Meklēt līdzīgas iezīmes Latvijas, Lietuvas un Igaunijas mākslā ir nepateicīgs, tomēr nepieciešams uzdevums, domājot Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju kā vienīgo Baltijas reģionu apvienojošo mākslas institūciju. Lai gan tematiskas paralēles iezīmējušās ne reizi vien un starptautiskā kontekstā samanāmas ar neapbruņotu aci, piemēram, iepriekšējā Venēcijas biennālē visu triju valstu paviljonos. Lietuviešu autoru māksla līdz šim Latvijā pazīstama fragmentāri, kaut gan nevar teikt, ka tā nemaz nebūtu redzēta. Mākslinieki piedalās atsevišķos projektos vai pat viesojas ar personālizstādēm, lai pēc tam pazustu no mūsu redzesloka līdz nākamajai reizei. Paškritiski jāatzīst, ka arī interese varētu būt lielāka – galu galā attālums līdz Viļņai, Kauņai un Klaipēdai nav liels, bet to mērojam galvenokārt, lai apskatītu kādu latviešu mākslinieka veikumu, ar kādiem lietuviešu kuratori aplaimo savus skatītājus visai dāsni, vai apmeklētu starptautiska mēroga pasākumus. Varbūt tas izskaidro faktu, ka pat tik globāli redzama lietuviešu mākslinieka kā Deimants Narkevičs daiļradi latviešu publika iepazina samērā vēlu, 2015. gadā. Tēmu un formu izvēlē Narkevičs dzimtenē nav vientuļš – par radniecīgiem meklējumiem Lietuvas laikmetīgajā mākslā un to izcelsmi stāsta kuratore un kritiķe Santa Mičule.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Radošos impulsos balstīta vēstures, atmiņu un pagātnes pētniecība caurvij laikmetīgās mākslas ainu kā viena no populārākajām tēmām, kas izpletusies līdz pašsaprotama žanra apmēriem. Postkomunisma valstīs neizsmeļams iedvesmas avots ir padomju perioda pieredze – domājot par Lietuvas laikmetīgās mākslas procesiem, tieši šis tematiskais virziens ir vai kādreiz ir bijis raksturīgs daudziem patlaban nozīmīgākajiem un atzītākajiem Lietuvas māksliniekiem, kuru radošā karjera aizsākās līdz ar Padomju Savienības sabrukumu. Pagātne šo mākslinieku darbos tiek aktualizēta gan kā rēgaina, taču būtiska tagadnes realitātes sastāvdaļa, gan kā metafiziska kategorija, tiecoties likt sajust laika substanci caur poētisku noskaņu un šķietami neiespējamiem pārrāvumiem laiktelpā.
Laikmetīgās mākslas pionieri
Pazīstamākais šī virziena pārstāvis, kas turklāt tiek uzskatīts arī par veiksmīgāko Baltijas mākslinieku vispār, ir Deimants Narkevičs (1964), kura izstāde Atmiņas arheoloģija 2015. gada vasarā ar ABLV Charitable Foundation atbalstu bija aplūkojama Rīgā kādreizējā VDK ēkā jeb Stūra mājā. Veiksmīgo integrēšanos globālajā mākslas apritē apliecina vairākkārtēja Narkeviča darbu izstādīšana Venēcijas, Sanpaulu, Stambulas mākslas biennālē, Manifesta un citās nozīmīgās lielizstādēs, kā arī to iekļaušana nozīmīgās mākslas kolekcijās, tostarp Tate Modern Londonā, Ņujorkas Modernās mākslas muzejā MoMA , Parīzes Modernās mākslas muzejā u. c.
Šie panākumi apliecina, ka izcelsme no nelielas valsts vismaz teorētiski nav šķērslis veiksmīgai starptautiskajai karjerai. Narkevičs un viņa laikabiedri pieder pie pirmās pēcpadomju paaudzes, kurai bija iespēja tiešā un intensīvā veidā saskarties ar Rietumu mākslas idejām – gan studējot ārzemēs, gan Viļņas Mākslas akadēmijā apmeklējot ārvalstu pasniedzēju lekcijas. 1992.–1993. gadā tur viesojās mācībspēki no Ņujorkas, Losandželosas, Rietumberlīnes, Parīzes. Laikmetīgās mākslas formu ienākšana Lietuvā norisinājās līdzīgi kā Latvijā – padomju periodā nozīmīgās mākslas institūcijas (mākslinieku savienības) un to leģitimētie mākslinieki zaudēja savas kādreizējās priekšrocības. Mākslas apritē sāka dominēt postmodernisma un neoavangarda mākslas izpausmes, ko institucionālā ziņā spēcīgi stimulēja jaunizveidotā Sorosa fonda filiāle Lietuvā, kā arī Viļņas Laikmetīgās mākslas centrs (CAC) un Jutempus starpdisciplinārā mākslas programma.
XX gadsimta 90. gadu jaunākā paaudze savu ceļu mākslas dzīvē lielākoties bija aizsākusi, akadēmijā apgūstot tradicionālos mākslas medijus – tēlniecību un glezniecību –, no kuriem ātri vien atteicās. Jautājumus par globalizācijas kultūru, attiecībām starp indivīdu un sabiedrību un tamlīdzīgus mūsdienu dzīvesveida aspektus viņi izteica ar tolaik jaunu mākslas mediju un starpdisciplināru formu palīdzību.
Pieaugšana vienā politiskajā sistēmā un mākslinieciska realizēšanās citā, sociālisma nomaiņa ar liberālismu neizbēgami atstāja lielu iespaidu uz Lietuvas laikmetīgās mākslas pionieriem. Par postpadomju identitātes un kolektīvās atmiņas jautājumu plašāko manifestāciju kļuva mākslinieka Aļģa Lankeļa kūrētais projekts Ikdienas valoda (1995). Tajā pieaicinātie mākslinieki izmantoja Viļņas publiskās vietas un pieminekļus, kas bija izveidoti padomju periodā ar būtisku memoriālu nozīmi; viņi centās to mainīt un tādā veidā padarīt pieminekļus par savdabīgiem pagātnes un tagadnes savienojuma punktiem. Vienlaikus projekts iezīmēja arī šo tēmu artikulēšanai turpmāk raksturīgos paņēmienus – laikmeta nospiedumu dokumentēšana tika apvienota ar asociatīvām metaforām.
Pieprasīts zīmols
Centieni ar mākslas palīdzību vēstīt par alternatīvām pagātnes versijām bija visnotaļ saprotams reflekss, dzīvojot noskaņās, kas valdīja pēc valstiskās neatkarības atgūšanas. Vēstures pārrakstīšanas un tās daudzveidošanas procesi ir vitāli nepieciešami veselīgai sabiedrības identitātei gan individuālā, gan valstiskā līmenī, it sevišķi nestabilas demokrātijas apstākļos, kad brīvības izpausmes kļūst par jaunās sabiedrības mitoloģiju. Baltijas valstu mākslā padomju pieredzes ietekmēti darbi laika gaitā pamazām izveidojās par Rietumos pieprasītu zīmolu.
Uz laiku kā vienojošu metakategoriju atsaucās arī izstādes Baltijas laiki/The Baltic Times organizētāji, kuratori no Zagrebas, kuri 2001. un 2002. gadā eksponēja Baltijas mākslinieku darbus Zagrebā, Ļubļanā un Insbrukā. Daļa mākslinieku izmantoja šo pieprasījuma faktoru un pievērsās savdabīgai pašeksotizācijai, apzinoties lokālās savdabības piešķirto šarmu, kas nav maznozīmīgs globālās konkurences apstākļos. Droši vien agrīnajos laikmetīgās mākslas gados nacionālās specifikas aktualizēšana bija tikpat pašsaprotama reakcija uz pieprasījuma un piedāvājuma attiecību loģiku kā centieni pārveidot traumatisko kolektīvo pieredzi ar mākslas palīdzību, pat ja otrais variants mums šķiet dabiskāks (vai politkorektāks) stāvoklis mākslas radīšanai.
Deimants Narkevičs pagātnes pētniecību padarījis par pastāvīgu savas darbības tēmu loku, vienlaikus distancējoties no politiski tiešiem vēstījumiem un uzsverot tās neitralitāti, un aizstājot ideoloģisko angažētību ar estētisko. Raksta sākumā pieminētā izstāde Atmiņu arheoloģija (kurators Māris Vītols) bija retrospektīvas ievirzes skate, kas apmeklētājiem radīja korektu pārskatu par Narkeviča daiļradi. Par būtisku izstādes elementu kļuva ekspozīcijas telpu izvēle, kas darbiem piešķīra savdabīgu autentiskuma noskaņu, un apmeklējums vēl lielākā mērā pārtapa par ceļojumu laikā.
Tiesa, Stūra mājas vēsturiskā konteksta atbilstība izstādes tēmai sasaucas ar kādu citu epizodi Narkeviča daiļradē – projektā Ikdienas valoda viņš bija vēlējies savu darbu eksponēt kādreizējās VDK ēkas ieejas gaitenī, taču nav saņēmis nepieciešamās saskaņošanas atļaujas. Izstādē Rīgā bija skatāms samērā liels darbu skaits, ko lielākoties veidoja iecienītākie Narkeviča mediji – instalācijas un video. To pamatā allaž ir kāds dokumentāls artefakts – objekts vai reāls notikums, vai stāsts, kam tiek piešķirtas citas laika dimensijas, piemēram, atpakaļgaitā samontēti videokadri no Viļņas Ļeņina pieminekļa nojaukšanas darbiem (Reiz XX gadsimtā, 2004). Narkeviča darbi lielākā vai mazākā mērā funkcionē kā vēsturisko periodu atskaņu liecinieki, kas caur šķietamu (n)ostalģismu demonstrē, kā laika pieminekļi maina nozīmi un no simboliem pārvēršas par simbolu simboliem.
Strādājot ar Austrumeiropas homo post sovieticus dezorientācijas sajūtu, mākslinieks atgādina, cik dažādos veidos laiks (gan pagātnes, gan nākotnes un tagadnes formā) ir svarīgs sociālās un individuālās identitātes konstruēšanas līdzeklis. Dokumentālā un subjektīvā sajaukums atspoguļo neizbēgamo pagātnes klātesamību nākotnē un otrādi, radot pārrāvumus skatītāju uztverē – viņi ērtības labad parasti tiecas uzturēties tikai vienā no laika zonām.
Laika pārrāvumi
Līdzīgos veidos ar video naratīvu pārveidošanas iespējām strādā Narkeviča laikabiedrs Ģintars Makarevičs (1965), kurš Latvijas publikai varētu būt pazīstams kā dažu šeit notikušu izrāžu scenogrāfs, taču viņš visnotaļ aktīvi piedalās arī prestižās izstādēs visā pasaulē. Makarevičam, kurš izmanto dokumentējošu pieeju, tuvāks ir antropoloģisks skatījums, kas dīvainus laika pārrāvumus meklē šeit un tagad notiekošajā. Mēģinājumos notvert pārmaiņas apkārtējā realitātē Makarevičs pievēršas sociālās komunikācijas un psiholoģijas izpētei.
Narkevičs atklājas kā samērā neitrāls vērotājs, turpretim Makareviča darbos autora vēstījums ir emocionāli iekrāsotāks – piemēram, elēģiskajā video Sibīrijas mantojums (2008) mākslinieks samontējis kādu jautru anonīmu 60. gados filmētu amatiervideo no Jaungada sagaidīšanas svinībām ar sava tēvoča stāstījumu par deportācijām uz Sibīriju Otrā pasaules kara laikā. Stāstus uztverot vienlaicīgi, skatītāja prātā abi notikumi absurdā veidā ilustrē viens otru, atgādinot par laikmeta un paša laika pretrunīgumu. Savukārt provokatīvais mākslinieks Artūrs Raila (1962) laiku aplūko vēl pietuvinātāk sociālajām reālijām: viņa videokolāžā Zem karoga (2000) vērojami kadri no vēlēšanām Austrijā, kuru rezultātā valdībā pirmoreiz iekļuva radikāli labējās partijas pārstāvji. Raila bija uzaicinājis Austrijas vēlēšanas skatīties Lietuvas neonacistu grupējuma pārstāvjus, kuru komentārus nofilmējis un parādījis videodiptiha otrā pusē. Lai arī Raila savos nesenajos izteikumos padomju un postpadomju pieredzes izmantošanu mākslā vērtē kā novecojušu un sevi izsmēlušu tēmu, viņa agrākajos darbos dažādu subkultūru un marginālu sabiedrības grupu iesaistīšana funkcionēja kā spēcīgs jauno pārmaiņu simbols, kas izgaismoja ar nacionālo identitāti saistītus jautājumus, kuri joprojām ir aktuāli.
Pēdējo gadu spilgtākais projekts, kas apliecina, ka padomju pieredze turpina auglīgi iedvesmot arī jaunākas paaudzes māksliniekus, ir Daiņus Liškeviča darbs Muzejs. Tas tika veidots vairāku gadu garumā kā māksliniecisks pētījums par mākslinieka un totalitārā PSRS režīma attiecībām. Muzeju izrādīja arī 2015. gada Venēcijas mākslas biennālē.
Dīvainā kārtā (bet varbūt nemaz ne tik dīvainā) visu triju Baltijas valstu paviljoni togad tika konceptualizēti caur dažādiem padomju perioda tematiskajiem motīviem: igauņu mākslinieks Jānuss Samma radīja darbu par kāda homoseksuāla kolhoza priekšnieka dzīvesstāstu, latviešu mākslinieku pāris Katrīna Neiburga un Andris Eglītis pievērsās garāžu hobijiem kā savdabīgam postkomunisma sadzīves fenomenam. Liškeviča Muzejs, apvienojot dokumentāli reālus materiālus ar fiktīviem motīviem, ne vien simbolizēja sarežģītās sociālās pārmaiņas, kas notika pēc Padomju Savienības sabrukuma, bet arī aktualizēja muzeja institucionālo lomu vēstures pārrakstīšanā un konstruēšanā. Muzejs Liškeviča darbā pārtop par diskursīvu telpu, kurā pasīvu objektu arheoloģiju iespējams aizstāt (vai apvienot) ar subjektīvākām laika zīmju interpretācijām.