Pati serbu klasiķe Marina Abramoviča ir pārliecināta, ka pirmajai sievietei, kura tiek aicināta sarīkot personālizstādi Karaliskās mākslas akadēmijas galvenajā ēkā, bija jābūt britu zvaigznei Treisijai Eminai – "un tad visām pārējām". Marina Abramoviča uzreiz precizē: "Es neesmu feministe. Es nelietoju apzīmējumus, kuri beidzas ar "-isms". Esmu augusi dzelžainos hardcore komunisma apstākļos un esmu attīstījusi savu ideju, kā man būtu jādarbojas. Es esmu sieviete, man ir sievietes ķermenis, bet manai mākslai nav dzimuma. Esmu dzimusi Dienvidslāvijā, tagad tās ir sešas valstis. Man ir Nīderlandes pase. Es dzīvoju ne tikai Ņujorkā, bet arī Berlīnē un Romā. Planēta ir mana darbnīca, taču ir skaidrs, ka manas saknes ir Balkānu reģionā. Vienmēr esmu interesējusies par dažādām kultūrām, es neesmu ne amerikāņu, ne holandiešu māksliniece."
Nav laiks mirt
Marinas Abramovičas izstādes svinīgā atklāšanas ceremonija Londonas Karaliskajā mākslas akadēmijā notika 19. septembrī. Ekspozīcija būs aplūkojama līdz 2024. gada 1. janvārim. Izstādes sagatavošanas darbs ilga septiņus gadus. "Tas ir brīnums, ka beidzot esam šeit!" atklāšanas preses konferencē uzsvēra Marina Abramoviča.
Vispirms plānus izjauca pandēmija – izstāde tika pārcelta no 2020. uz 2023. gadu. Sarunā ar žurnālistiem Londonā māksliniece bija atklāta: "Šis izrādījās dramatisks gads manā dzīvē. Vienmēr esmu strādājusi ar trim galvenajām tēmām – tās ir bailes no sāpēm, bailes no nāves un sadzīvošana ar savu mirstīgumu. Tās ir atspoguļotas daudzos manos darbos. Pirms dažiem gadiem režisora Roberta Vilsona iestudētajā izrādē Marinas Abramovičas dzīve un nāve tika parādītas manas bēres. Dažādi nāves scenāriji tiek atainoti manā izrādē Marijas Kallasas septiņas nāves, kuru drīz varēs redzēt Londonā. Performancēs esmu mazgājusi skeletu un turējusi to uz sava ķermeņa. Esmu inscenējusi savas un citu cilvēku bailes. Šogad maijā smagi saslimu – man tika diagnosticēta plaušu embolija. Man ir bijušas trīs operācijas, astoņas asins pārliešanas procedūras. Tas bija ārpus manas kontroles. Atveseļošanās procesā es izmantoju visas savas zināšanas un pieredzi, kas gūta performances mākslā, – es zinu, kā elpot, cīnīties ar sāpēm un strādāt ar savu apziņu. Tas mani izglāba. Sāpes bija lielas, un es sapratu, ka nevēlos mirt. Kādu brīdi iedomājos, ka varu kļūt par pirmo mirušo sievieti mākslinieci, kurai būs izstāde Karaliskajā mākslas akadēmijā. Priecājos, ka tagad esmu šeit un esmu dzīva."
Izmestā koncepcija
Visi šie negaidītie pavērsieni – gan Covid-19 pandēmija, gan mākslinieces slimība – ir ieviesuši pamatīgas korekcijas izstādes saturā. "Šeit ir atstāts tikai pats būtiskākais. Mēs ar kuratoru Andreu Tarsiu izmetām gan iepriekšējo koncepciju, kas jau bija gatava, gan izstādes katalogu, kas arī bija gatavs. Izstādes struktūra ir kļuvusi tematiska, tā atspoguļo manu domu: kā es varu būt klāt izstādē, tomēr neesot tajā. Pēc trim gadiem man būs astoņdesmit, un es fiziski vairs nespēju darīt to, ko darīju divdesmit, trīsdesmit, četrdesmit un piecdesmit gadu vecumā. Retrospekcijā Mākslinieka klātbūtnē/The Artist Is Present Ņujorkas Modernās mākslas muzejā MoMA 2010. gadā uzsvars tika likts uz performanci – es biju klāt muzejā visu izstādes laiku. Arī izstāde Tīrītāja/The Cleaner (2017–2019) sniedza retrospektīvu ieskatu manā daiļradē, tajā manas performances atkārtoja jaunās paaudzes mākslinieki (šī izstāde bija skatāma Stokholmā, Humlebekā, Oslo, Bonnā, Florencē, Toruņā un Belgradā – J. J.). Savukārt jaunā izstāde Londonā ir pavisam citāda, tā apvieno dažādus medijus: video, fotogrāfiju, objektus un instalācijas. Dažus no šiem darbiem cilvēki nemaz nezina," saka māksliniece.
Marina Abramoviča apgalvo: lai gan izstāde Karaliskajā mākslas akadēmijā aptver viņas 55 gadu daiļradi, tā nav retrospekcija. Izstāžu zālēs satiekas mākslinieces darbi, kurus šķir vairākas desmitgades. Piemēram, ekspozīcijas pirmā sadaļa Publikas līdzdalība iepazīstina ar divām leģendārām performancēm – radikālo Ritmu 0/Rhythm 0 (1974), kurā māksliniece sešu stundu garumā Neapolē ļāva skatītājiem darīt ar savu ķermeni visu, ko viņi vēlējās, izmantojot 72 piedāvātos priekšmetus, un jau pieminēto darbu Mākslinieka klātbūtnē (2010), kurā māksliniece aicināja savas Ņujorkas retrospekcijas apmeklētājus apsēsties sev pretim un ieskatīties acīs. Šo iespēju izmantoja 1545 cilvēki, un katrs no viņiem pavadīja bezvārdu dialogā ar mākslinieci tik ilgi, cik pats uzskatīja par vajadzīgu, – no dažām sekundēm līdz vairākām stundām. Daudzi performances dalībnieki nespēja valdīt asaras, tādējādi izpaudās viņu alkas pēc emocionālas saiknes mūsu vientulības, atsvešinātības laikmetā. Kopumā performance muzejā MoMA ilga 716,5 stundas. Par šīm performancēm Londonas izstādē stāsta foto un video dokumentācija un objekti, šeit ir "rekonstruēts" galds ar visiem Ritma 0 objektiem.
Marina Abramoviča. Performance Rhythm 0. 1974. Ilgums – sešas stundas. Norises vieta – Studio Morra Neapolē. Foto – Donatelli Sbarra. Publicēts ar Marinas Abramovičas arhīva atļauju
Apļveida domāšana
Performances māksla vienā laikā un telpā savieno mākslinieku un vērotāju, un Marina Abramoviča jau kopš pašiem pirmsākumiem ir padarījusi skatītājus par aktīviem savu akciju dalībniekiem. Enerģijas plūsma starp mākslinieku un auditoriju ir viens no viņas performanču priekšnoteikumiem. "Es neko nespēju izdarīt bez publikas, man ir nepieciešama tās enerģija," viņa ir teikusi. Ir zināms, ka performances Ritms 0 skatītāji sākumā bija visai atturīgi, taču drīz pēc tam reaģēja brutāli un vardarbīgi – viņi izģērba un sāpināja Marinu Abramoviču, kura stāvēja nekustīgi. Kāds viņai pie deniņiem pielika pistoli, kas bija uzlādēta ar vienu lodi. Performancei beidzoties, māksliniece lēnām devās publikas virzienā, un visi skatītāji uzreiz bēga prom – Marina Abramoviča vairs nebija objekts, bet cilvēks, un acumirklī pārbijusies publika, kura vēl tikko viņu bija mocījusi, nevarēja pieņemt lomu maiņu.
Šajās divās performancēs, kas ievada izstādi, skatītāju emocijas tika projicētas uz mākslinieci. Atšķiras tikai viņas piedāvātie līdzekļi un konteksts. Ilgais ceļš no fiziskas mijiedarbības un agresijas līdz klusumam un garīgai saiknei raksturo Marinas Abramovičas mākslas attīstību. "Mākslinieks nedomā lineāri, viņa domāšana attīstās apļveidīgi. Līdzīga ideja var atkal atnākt trīsdesmit gadu vēlāk, un mākslinieks ķeras klāt tās īstenošanai," uzskata Marina Abramoviča. Izstāde Londonā ataino šādu apļveida domāšanu, dažu motīvu atgriešanos jau citādā izpildījumā.
"Neviena diena Marinas Abramovičas izstādē nav līdzīga iepriekšējai," – šo projektu piesaka Karaliskā mākslas akadēmija. Izstādes dzīvais nervs ir četru Marinas Abramovičas performanču atkārtojums. Šis uzdevums ir uzticēts jaunajiem māksliniekiem. Viņi tika sagatavoti performancēm atbilstoši tā sauktajai Abramovičas metodei, kas palīdz noskaņoties ilga laika performancei gan fiziski, gan mentāli. Svarīgākie aspekti ir pacietība, izturība un koncentrēšanās spējas. "Performances māksla nav vienkārša, turklāt šajā izstādē ir gaidāmi 3000 apmeklētāju dienā. Māksliniekiem ir jābūt labi sagatavotiem," piebilst Marina Abramoviča.
Jāspraucas iekšā
Izstādē tiek atkārtota Marinas Abramovičas un viņas bijušā radošā partnera un dzīvesbiedra Ulaja performance Imponderabilia (1977), kuru viņi pusotru stundu demonstrēja Boloņā, pilnīgi kaili iestājoties šaurā durvju ailē. Lai iekļūtu mākslas galerijā, skatītājiem bija jāiziet cauri "dzīvajām durvīm", turklāt izvēloties, pret kuru mākslinieku pagriezties ar seju. Šis darbs joprojām rada gan diskomfortu, gan uzjautrinājumu. Durvju aile ir tik šaura, ka neaiztikt mākslinieku ķermeņus un to intīmās daļas nav iespējams. Daudziem skatītājiem Karaliskajā mākslas akadēmijā tomēr pietrūkst drosmes, lai sprauktos iekšā, un viņi izvēlas citu – drošāku – eju.
Marinas Abramovičas un Ulaja performances Imponderabilia (1977) atkārtojums jauno mākslinieku izpildījumā izstādē Londonā. Apmeklētāji aicināti iziet cauri "dzīvajām durvīm", turklāt izvēloties, pret kuru mākslinieku pagriezties ar seju. Foto – Deivids Perijs
Ulajs jeb Franks Ūve Laizīpens, ar kuru tandēmā Marina Abramoviča strādāja no 1975. līdz 1988. gadam, nomira 76 gadu vecumā 2020. gada 2. martā. Pēdējās desmitgadēs viņu attiecības nebija vienkāršas – Marina Abramoviča kļuva par superzvaigzni, bet Ulajs saglabāja kulta mākslinieka statusu. Izstādē Londonā viņa piemiņai ir veltīta aizkustinoša fotogrāfiju izlase, kurā ir iemūžināts Ulaja un Marinas kopā pavadītais laiks. Iztiekot ar minimāliem līdzekļiem, viņi apceļoja pasauli, iepazina dažādas kultūras un tradīcijas. Divu mīlētāju un līdzautoru šķiršanās, kas notika 1988. gadā pie Lielā Ķīnas mūra, ir viens no grandiozākajiem mākslas darbiem vēsturē – 90 dienu Ulajs un Marina Abramoviča gāja pretim viens otram katrs no sava Lielā Ķīnas mūra gala. Katrs pieveica 2500 kilometru distanci. Viņi satikās, lai atvadītos uz mūžu.
Kad performance Imponderabilia tika atkārtota Marinas Abramovičas 2010. gada retrospekcijā Ņujorkā, dzīvās durvis veidoja dažādi pāri – tās bija gan divas sievietes, gan divi vīrieši, gan starpdzimuma personas. Tagad Londonā viss ir tieši tā, kā bija 1977. gadā Boloņā: durvju ailē stāv pretējā dzimuma mākslinieki, jo tāds ir Ulaja fonda nosacījums – darbs ir jāparāda oriģinālajā versijā bez jebkādām izmaiņām.
Okeāns prātā
Performance Imponderabilia jauno mākslinieku izpildījumā Karaliskajā mākslas akadēmijā ir vērojama ik dienu, tā ilgst stundu un tiek atkārtota četras līdz sešas reizes dienā. Divas trīs reizes dienā tiek demonstrēta Marinas Abramovičas performance Kaila ar skeletu/Nude with Skeleton (2002), kas ilgst divas stundas: skelets guļ uz mākslinieka ķermeņa un "elpo" kopā ar viņu. Performances izpildītāja/izpildītājs guļ uz altārim līdzīga paaugstinājuma, savukārt apakšā gandrīz kā sarkofāgā ir novietots lielizmēra monitors, kurā ir redzama performances oriģinālā versija, – no Marinas Abramovičas nav iespējams novērst skatienu. Šo darbu ir iedvesmojusi Tibetas mūku tradīcija gulēt līdzās mirušajiem.
Iespaidīgu efektu rada performances Spīdums/Luminosity (1997) atkārtojums – izgaismots levitējošs mākslinieks (protams, kails) atgādina gan krucifiksu, gan Leonardo da Vinči Vitrūvija cilvēku. Šī performance ilgst pusstundu un tiek atkārtota trīs četras reizes dienā. Tā tiks demonstrēta līdz 4. oktobrim, kā arī no 16. oktobra līdz 20. novembrim, no 3. līdz 5. decembrim un no 18. decembra līdz 1. janvārim.
Vienā telpā ar Spīdumu drīzumā risināsies Marinas Abramovičas performances Māja ar skatu uz okeānu/The House with the Ocean View (2002) atkārtojums. Tas ir viens no viņas pazīstamākajiem darbiem. Autore to demonstrēja Šona Kellija galerijā Ņujorkā gadu pēc 2001. gada 11. septembra terora aktiem. Performance ilga divpadsmit dienu, visu šo laiku Marina Abramoviča dzīvoja īpaši izveidotā telpā, kuru nedrīkstēja atstāt (kāpnes tika veidotas no nažiem ar asmeni uz augšu). Konstrukcija bija pilnībā pārskatāma, māksliniece nekur nevarēja paslēpties no apmeklētāju skatieniem – ne dušas kabīnē, ne tualetē. Galerija bija atvērta 24 stundas diennaktī, publika varēja nākt jebkurā laikā un vērot mākslinieci. Divpadsmit dienu Marina Abramoviča nedrīkstēja ēst un dzēra tikai ūdeni, viņa nedrīkstēja runāt, rakstīt, lasīt. Miegam tika atvēlētas septiņas stundas diennaktī, neierobežotu laiku drīkstēja stāvēt, sēdēt un atrasties guļus. Trīs reizes dienā tika atļauts ieiet dušā. Visas darbības, ko cilvēks ikdienā veic automātiski, tika ritualizētas. Skatītāji tika aicināti vērot performanci klusumā un iesaistīties enerģijas apmaiņā ar mākslinieci. Performance kļuva par kolektīvu meditāciju un 11. septembra terora aktu upuru piemiņu. Atsauce uz šo darbu ir iekļauta seriālā Sekss un lielpilsēta.
"Tas ir ļoti svarīgs, sarežģīts darbs," saka Marina Abramoviča. "Mūsu acu priekšā nav nekāda okeāna. Tas ir tikai mūsu prātā. Šī performance ir mainījusi manu apziņas stāvokli. Māksliniecēm, kuras atkārtos šo performanci, ir nepieciešama izturība, gribasspēks un harisma. Viņām ir jābūt spējīgām pievienot šim darbam kaut ko no sevis. Šīs mākslinieces ir radījušas brīnišķīgus darbus, viņām ir pieredze ilgstošu performanču jomā. Tajā laikā, kad šajā telpā nenotiks performances atkārtojums, tur būs redzama videoprojekcija ar mani – es kā spoks apdzīvošu šo konstrukciju," stāsta Marina Abramoviča.
No 5. līdz 16. oktobrim performanci Māja ar skatu uz okeānu izpildīs Elke Leitena, no 21. novembra līdz 2. decembrim – Kira O’Railija, no 6. līdz 17. decembrim – Amanda Kūgana, kura septembrī piedalījās festivālā Homo Novus Rīgā. Katra māksliniece performēs 12 dienu 24 stundas diennaktī, bet skatītāji varēs būt klāt tikai Karaliskās mākslas akadēmijas darba laikā.
Atbildot uz jautājumu, vai jaunie mākslinieki tiešām spēj atkārtot to, ko savulaik ir darījusi viņa, Marina Abramoviča pārliecinoši saka: "Mans darbs dzīvos, pateicoties jauniem cilvēkiem, nevis manas paaudzes cilvēkiem. Jaunajiem māksliniekiem šī ir iespēja piedzīvot to, ko es esmu piedzīvojusi. Te ir runa nevis par kopēšanu, bet par interpretāciju. Tas ir tāpat kā spēlēt Bahu – to var darīt kaut vai tehnomūzikas ritmā, bet lasījumam ir jābūt personiskam." Viņa uzskata, ka vēsturiskās performances saglabāsies, ja tās tiks interpretētas un rādītas no jauna – tās nevar dzīvot tikai foto un video dokumentācijā.
"Savas karjeras 55 gados esmu padarījusi performanci par meinstrīma mākslu. Pirms daudzām desmitgadēm mūs kopēja MTV, modes, dizaina un reklāmas industrija, un es vēlējos sakārtot visas šīs lietas," skaidro Marina Abramoviča. Viņa uzņēmās iniciatīvu un 2005. gadā Ņujorkas Gugenheima muzejā atkārtoja 60. un 70. gadu performances, kuru autori ir Brūss Naumans, Vito Akonči, Valie Export, Džina Pane un Jozefs Boiss. Darbu ciklā Septiņi viegli darbi/Seven Easy Pieces viņa atkārtoja arī vienu no savām agrīnajām performancēm un parādīja vienu jaunu. Katras performances atkārtojums tika saskaņots ar pašu autoru vai viņa mantojuma pārvaldītāju, par to autoram tika samaksāts, un katra performance atkārtota, precīzi ievērojot autora norādījumus. Marina Abramoviča ir radījusi precedentu, un tieši šādā veidā vēsturiskajām performancēm ir jātiek atkārtotām nākotnē.
Jūs arī varat
Lai atgūtos no šogad pārciestās slimības, Marina Abramoviča pusgadu nedrīkst lidot ar lidmašīnu. Ceļš no Ņujorkas uz Lielbritāniju viņai bija jāmēro ar kuģi Queen Mary. Ceļojums ilga septiņas dienas.
Izstādes atklāšanas preses konferencē māksliniecei vairākkārt uzstājīgi tika jautāts, kāpēc viņa pati klātienē nav iesaistījusies nevienā no izstādē redzamajām performancēm un vai publikai šeit tomēr ir cerība redzēt viņu darbībā. "Pirms dažiem mēnešiem es gandrīz nomiru! Man vajag laiku, lai atgūtos. Esmu laimīga, ka esmu dzīva. Jūs no manis tik viegli vaļā netiksiet! No 4. līdz 8. oktobrim Karalienes Elizabetes zālē Londonas mākslas centrā Southbank notiks performances mākslas programma Marina Abramović Institute Takeover, ko ir sagatavojis Marinas Abramovičas institūts, savas performances rādīs dažādi mākslinieki. Man tikko ir iznākušas divas jaunas grāmatas: Vizuālā biogrāfija/Marina Abramović: A Visual Biography un Nomadu ceļojums un vietu gars/Nomadic Journey and Spirit of Places. Novembrī Londonā es piedalīšos savā muzikālajā izrādē Marijas Kallasas septiņas nāves. Ja runājam par izstādi, pieņemšu spontānu lēmumu – iespējams, strādāšu ar publiku nevis muzeja telpās, bet laukumā pie ieejas Karaliskajā mākslas akadēmijā. Es mīlu cilvēkus, es viņu uzaicināšu, un mēs kaut ko izdarīsim kopā šajā skaistajā iekšpagalmā," atbild Marina Abramoviča.
Izstādes tematiskās sadaļas – Komunistiskais ķermenis, Ķermeņa robežas, Ķermeņa prombūtne, Dabas enerģija, Nākšana un aiziešana, Portāls, Dozējot apziņu, Gara ķermenis un Spīdums – ievada skatītājus Marinas Abramovičas pasaulē, kurā viņa drosmīgi eksperimentē ar sava ķermeņa un prāta spējām, mokot sevi visdažādākajos veidos un novedot sevi līdz bezsamaņai un absolūtam spēku izsīkumam. "Savā darbā esmu pētījusi sāpju un ķermeņa fiziskās izturības robežas, un man to vairs nevajag. Vēlāk sāku interesēties par apziņas stāvokļiem – tas, kas notiek ar mūsu prātu, ir vissarežģītākais. Es negribu sevi atražot, es gribu sevi pārsteigt," atzīstas māksliniece.
Performances klasiķei atkal un atkal jautā, ar ko ir saistīta viņas apsēstība ar sāpēm. "Mēs tik ļoti baidāmies no sāpēm! Es arī no tām baidos, taču sāpes ir svarīgs dzīves elements. Tās mums atgādina par dzīves īslaicīgumu un ciešanām. Ciešanas ir mākslinieku iedvesmas avots, un šis vēstījums vienmēr sasniedz auditoriju. Bet cik daudz mākslas darbu ir iedvesmojusi laimes sajūta? To nav tik daudz. Tad, kad savās performancēs publikas priekšā darīju kaut ko sāpīgu, es vēlējos parādīt – ja es varu to izdarīt un paciest, jūs arī varat. Taču es izvēlējos doties tālāk un strādāt ar emocionālajām sāpēm, tās gan ir ļoti smagas. Es joprojām ar tām cīnos," skaidro Marina Abramoviča.
Kvarca spilveni
Izstādē ir zāles, kurās ir dzirdami kliedzieni un sitieni, bet ir arī pavisam klusas telpas. Marinas Abramovičas māksla vienmēr ir bijusi emocionāla, taču laika gaitā no izteikti fiziskas aktivitātes viņa arvien vairāk ir pārslēgusies uz garīgo. Nereti tiek kritizētas viņas skulptūras, kas paredzētas meditācijai un enerģijas uzņemšanai, tajās esot par daudz ezoterikas, misticisma, kiča un new age simbolisma. Tie ir objekti, kas veidoti no kvarca, akmens, koka un metāla un ko skatītāji izstādē ir aicināti izmantot, – krēsli, gultas, kurpes, pie sienas piestiprināti kvarca un obsidiāna "spilveni", pie kuriem ir cieši jāpiespiežas, lai sajustu dabas enerģijas pieplūdi.
Izmantojot dažādus izstādes eksponātus – piemēram, Kurpes lidošanai –, skatītāji var sajust dabas enerģiju. Foto – Deivids Perijs
Marinai Abramovičai nav bail no kritikas un neveiksmes. "Savā darbā ir svarīgi iekļaut kļūdas, nav jābaidās izgāzties. Ja nepieļaujat kļūdas un laiku pa laikam neizgāžaties, tas nozīmē, ka nevirzāties uz priekšu un darāt vienu un to pašu. Kad izgāžos, es pieceļos un eju tālāk, mēģinu atkal un atkal," viņa saka. Tuvākajos gados Marina Abramoviča plāno sadarboties ar operas un dejas māksliniekiem un radīt skatuves darbu, kurā būs pārstāvēta "slāvu erotiskā kultūra". Pirmizrāde varētu notikt 2025. gada Mančestras Starptautiskajā festivālā.
Ieraudzīt Marinu Abramoviču klātienē varēs operas izrādē Marijas Kallasas septiņas nāves, kas 3., 5., 9. un 11. novembrī tiks spēlēta Anglijas Nacionālās operas mājvietā – Londonas teātrī Kolizejs. 26. oktobrī Karaliskajā mākslas akadēmijā Marina Abramoviča piedalīsies sarunā par šo projektu.
Londonas izstādei būs gara dzīve. Nākamgad no 16. marta līdz 14. jūlijam tā būs skatāma Amsterdamas muzejā Stedelijk, no 2024. gada oktobra līdz 2025. gada februārim to uzņems Cīrihes Kunsthaus, no 2025. gada marta līdz augustam – Telavivas Mākslas muzejs, no 2025. gada oktobra līdz 2026. gada janvārim – Vīnes Kunstforum.
"Man ir svarīgi, ka izstādi apmeklē daudz jaunu cilvēku. Esmu pamanījusi, ka pat uzraugi izstāžu zālēs kļūst emocionāli. Apmeklētāji šeit var iegriezties atkal un atkal, lai atbalstītu performances māksliniekus un katru reizi ieraudzītu kaut ko jaunu. Cilvēki atnāk uz izstādi, iepazīstas savā starpā un veido jaunu kopienu – tas ir mākslas spēks," uzsver Marina Abramoviča.
Pēc šogad piedzīvotajām veselības problēmām mākslinieces mērķis ir priecāties par dzīvi: "Man gribas prieku un humoru. Ja dzeru tēju, man šķiet, ka tā ir visgaršīgākā tēja, ko savā dzīvē esmu dzērusi. Es lasu laikrakstus, zvanu draugiem un ilgi ar viņiem sarunājos – es daru vienkāršas lietas, kas man sagādā baudu un kam agrāk nepietika laika. Vēlos, lai nākamajos darbos izpaustos mans humors, ko nekad iepriekš savā mākslā neesmu laidusi iekšā. Mans darbs vienmēr ir bijis traģisks. Turpmāk tas būs jautrs."
Marina Abramoviča
Personālizstāde Londonas Karaliskajā mākslas akadēmijā līdz 2024. gada 1. janvārim
royalacademy.org.uk