Visnotaļ intriģējošā Pēterburgas un Parīzes mākslinieka Leona Baksta 150. dzimšanas diena šogad ir iekļauta UNESCO atzīmējamo notikumu kalendārā. Zem šāda karoga notiek pasākumi viņa dzimtenē Baltkrievijā, kā arī Krievijā, Lietuvā un Latvijā. Izstāžu, pētījumu un rekonstrukciju galvenais personāžs ir Leons Baksts (krievvalodīgajā vidē saukts par Ļevu, īstajā vārdā Leiba Haims Rozenbergs, 1866–1924), kuru šodien droši vien nevar saukt par visiem labi pazīstamu mākslinieku atšķirībā no dažiem viņa cīņubiedriem – baleta reformatoriem XX gadsimta sākumā – Sergeja Djagiļeva, Annas Pavlovas, Idas Rubinšteinas, Vaclava Ņižinska. Kaut gan līdz Pirmajam pasaules karam viņš ir ticis uzskatīts par vienu no sava laika slavenākajiem un ietekmīgākajiem māksliniekiem Rietumos.
Leona Baksta nozīmīgākais veikums saistās ar vizuālā tēla radīšanu Sergeja Djagiļeva baleta izrādēm Ballets Russes. Līdz ar Aleksandru Benuā viņš ir pirmais scenogrāfs un tērpu mākslinieks, kurš aizsāka iespaidīgo krievu avangardistu un franču modernistu virkni; šie mākslinieki noformēja leģendārās, skandalozās, bezgala novatoriskās Djagiļeva trupas izrādes Francijā, Krievijā un ASV.
Kostīmi visā krāšņumā
Izstāde Rīgas biržā pretendē atklāt mākslinieka daudzpusību. Tajā eksponētas kostīmu un skatuves noformējuma skices, autentisks 1902. gada Hipolita makets, oriģinālkostīmi, izrāžu afišas un plašs, aizraujošs fotomateriāls, kā arī gleznas – gan Leona Baksta, gan viņa laikabiedru, Mir iskusstva loka mākslinieku, darbi no Latvijas un Lietuvas nacionālajiem muzejiem. Mazāk uzmanības pievērsts tādām Leona Baksta darbības jomām kā grāmatu grafika, audumu apdruka un modes dizains – Leona Baksta lomai Eiropas modes vēsturē, kas bija iespaidīgi izvērsta šopavasar Sanktpēterburgā Valsts krievu muzejā veidotajā Leona Baksta retrospekcijā. Laikabiedru atmiņas liecina, ka, piemēram, pēc Nikolaja Rimska-Korsakova baleta Šeherezāde izrādīšanas Parīzē modelētāji tā vien centušies nodibināt ar mākslinieku kontaktus, veikalos parādījies īpašs "Šeherezādes audums" un krāsainas parūkas, dāmas bijušas lepnas par iespēju šūt tērpus pēc viņa skicēm.
Par izrāžu koptēlu un dekorācijām var spriest tikai pēc melnbaltajām fotogrāfijām, skicēm, kā arī atsauksmēm sava laika presē (īpaši spilgti ir Žana Kokto apraksti un komentāri), savukārt kostīmus izstādē var aplūkot visā krāšņumā un pamanīt dažus amizanti butaforiskus mākslinieka izgājienus. Arī izstādes kodols ir tērpa skice – neticami mūsdienīgais, savulaik balerīnas Tamāras Karsavinas ietērpam Igora Stravinska viencēliena baletā zīmētais Ugunsputns, kas laika gaitā ir kļuvis ne vien par mākslinieka vizītkarti, bet arī apvienības Mir iskusstva emblēmu. Turklāt šoreiz tas veiksmīgi atdzīvināts Roberta Rubīna un Dzintara Krūmiņa animācijā.
Atraisīta dekorativitāte
Leona Baksta rokraksts ir ārkārtīgi izteiksmīgs, tam raksturīga atraisīta dekorativitāte, erotiska vitalitāte, interese par orientālo. Interesantu domu piespēlēja viens no Hermaņa Brauna fonda izstādes ietvaros organizēto salonu un koncertu lektoriem ukraiņu mākslas zinātnieks Valerijs Panasjuks. Viņš nāca klajā ar ambiciozu tēzi – proti, Leons Baksts ir tik nozīmīgs, revolucionārs mākslinieks tāpēc, ka savā laikā iztiku pelnījis izdevniecībās, noformējot detektīvstāstu un lubeņu vākus, tāpēc akadēmiskajā, augstajā mākslā it kā nevilšus un pašsaprotami ieviesis "sliktās gaumes" estētiku. Tas šķiet socioloģiski iedvesmojošs vērojums.
Apmēram puse no izstādes Leons Baksts un viņa laiks. Glezniecība, zīmējumi, fotogrāfijas eksponātiem ir gleznas. Leona Baksta akvareļos un eļļas gleznās nav grūti pamanīt sava laika vispārējo interesi par fovismu un impresionismu. Īsti nespēju saprast un novērtēt izstādes lielāko gleznu Peldētāji Lido salā. Venēcija (ap 1909), kura par miljonu dolāru 2013. gadā ir iegādāta baltkrievu Belgazprombank kolekcijai. Manuprāt, vērtīgākā Leona Baksta kā gleznotāja mantojuma daļa ir tiešām trāpīgi, niansēti un jūtīgi tvertie nelielie portreti.
Uz izstādes daļu …un viņa laiks attiecināmie gleznojumi ir patiešām saistoši, jo tajā tiek izrādīti tepat Latvijas un Lietuvas muzeju fondos ikdienā apraktie Mihaila Vrubela, Mstislava Dobužinska, Mikaloja Čurļoņa, Ferdinanda Ruščica, Konstantīna Korovina, Nikolaja Rēriha, Kuzmas Petrova-Vodkina un citu lielisku mākslinieku – viņu vidū Purvīša un Valtera – maz redzēti darbi.
Kopumā man radās iespaids, ka izstādē visvairāk gaidītais apmeklētājs tomēr ir cik necik dejas un baleta vēsturē, scenogrāfijā un kostīmu mākslā ieinteresēts indivīds, kurš, aizejot no izstādes, ne vien nopūtīsies: "Ak, tie tik bija raksturi un iespējas, tik interesants laikmets, un, re, cik jauks Purvītis!", – bet izrādīsies saindēts painteresēties vairāk par Sergeja Djagiļeva Krievu sezonu fenomenu, līdzīgi kā to dara, piemēram, profesionālie dejas izrāžu rekonstruētāji – Džofrija balets ASV kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem un Andris Liepa Krievijā, kurš sekmīgi turpina sava tēva Māra Liepas 60. gados sākto ieceri.
Izstāde
Leons Baksts un viņa laiks. Glezniecība, zīmējumi, fotogrāfijas
Muzejā Rīgas birža līdz 28.VIII