"Mākslinieces Edītes Krastenbergas darbu izvietojumam Jūrmalas pilsētas muzejā izvēlējos apzīmējumu Daugavas plūdums, jo neviena sieviete Latvijas mākslā nav ar tādu regularitāti un daudzveidību uz audekla atstājusi gleznieciskas liecības par mūsu Likteņupi, un katra mākslinieka, cilvēka dzīve ir tikai īss, kaut ļoti piesātināts, plūdums lielajā laika nepārtrauktībā. Cik vērtīgs, nozīmīgs ir bijis mazais sprīdis cilvēka acīm redzamajā esības laukā, par to visbūtiskāk liecina viņa atstātie darbi.
Edītes Krastenbergas radošā veikuma aktualizēšana muzeja zālēs ir savlaicīga no vairākiem redzējuma leņķiem, kuri atgādina par lielām nepārejošām vērtībām, arī šodienā un nākamībā saglabājamām. Mēģināšu minēt tikai dažas, kas raksturo viņas gājumu mākslā un viņas paaudzi kopumā, kurai varbūt ir pati nozīmīgākā loma 20. gadsimta kopainā, neraugoties uz to, cik triviāli un dogmatiski tiek piesaukti, nievāti tie mākslinieki, kuri pēc Otrā pasaules kara tika pakļauti nežēlīgajai okupācijas sistēmai," pauž mākslas vēsturniece Ingrīda Burāne.
Viņa raksta, ka, pirmkārt, vajadzētu runāt par savas zemes mīlestību, uzticību, neslēpta patriotisma klātesamību. Tas bija viens no veidiem, kā Edītes Krastenbergas paaudze ar ainavas palīdzību atklāja, cildināja savažotās dzimtenes skaistumu. Visu dzīvi viņa palika saistīta ar Pļaviņām, Daugavas plostnieka dzimtu, Vidzemes pakalniem, lejām un regulāri rīkoja personālizstādes, kuras iemantoja skatītāju atzinību, jo mākslinieces valoda un zemteksti sasaucās ar to gruzdējumu, kas nekad neizplēnēja tautas dzīlēs.
Otrkārt, būtu jārunā par skolu šī jēdziena plašākā nozīmē. Edīte Krastenberga un viņas paaudze piedzīvoja Latvijas pirmās neatkarības gadu spožumu, darba tikumu, kārtību, izglītības sistēmas auglīgumu. Viņu vecāki un skolotāji cēla, būvēja, pilnveidoja katrs savā vietā un amatā. Profesionālajā ziņā Edīte Krastenberga apguva un tālāk turpināja Konrāda Ubāna un Ārija Skrides toņu attiecību kārtojumu, gaismas glezniecību, to vārdos nenosaucamo nacionālās skolas savdabību, kas atklājas kompozīcijas tīrībā un skaidrībā.
Un, treškārt, uzlūkojot Edītes Krastenbergas gleznojumus, vienmēr atceros Daugavu. Tās rāmo jeb krāčaino skrējienu māksliniece pētījusi, studējusi vai ik dienas, īpaši vasaras periodos, kad strādājusi arheoloģiskajos izrakumos un darinājusi unikālus zīmējums Vēstures institūta grāmatām. Viņas gleznojumos, pasteļos, grafikas lapās grūti nodalīt to viengabalainību, kuru izsaka personības koptēls un mākslinieciskais rokraksts, kas veiksmīgākajos darbos sasniedz pilnību, piemēram, dzeltenās krāsas izmantojumā. Edīte Krastenberga reiz pauda, ka savus darbus vēlētos pielīdzināt mazām prelīdēm. Jā, visa viņas radošā darbība ir nelieli skaņdarbi ar improvizācijas raksturu, kas ļauj skanēt savai zemei, mākslai un meitai atdotam mūžam ar nepārejošu vērtību paplašinājumu un piepildījumu.
Edīte Krastenberga (1929–2016) 1958. gadā ar izcilību absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju un ir Mākslinieku savienības biedre no 1966. gada. Viņas personālizstādes ir norisinājušās Rīgā, Pļaviņās, Jēkabpilī, Madonā, Ērgļos, Koknesē, Lielvārdē. Darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības un Mākslas fonda kolekcijās Rīgā, Maskavā, privātkolekcijās Latvijā, Austrijā, ASV, Vācijā, izstādēs piedalījusies no 1956. gada.
"...nāk nakts ar klusumu un pelniem. Un visas dienas krāsas dzēš," (Kārlis Skalbe krājumā Zāles dvaša, 1931), bet mākslinieces Signes Vanadziņas gleznās tās plaiksnī neatkarīgi no laika - gan mākoņainā dienā, gan vakara krēslā, gan rīta ausmā un nakts tumsā.
Jaunajā gleznu ciklā Signe Vanadziņa eksperimentē ar sev neierasta mākslinieciskā līdzekļa - pelnu pielietojumu, kas interesanti balansē ar viņai tik raksturīgo aktīvo krāsainību. Pelni ir sāpju un pārvērtību simbols. Iespējams, šī pelnu simboliskā pielietošana ir ne tikai jaunas tehnikas meklējumi, bet arī turpinājums mākslinieces interesei un studijām par mākslas kā terapijas līdzekli cilvēka garīgajā sakārtotībā. Ne velti daudzi spēj atrast jēgu dzīvei pēc traumatiskiem notikumiem tieši caur mākslu.
Lai gan Signes darbus varētu raksturot kā abstraktus, tomēr tajos ir neiztrūkstošā dabas klātbūtne. Kaut kas no tīreļa, no meža malas, no purva brikšņiem, vēja un lietus. Vietām krāsu notecējumi kā papardes nospiedumi klājas viens otram pāri, vietām pilsētas melnā panorāma asi iezīmējas uz sarkanoranžīgās debess eksplozijas. Tad paveras nakts ainas, tumšas kā slapji pelni, tik vietām ar lietus lāses notecējumu vai naktstauriņa lidojuma švīku.
Mākslas darbu virsmās pelni transformējas kā rūgstoša masa, un kā plāns smilšakmens/pelnakmens slānis, kas pāraug purva saliņās, no kurām paceļas puskaltušo kociņu un kritalu silueti. Sajūta, ka kaut kas nolemts sairšanai, nobeigumam, bet tad tas viss cerīgi iezīmējas uz rozā debesu fona kā simbols jaunā sākumam. Gleznas ved mūs caur pelniem uz atdzimšanu, no nekā uz gleznas Tur kaut kam ir jābūt, no atsvešinātības uz Tālums ir tuvs, no pelēkā uz sarkano Ledus sirds. Transformēšanās, pārdzimšana jaunā substancē un formās ir nozīmīgs process ne tikai radošas personības izaugsmē, bet arī visas pasaules uzbūvē.
Šis gleznu cikls ir apcerīguma un noskaņu pilns, spītējot mākslinieces košo krāsu salikumiem un enerģisko līniju uzplaiksnījumiem. Gleznas ir kļuvušas abstraktākas, vairāk uz iekšu vērstas un rosina iedziļināties sevī, savās izjūtās," raksta izstādes veidotāji.
Signe Vanadziņa (1973) 1997. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu, Monumentālās glezniecības meistardarbnīcu pie profesora Induļa Zariņa. Kopš 2018. gada Rīgas Stradiņa universitātē studē mākslas terapiju. Latvijas Mākslinieku savienības biedre no 1997. gada. Piedalījusies grupu izstādēs, sarīkojusi ap 30 personālizstādēm, tai skaitā izstādi Kurš gadalaiks? Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā 2017. gadā.