Globālā "stārhitektūra" ar ikoniskām ēkām ir beigusies. Ceļošanas ierobežojumu dēļ lielāka uzmanība tiek pievērsta vietējiem arhitektiem un reģionālām arhitektūras iezīmēm – sarunā par savu jauno romānu Masterplan prognozē arhitekts un Rema Kolhāsa biroja OMA partneris, viens no mūsdienu spēcīgākajiem un asprātīgākajiem domātājiem Renjē de Grāfs. Viņa teiktā apliecinājums ir šī gada Prickera balvas žūrijas lēmums par atzinības piešķiršanu franču arhitektiem, biroja Lacaton & Vassal dibinātājiem Annai Lakatonai un Žanam Filipam Vasalam. Viņu projektu lielākā daļa ir atrodama vilciena brauciena attālumā no Parīzes (pašlaik arhitekti dzīvo un strādā Francijas galvaspilsētā). Nav jau tā, ka tā būtu stingra un principiāla viņu apņemšanās – Anna Lakatona un Žans Filips Vasals ir bijuši uzaicināti piedalīties slēgtos konkursos par vērienīgu kultūras būvju celtniecību arī citur, piemēram, jaunā Londonas muzeja un Londonas Karaliskās mākslas koledžas ēkas projekta konkursā, bet uzvaru tajos nav guvuši.
Franču arhitekti nodod žūrijai vērtēšanai nevis acis žilbinošas ideju datorvizualizācijas ar skaistiem un smaidīgiem cilvēkiem iecerēto ēku priekšplānā, bet gan rasējumus un sīkus budžeta aprēķinus. Arhitekti atzīst, ka projekta sākumā viņiem nav ne jausmas, kā ēka izskatīsies galarezultātā, un viņi nevēlas izlikties, ka to zinātu. Pagaidām šāda pieeja ne vienmēr pārliecina konkursu žūrijas, bet ir skaidrs, ka Annas Lakatonas un Žana Filipa Vasala pieeja arhitektūrai ir mūsu rītdienas arhitektūra, kas kļūs arvien vairāk izplatīta. Arhitekts Dīters Kleiners to dēvē par antiego un gandrīz par antiarhitektūru vispār.
Zaru būda Āfrikā
Anna Lakatona ir dzimusi 1955. gadā Senpardū Francijā, Žans Filips Vasals – 1954. gadā Kasablankā Marokā. Viņi satikās 70. gados arhitektūras skolā Bordo. Pēc studijām Anna Lakatona turpināja mācības Bordo Montēņa universitātes pilsētplānošanas maģistra grāda programmā, savukārt Žans Filips Vasals devās uz Nigēriju studijās iegūtās zināšanas izmantot praksē. Tolaik vienā no nabadzīgākajām Āfrikas valstīm pieredzētais ar vietējo iedzīvotāju neredzēto trūcīgumu, bet arī neizmērojamu dzīvesprieku, asprātību un izdomu, kā ar minimāliem līdzekļiem panākt sev nepieciešamo, ir abu arhitektu prakses pamatā arī projektiem Eiropā. Pavisam neliela ēka no savītiem koku zariem ir pirmais arhitektu dueta projekts. Tās idejas izstrādāšana prasīja sešus mēnešus, uzcelšana – divus, bet Rietumāfrikas klimats būvi noārdīja divu gadu laikā. Žans Filips Vasals šo 1984. gadā tapušo projektu joprojām sauc par savu skaistāko būvi. Anna Lakatona un Žans Filips Vasals kopīgu biroju izveidoja 1987. gadā.
Anna Lakatona stāsta, ka joprojām viņu pārsteidz partnera izdoma. Šķiet, ka daudzo kopā dzīvošanas un strādāšanas gadu laikā viņa ir iepazinusi Žanu Filipu Vasalu un viņa domu gaitu varētu paredzēt, taču katru reizi viņš izdomājot un piedāvājot ko tādu, kas Annu pārsteidz un sajūsmina. Savukārt Žans Filips Vasals uzsver, ka apbrīno Annas spēju viņu idejas novest līdz realizētam projektam. Savstarpēji papildinoša un cieņpilna simbioze darbā un dzīvē. Vienīgais, kas laika gaitā ir mainījies un ir saistīts ar to, ka arhitekti saņem arvien vairāk pasūtījumu Parīzē un tās tuvumā, – 2000. gadā viņi pārcēlās uz dzīvi Francijas galvaspilsētā, kur atrodas arī viņu birojs.
Siltumnīcu šarms
Kopš jaunības Annu Lakatonu un Žanu Filipu Vasalu ir aizrāvusi siltumnīcu un botānisko dārzu oranžēriju arhitektūra. "Siltumnīcās ir tik skaista gaisma, un to arhitektūras caurspīdīgums ir neparasts. Esam ilgi pētījuši, kā ir iespējams vienkāršā veidā radīt no ārpasaules atšķirīgu klimatu un nodrošināt patīkamu vidi trauslajiem augiem. Mūs interesē, kā to pārnest ikdienas arhitektūrā," stāsta arhitekti.
Kādā savā lekcijā Žans Filips Vasals apgalvo, ka viņu fascinē, cik efektīvi, racionāli un rūpīgi tiek nodrošināti klimatiskie apstākļi siltumnīcās, piemēram, rožu audzēšanai. Vai cilvēki savas dzīves apstākļiem ir pelnījuši mazāk rūpju? Pirmie Annas Lakatonas un Žana Filipa Vasala projekti Eiropā bija nelielas privātmājas ar pieticīgu celtniecības budžetu. Izstrādājot šos projektus, arhitekti atklāja, ka metāla konstrukcijas ziemas dārzs ar polikarbonāta paneļiem un ventilāciju ir labs risinājums, kā atjautīgā un lētā veidā palielināt dzīvojamo platību. Arhitektu galvenie rīki ir polikarbonāta caurspīdīgie paneļi, termoaizkari, noēnojuma risinājumi un saules enerģija.
Pirmais arhitektu projekts, kurā tas viss tika īstenots, ir 1993. gadā projektētā nelielā privātmāja Latapie Fluarakā Francijā. Šādi izveidots ziemas dārzs ēkas aizmugurē esot īpašnieku iemīļotākā vieta mājā. Tolaik ēkas celtniecībai atvēlētais budžets bijis niecīgs, tāpēc arhitektiem bieži jautā, vai, ja naudas būtu bijis vairāk, viņi izvēlētos citus risinājumus. Uz šo jautājumu arhitekti neatlaidīgi atbild, ka arī finansiāli neierobežotos apstākļos viņi paliktu pie šiem pašiem nedārgajiem risinājumiem. Līdzekļu ekonomija nav ambīciju trūkums, bet gan radošā brīvība.
Ekonomiskus un standartizētus risinājumus, lētus, vispārpieejamus materiālus no būvniecības standartkatalogiem Anna Lakatona un Žans Filips Vasals izmanto arī liela mēroga projektos. Arhitekti gan nelabprāt lieto vārdu "lēts", viņi saka – "nedārgi risinājumi". Anna Lakatona un Žans Filips Vasals uzskata, ka estētiski izsmalcinātas detaļas arhitektūrā pamana tikai paši arhitekti un tās ir būtiskas tikai profesionāļiem, nevis lietotājiem. Atrast vienkāršus un efektīvus risinājumus ir grūtāk nekā īstenot sarežģītas un dārgas tehniskās iespējas. Anna Lakatona un Žans Filips Vasals interjerā labprāt atstāj neapmestas betona sienas un redzamus konstruktīvos risinājumus. Viņi ir pārliecināti, ka betona siena ir glītāka nekā slikti veikts dekoratīvais krāsojums.
Tas viss ir izmantots vienā no viņu visvairāk slavētajiem projektiem – daudzdzīvokļu namu Grand Parc (kopā ar arhitektiem Kristofu Itēnu un Frederiku Drio) renovācijā Bordo, par ko 2019. gadā Anna Lakatona un Žans Filips Vasals saņēma Eiropā augstāko arhitektūras godalgu Mīsa van der Roes balvu.
Stratēģija – nenojaukt
XXI gadsimta sākumā Francijas valdība pieņēma lēmumu mainīt valsts mājokļu politiku – pēc iespējas nojaukt daudz kritizētos, pēc Otrā pasaules kara celtos modernisma laika daudzdzīvokļu namus un to vietā būvēt jaunus pieejamus mājokļus. Agrāk Francijā šādu dzīvokļu celtniecību veica valsts un pašvaldība. Tagad to bija paredzēts nodot privāto attīstītāju rokās, no kuriem valsts un pašvaldība pirktu vai īrētu nepieciešamos mājokļus. Tas būtiski mainīja prioritātes pieejamu mājokļu projektēšanā un būvniecībā. Arvien mazāk uzmanības tika pievērsts sociālajam aspektam, bet priekšplānā izvirzījās privāto attīstītāju biznesa izdevīgums. Dzīvokļi kļuva arvien mazāki, ēku arhitektūra – arvien pieticīgāka.
Anna Lakatona un Žans Filips Vasals iebilda pret šādu valsts īstenoto pieejamu mājokļu politiku un izstrādāja tā saukto stratēģiju Plus kā savu variantu problēmas risinājumam. Tās pirmais un svarīgākais punkts: "Nekad neko nenojaukt, nepārvietot un neaizvietot, bet gan pievienot esošajam, to pārveidot un izmantot vēlreiz."
Viņi iestājas pret ēku pielāgošanu mainīgajiem komerciālā patēriņa gaumes vējiem un namu celtniecības laika ideoloģijas izdzēšanu. Arhitektūras mantojumam ir jābūt patiesam pret savu izcelsmi, un tas nedrīkst izslēgt turpmāko attīstību. Arhitekti uzsver, ka ir jāsāk ar katra dzīvokļa uzlabošanu, tad var turpināt ar atsevišķu ēku, to apkārtnes un pilsētas pārmaiņām. Tā ir apvērsta kustība ierastajai pilsētplānošanai, kas sāk virzienā no lielāka mēroga uz mazāku.
Ziemas dārzs ikvienam
Daudzdzīvokļu namus Grand Parc Bordo uzcēla XX gadsimta 60. gados. 80. gados tika veikts namu kosmētiskais remonts, kurā ēkas ieguva krāsojumu, kas ir līdzīgs mūsdienu Latvijas siltināto namu tonālajiem risinājumiem. Anna Lakatona un Žans Filips Vasals piedāvāja būtisku namu pārbūvi, kas neprasa to nojaukšanu. Divu 16 stāvu māju dienvidu puses fasādei un vienas 11 stāvu mājas rietumu un austrumu fasādei tika pievienotas jaunas piebūves. Tās ir pašnesošas konstrukcijas, kas ir piestiprinātas esošajām namu fasādēm, bet nemaina ēku sākotnējo konstrukciju slodzi.
Piebūves ir celtas no rūpnieciski ražotiem un standartizētiem betona paneļiem un blokiem, uz vietas lieti ir tikai piebūves betona pamati. Ar šīm piebūvēm tiek ievērojami palielināta dzīvokļu platība. Bijusī nama fasāde ar nelieliem logiem nomainīta pret bīdāmām stikla durvīm, kas savieno dzīvokli ar jauno platību, kas pēc sava rakstura atbilst ziemas dārzam. Jaunajā piebūvē izmantoti bīdāmi polikarbonāta paneļi, ventilāciju nodrošinoši paneļi un atstarojoši termoaizkari, lai regulētu klimatu iegūtajā dzīvokļa platībā. Jaunā piebūve – ziemas dārzs – ir kā dzīvokļa klimata regulācijas buferzona.
Trim kompleksa Grand Parc daudzdzīvokļu ēkām nomainīti arī lifti, uzlabots vannasistabu aprīkojums, labiekārtotas namu ieejas un apkārtne. Kā iedzīvotāji izmanto iegūto papildu platību dzīvokļos, ir atstāts viņu pašu ziņā. Arhitekti uzsver, ka ir svarīgi apzināties, cik tālu arhitektiem nepieciešams iejaukties un ko atstāt pašu iedzīvotāju ziņā, dot brīvību izvēlēties, kā lietot piedāvāto arhitektūru. Anna Lakatona un Žans Filips Vasals cenšas pārliecināt atbildīgos par sociālo namu un pieejamo dzīvokļu celtniecību, ka arī šo māju iedzīvotājiem pienākas pēc iespējas lielāka dzīvojamā platība, telpas plašums un komforts. Šo dzīvokļu iedzīvotāji mājās uzturas vairāk un biežāk nekā cilvēki, kuri var atļauties ceļot un pavadīt brīvo laiku ārpus mājas. Arhitekti papildu platību piedāvā ar risinājumiem, kas nesadārdzina ēkas ekspluatāciju un nepaaugstina dzīvokļu īres izmaksas.
Bordo Grand Parc namu atjaunošana maksāja uz pusi lētāk nekā jaunu dzīvokļu ēku celtniecība. Tas ir vidusceļš starp jaunu dzīvokļu celtniecību un butaforisku esošo ēku kosmētisko remontu. Svarīgi, ka pārbūves laikā namu iedzīvotāji varēja palikt dzīvokļos un pēc renovācijas dzīvokļu īres maksa netika paaugstināta. Franču arhitekti ir novērojuši, ka parasti sabiedrībā daudz kritizēto ēku iedzīvotājiem pašiem savs mājoklis patīk un viņi nevēlas pārvākties. Anna Lakatona un Žans Filips Vasals neapstrīd modernisma arhitektūras risinājumus, viņus joprojām iedvesmo Mīsa van der Roes un Lekorbizjē paveiktais. Viņi to turpina un pielāgo XXI gadsimtam.
Nav noteikta maršruta
Anna Lakatona un Žans Filips Vasals izvairās īpaši izdalīt sociālo dzīvokļu namu arhitektūru. Viņi apgalvo, ka viņu izmantotie risinājumi der jebkuras funkcijas arhitektūrai, arī kultūras būvēm, kuru vizuālajai izteiksmei ierasts pievērst īpašu uzmanību. Viņu spilgtākais šāda veida projekts ir Parīzes mākslas telpas Palais de Tokyo pārbūve. 1937. gadā atklātā neoklasiskā stila ēka lielāko daļu XX gadsimta stāvēja daļēji tukša un pamesta. XXI gadsimta sākumā ēkas neizmantoto rietumu spārnu izlēma pārveidot par laikmetīgās mākslas izstāžu zāli. Sākumā Annas Lakatonas un Žana Filipa Vasala iekārtotās telpas tika uzskatītas par īslaicīgu pagaidu variantu, taču arhi- Papildu platība kompleksa Grand Parc dzīvokļos, ko iedzīvotāji var izmantot, kā vēlas. Foto – Filips Rio Viens no agrīnajiem biroja Lacaton & Vassal privātmāju projektiem – Latapie Fluarakā Francijā. 1993. Foto – Filips Rio Arhitekti atzīst, ka projekta sākumā viņiem nav ne jausmas, kā ēka izskatīsies rezultātā tektu šķietami neskartās, pamestas ēkas šarma pilnās telpas izrādījās ļoti veiksmīgs risinājums.
2012. gadā arhitektiem tika dots uzdevums telpas paplašināt un radīt Palais de Tokyo par Francijā plašāko laikmetīgās mākslas izstāžu zāli. Arhitekti savu pieeju ilgu laiku neizmantotajām telpām nemainīja. Ēkai ir neoklasiska fasāde, ko tur pamatīgas betona konstrukcijas. Iekštelpās nav radīta glancēta baltā kuba mākslas galerija, bet saglabāts betona drupu iespaids, tam pievienotas plašas izstāžu zāles pazemē. Te nav viena noteikta telpas apmeklējuma maršruta: to var sākt jebkurā vietā un turpināt jebkurā virzienā. Arhitekti uzskata, ka laba arhitektūra ir atvērta – atvērta dzīvei, atvērta brīvībai un iespējām to izmantot, kā katrs vēlas.
Informācija: pritzkerprize.com, lacatonvassal.com
