas un arī vēstījuma konkrētības ziņā redzama skaidra lokāla specifika.
Edīte Pauls-Vīgnere
Izstāde Kafijas kantāte Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā līdz 1.III