Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Krišs Salmanis. Liels un skaists nav viņa stilā

Krišs Salmanis vērtē Venēcijas biennālē piedzīvoto un ilustrē bērnu grāmatiņu

Dienu pirms otrās Purvīša balvas pasniegšanas 2011. gadā intervēju žūrijas locekli Dmitriju Ozerkovu, Sanktpēterburgas Ermitāžas Laikmetīgās mākslas nodaļas vadītāju. Pēc nogurdinošas žūrijas apspriedes viņam vēl nebija tiesību izpaust uzvarētāja vārdu, taču neoficiāli izskanēja, ka vietējo un pieaicināto ārzemju mākslas ekspertu domas dalījušās. Dienu vēlāk, kad balva bija pasniegta Kristapam Ģelzim, vēlreiz satiku Ozerkovu un tieši pajautāju, kurš tad bijis viņa favorīts. Krišs Salmanis – skanēja atbilde. Šo epizodi nepieminēju, taču situāciju vēlāk apcerēju rakstā Purvīša balvas vēsts (satori.lv, 24.02.2011.). Tajā žūrijas lēmumu par laureāta izvēli raksturoju kā kompromisa risinājumu.

Pirmā Purvīša balva, kā zināms, tika piešķirta videomāksliniecei Katrīnai Neiburgai, un tas izraisīja zināmu kurnēšanu tradicionālo mediju mākslinieku vidū, varbūt tāpēc arī nākamo balvu piešķirt par video (Kriša Salmaņa izstāde Lost Rīgas mākslas telpā 2009. gadā sastāvēja no diviem videodarbiem un vienas instalācijas) tiešām nebūtu prātīgi. Turklāt Kristaps Ģelzis, kā mēdz teikt, "sen to bija pelnījis". Tam, ka mākslas balvu piešķiršana vienmēr ir politisks risinājums, ne tikai estētisku apsvērumu diktēts lēmums, kādā vēlākā sarunā piekrita arī pats Kristaps Ģelzis. Turklāt Krišs Salmanis tolaik, varētu teikt, vēl nebija uzkrājis pietiekamu simbolisko kapitālu, lai tiktu nosaukts kā visai latviešu mākslai pietiekami reprezentatīva figūra.

Izvirzīts divreiz

Kriša Salmaņa un Kristapa Ģelža salīdzinājums šajā reizē, lai arī nejaušs, tomēr ir zīmīgs. Drīz pēc Purvīša balvas saņemšanas Kristaps Ģelzis devās uz Venēciju, lai pārstāvētu valsti šajā prestižākajā starptautiskajā forumā. 2013. gadā šis gods tika uzticēts Krišam Salmanim. Tiesa, pārī ar Kasparu Podnieku, un Purvīša balva Krišam atkal bija paslīdējusi garām (2013. gadā viņš bija nominēts par izstādi Uzticēšanās trauslums galerijā Alma 2012. gadā un festivālā Survival Kit pirmoreiz parādīto videoanimāciju Garā diena (2012); Purvīša balvu šogad saņēma Andris Eglītis). Starp citu, Krišs Salmanis bija vienīgais mākslinieks, kurš balvas fināla skatei tika virzīts ar diviem neatkarīgiem veikumiem.

Par šī gada Latvijas ekspozīciju Venēcijas biennālē vēstīts daudz un izsmeļoši. Laikmetīgās mākslas centrs kim?, kas šoreiz organizēja valstisko pārstāvniecību, savā stratēģijā iekļāva arī skaļu publicitātes kampaņu, kas bija vērsta tiklab uz ārzemju, kā vietējo auditoriju. Liels sasniegums bija tas, ka Latvijas ekspozīcijai, piesaistot gan valsts, gan mecenātu līdzekļus, izdevās noīrēt paviljonu centrālajā biennāles izstāžu zonā. Mākslinieku izvēlē un promotēšanā bez kim? pārstāvēm Zanes Onckules un Zanes Čulkstēnas tika iesaistīta arī neatkarīgā mākslas institūcija Art in General no Ņujorkas, kā arī tur dzīvojošā latviešu mākslas zinātniece Alise Tīfentāle. Par gatavošanos biennālei un tās norisi regulāri tika informēti masu saziņas līdzekļi. Izstāde Venēcijā novembrī beidzas, un kim? jau laikus ziņoja, ka Kriša Salmaņa un Kaspara Podnieka darbus aplūkojis rekordliels skaits skatītāju – ap 170 000 cilvēku. Tiesa, šī rezultāta paziņošana 23. oktobrī speciālā konferencē arī neiztika bez šūmēšanās: mākslas kuratore Ieva Kalniņa paziņoja, ka izdarīti nekorekti salīdzinājumi ar iepriekšējām Latvijas ekspozīcijām, jo konferences organizētāju rīcībā nav bijis atbilstošu datu.

Daudz vērtīgu domu

Mani interesēja, kā jūtas pats Krišs Salmanis nedēļu pirms Venēcijas ekspozīcijas demontāžas. Saticis viņu galerijā Istaba, secināju, ka vismaz vizuāli nekādas izmaiņas nav konstatējamas. Tā pati lokainā frizūra, brilles, vienkāršas kedas (es brīdinu, ka tā var sasaldēties!). Nepamanīju, kāds tagad ir mākslinieka mobilais telefons, taču labi atceros, ka vēl pirms gada viņš, kurš darbā izmanto aktuālākos tehniskos risinājumus, saziņai lietoja vienkāršāko Nokia modeli ar podziņām. Krišs Salmanis, kā vienmēr, ir vienkāršs, mazliet kautrīgs un mazliet ironisks.

Esmu ievērojis, ka viņš sarunās iesākumā atbild īsiem teikumiem un neizplūst garos stāstījumos, taču, saklausījis interesantu jautājumu, iedziļinās tajā un atrod pārsteidzoši trāpīgus domu formulējumus. Starp citu, Krišs Salmanis ir viens no tiem retajiem latviešu māksliniekiem, kuram piemīt arī literāras dotības. Tas atklājās pirms gadiem pieciem, kad viņš paretam sāka rakstīt žurnālam Studija. Katrā ziņā, ja lokālā tradīcija tik strikti nedalītu praktiķus un teorētiķus un redaktori pieliktu lielākas pūles par mākslu rakstīt spējīgo motivācijā, mēs no Kriša Salmaņa sagaidītu daudz vērtīgu domu, jo īpaši laikmetīgās mākslas vērtējumu, kuras aprakstos bieži ir pārāk daudz klišeju un ar praksi nesaistītu pieņēmumu.

Kā klājas kokam?

Krišu Salmani pēc Venēcijas biennāles noslēguma visvairāk interesējot, kā to pārdzīvojis viņa uz turieni aizvestais sausais koks. Esot jau bijis diezgan trausls, kad to pavasarī veda uz Itāliju. Turklāt pusgadu šūpoties kājām gaisā nav nekāds joks! Latvijas, tas ir, savu un Kaspara Podnieka, ekspozīciju viņš vērtē kā notikumam atbilstošu un labāko veidu, kādā bijis iespējams apvienot abu gana atšķirīgo mākslinieku darbus. Turklāt valsts pārstāvēšana, viņaprāt, ir mazliet atšķirīgs izpausmes veids nekā personālizstāde.

Uz jautājumu par procesa vērtējumu un pārsteidzoši lielo iesaistīto personu daudzumu viņš atbild, ka tajā saskata pozitīvas iezīmes. Amerikāņu kuratoru piesaiste bijusi pareiza taktika no organizatoru puses, jo "pie mums jau pieņemts uzskatīt, ka tas, ko saka kāds no ārpuses, ir pareizāk, un kaut kā jau kim? bija jāuzvar" (sacensībā ar citiem pašmāju producentiem – V. V.). Turklāt amerikānietes Ena Bārlova un Kortnija Finna esot jūsmīgas kuratores – viņas, ieraugot autoru ieceres, uzreiz slavē un iedegas par realizāciju. Māksliniekiem tas dod tik nepieciešamo ticību savām spējām un pārliecību par konkrēto risinājumu. Krišs Salmanis uzsver vēl kādu būtisku aspektu, kura reizēm pietrūkst Latvijas kuratoriem, – prasmi sadarboties. Piemēram, viņš pats esot vēlējies, lai anotāciju darbam raksta Solvita Krese, kura vislabāk saprotot viņa mākslu, lai gan ir konkurējošā Laikmetīgās mākslas centra direktore.

No Venēcijā redzētajām citu valstu ekspozīcijām Krišam esot patikusi kaimiņu lietuviešu radītā. Tajā viņš esot saskatījis to, ko novēl arī nākamajiem Latvijas pārstāvjiem – mazliet vairāk nešpetnuma. Kad jautāju, kā tas izpaužas, Krišs atbild, ka lietuvieši viņam atgādinājuši paša savulaik kopā ar Daigu Krūzi realizētos projektus pamestās veikalu telpās.

Plastilīns no zelta

Patiesi – es labi atceros izstādi, piemēram, Sudrabs, zelts, plastilīns 2006. gadā, kurā īsti nebija robežu starp veikala iekārtojuma paliekām un mākslinieku pienesumu, krāsas laukumi uz sienas it kā turpināja Daigas Krūzes gleznojumu, savukārt telpas apgaismošanai paredzētie prožektori bija iesaistīti radošā dialogā. Krišs Salmanis bija izveidojis plastilīna "batoniņus" no tīra zelta (vai sudraba? Vai bronzas?) un nokrāsojis tos plastilīna krāsās, tā ka īstais materiāls palicis noslēpumā tīts līdz šim brīdim. Faktiski jau šīs agrīnās izstādes (arī 100% vilšanās, 2004) pieteica Kriša Salmaņa neuzbāzīgo, bet asprātīgo domāšanas viedu, kurā lietas, kas pirmajā acu uzmetienā ir skaidras, atklājas kā sarežģītas, ja tajās iedziļinās, turklāt apaug ar simboliskām nozīmēm.

Tas sakāms arī par objektiem V koki (2009), Mea culpa (2010), Lūzera parkets (2010) un citiem. Piepūsts balons, kuru pie zemes piespiedusi izstāžu zāles siena, vai grīda, kuras aplīmēšanai parketa rakstā iztērēti septiņi līmlentes ruļļi, ir ne tikai amizanti āķi skatienam, bet arī līdzības par noteiktu humāno situāciju. Ne tikai tehniskā atjautība, bet arī emocionālā iedarbība piemīt Kriša Salmaņa video un animācijām – vai tas būtu koks, kas nemanāmi pārvietojas pa ainavu, pateicoties no skatītāja slēptai sarežģītai mašinērijai (izstādē Pazudušie, 2009), vai šķūnīša makets, kurš tiek uzcelts un sabrūk, nemainoties gadalaikam (Garā diena, 2012). Tajā pašā laikā patosa trūkums mākslinieka attieksmē, cilvēciski tik simpātiskā ironija ir īpašības, kas neļauj par viņa darbiem izplūst slavas dziesmās un varbūt vienu otru reizi šķīrušas no daudzajiem apbalvojumiem, kuriem Krišs Salmanis laiku pa laikam tiek izvirzīts.

Jautāts pēc "veiksmes stāsta", ar ko noslēgt rakstu par viņu, Krišs sev raksturīgajā manierē atbild, ka neko "lielu un skaistu" viņš nevar apsolīt un arī negrib. Taču pastāsta, ka šobrīd noskaidro, kas viņu patiešām interesē un kas ne. Piemēram, viņš klausās radio – BBC humora šovus un ziņas – un brīnās, kā tas var būt, ka visu laiku runā un visu laiku ir interesanti. Eduarda Liniņa balss Latvijas Radio viņu saistot ar skaņas tembru. Krišs izsaka vēlmi pēc lielāka asuma un viedokļu dažādības kritikā, kāda, viņaprāt, dzirdama par mūziku, bet ne par vizuālo mākslu (Kriš, es vēlos lasīt vairāk tavu rakstu, tev labi sanāk!). Par patlaban veicamajiem darbiem Krišs atklāj tikai to, ka veido ilustrācijas Ojāra Vācieša dzejolim bērnu grāmatiņu sērijā Bikibuks

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja