1. Ar kādām atmiņām jums saistās šis muzejs?
2. Ko sagaidāt no jaunatvērtā muzeja?
Māra Brašmane, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja fotogrāfe no 1984. līdz 2004. gadam
1.,2. Atmiņu man ir ļoti daudz un ļoti labas. Es sāku strādāt 1984. gadā. Laimīgi piedzīvoju brīdi, kad tika restaurēta Baltā zāle un atklājās sākotnējais sienu krāsojums, un par ziedojumu naudu tika atvērta Hēges zāle. Es atceros, ka muzejā tika sarīkota jūgendstilam veltīta izstāde un bija īpašs noformējums ar speciālām gaismām. Nemitīgi sita ārā korķus! Tur, kur bija mana darba vieta, tagad ir izstāžu zāle. Tāpat bēniņi tagad ir kļuvuši par skaistu un savdabīgu telpu ar atsegtām konstrukcijām ekspozīciju rīkošanai, radīta arī apakšzemes piebūve. Muzejam vienmēr ir trūkušas telpas. Ir izveidota Konferenču zāle un kafejnīca. Mums vienmēr tika pārmests, ka nav kafejnīcas. Visur pasaulē ir, bet mums nav. Varēs apsēsties un pārdomāt redzēto. Tā laika pastāvīgajā ekspozīcijā man ļoti mīļš bija Johans Valters, Jānis Tīdemanis, Kārlis Padegs un, protams, vēl citi. Tad, kad tu fotografē kādu mākslas darbu, tu tam pievērsies īpaši – novieto, izgaismo, fotografē, pēc tam attīsti un kopē un katru reizi atklāj kaut ko jaunu. Man tos darbus nesa muzeja darbinieki, zinātniskie līdzstrādnieki, restauratori. Skaidrs, ka es viņus izvaicāju un līdz ar to bagātinājos. Tādā ziņā muzejs ir brīnišķīga vieta, kur strādāt.
Es izmantoju iespēju apmeklēt muzeju decembrī, kad bija Atvērto durvju dienas. Biju tur vismaz trīs reizes. Esmu ārkārtīgi ziņkārīga būtne, mani ļoti interesēja, kas un kā ir mainījies. Man līdzi bija fotoaparāts. Tās ir svinības, bez tā jau nevar. Tāpat kā visa tauta, arī es centos kādu kadriņu sev paņemt līdzi. Man ļoti patika, ka RE & RE bija izveidojis videoprojekciju ar restaurācijas un rekonstrukcijas gaitu. 2014. gadā man bija personālizstāde Pārmaiņu laiks, kurā bija eksponētas fotogrāfijas, kas tapušas īsi pirms muzeja slēgšanas. Atceros, ka telpās bija veikta zondāža – sienās bija parādījušies lodziņi, citudien jau bija atsegta visa siena, pēc tam jau visas telpas. Tas man bija liels šoks un iepriecinājums. Krāsas kā dienvidos. Tās bija trakas krāsas! Rēriha zāle, kura vienmēr ir bijusi balta un kurā mākslinieka darbi mirdzējuši savos zilganajos toņos, izrādījās izteiksmīgi sarkana. Tas bija pilnīgs kaifs. Mani iepriecina, ka dažas no telpām ir atguvušas savu kādreizējo krāsojumu. Es, kā visi, kurus interesē māksla un mākslas pasaule, nemierīgi dīdos un gaidu, kad to visu varēšu ieraudzīt jau piepildītu ar mākslas darbiem.
Kristaps Ģelzis, mākslinieks
1. Ar padomju laika piecdesmitgadnieku pompozajām jubilejas izstāžu atklāšanām, kad vēl sabiedrībā pārsvarā turējos mammai pie rokas. Ar savu vienīgo lielo personālizstādi Virtuale Kristus vecumā muzeja Baltajā zālē. Ar daudzām tematisko izstāžu iekārtošanas darbos pavadītajām dienām. Ar mācību, ka tradīcijas ir jāiemīl.
Ar interesantām, pat karstām sarunām par mākslu, politiku un laikabiedriem muzeja direktores Māras Lāces kabinetā. Pat tik kaislīgām, ka reiz gandrīz nožņaudzu savu iemīļoto galeristi diskusijas nobeigumā. Īstas atmiņas, kā jau īstam mākslas templim pieklājas.
2. Vēlētos, lai, pateicoties rekonstrukcijai, pati muzeja ēka kaut ko nepārprastu un nekļūtu par jaunu "ātrās mākslas ēdināšanas uzņēmumu". Jaunu vietu laicīgam, finansējuma un mākslas konjunktūras strāvu grupējumu karalaukam. Tam būtu paredzēts cits, vēl neuzbūvētais muzejs.
Ļoti sagaidu, ka Latvijas Nacionālais mākslas muzejs arī turpmāk spēs saglabāt līdzšinējo vēsturisko un mākslas vērtībām piemītošo bijību un tradicionāli raksturīgo apmeklētāju garīguma dreskodu. Muzeja misija ir nemainīga – turpināt krāt vērtīgāko un izcili izglītot.
Gļebs Panteļejevs, tēlnieks un Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors
1. Pirmās atmiņas nāk no bērnības, ģimenē to sauca par lielo vai Gorkija ielas muzeju. Varu droši teikt – mans toreizējais apmeklējuma reitinga Top 3 bija: lielais muzejs, Rīgas zoodārzs un brīvdabas muzejs. Šī secība nav nejauša, jo nekļuvu par zoologu vai arhitektu, bet tīri organiski ar laiku apmetos kaimiņmājā no sarkanā ķieģeļa, Mākslas akadēmijā, kurā joprojām pavadu nozīmīgu savas dzīves daļu. Pusauga vecumā visvairāk fanoju par darbiem, kas nebija līdzīgi reprodukcijām skolas mācību grāmatās, – Padega Madonnu ar ložmetēju un Zaļkalna Musorgska portretu. Joprojām patīk abi. Un vēl tur bija satriecošas dežurantes zālēs, būtnes no citas planētas. Krietni vēlāk sapratu, kā tās bija saglabājušās ulmaņlaiku kundzītes.
2. No jaunatvērtā muzeja gaidu nākotni, lai tur būtu aizraujoši un mūsdienīgi, varētu pavadīt veselu dienu un negribētos iet projām. Gaidu jaunas nozīmes ekspozīcijās, daudzveidību izstāžu politikā un klasiskās daļas otro elpu. Gaidu lepnuma sajūtu par to visu un ceru, ka ar laiku pārvarēšu bailes no trešā stāva stikla grīdām.
Jānis Avotiņš, gleznotājs
1., 2. Status quo muzejā liecina, ka turpmākos 20 gadus LNMM būs tāds pats kā iepriekšējos divdesmit. Muzeja programma būs dinamiskāka, pateicoties papildu izstāžu telpām, bet kvalitātes paliks iepriekšējo ieradumu un tradīciju stila noteiktas.
Subordinācija, stabilitāte, nemainīgas vērtības, lokālā dominance, noslēgtība – visas šīs īpašības nav saistāmas ar izpratni par mūsdienīgu muzeju, lai cik senu un plašā kultūras telpā atzītu mākslu tas izstādītu, pārvaldītu un kolekcionētu. Muzeja nosaukumā esošais "nacionālais" ir ļoti sensitīvs un kolektīvajā atmiņā spēcīgi pulsējošs jēdziens, vēl ilgi šo jēdzienu nesaistīs tikai ar muzeja izcelsmes vēsturi, kā tas ir daudzviet citur pasaulē. Iespējams, tāpēc arī muzeja programmā dominē noslēgtība un ideoloģiskums (nacionālais). Pat brīnos, ka muzeja atvēršanas izstādei izvēlēts Polis.
Muzeja jumta terases apmeklējums varētu būt apmeklētāju iemīļotākais galamērķis. Skats no Esplanādes vai Valdemāra ielas uz staigājošajiem pa neobaroka jeb eklektisma šedevra ēkas jumtu būs teju dekadentisks.
Frančeska Kirke, gleznotāja
1. Padomju bērnība. Rindas uz atsevišķām izstādēm, īpaši ar pasaules vēsmu, – tādas kā šoziem uz atjaunotā muzeja apskati. Bija tāda meitene Nadja Ruševa – talantīga un laikam toreiz jau mirusi – viņa ilustrēja aizliegto Meistaru un Margaritu, ko lasīja visa progresīvā skolu jaunatne. Manas personālizstādes Muzejs sagatavošana – es apšuju ar sarkanu samtu vienu no Baltās zāles kolonnām, muzeja koridoros un glabātavās meklēju senos muzeja rāmjus, kas nepieciešami maniem darbiem izstādē. Tajā laikā norisinājās ļoti aktīva diskusija par muzeja funkciju – muzejs kā arhīvs, glabātava vai cita jēga. Pašreiz ir pilnīgi skaidrs, ka muzeja funkcija ir daudz plašāka, lai tas pēc jēgas būtu atbilstošs XXI gadsimtam.
2. Beidzot esam XXI gadsimtā! Latvijas Nacionālā mākslas muzeja palielinātās platības, jaunā un vēsturiskā apvienojums, fasādes tonis – un tāds bez cakām –, ļoti intriģējošā pazemes pāreja, bēniņi (mana mīļākā vieta!), terase uz jumta, zelta izmantojums kopā ar balto un betona toni, bibliotēka, kas tagad ir atvērta visiem, un, protams, Baltā zāle ar fantastisko gaismu. Nesen redzēju Rema Kolhāsa realizēto laikmetīgās mākslas kolekcijas muzeju Fondazione Prada – mūsu muzejs laikmetīgā risinājuma ziņā to pārspēj! Šeit bija ļoti sarežģīts uzdevums, kā apvienot jauno un veco. Var tikai novēlēt formai atbilstošu saturu un skatītājus!