Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC) ir aizsācis projektu Pārdomājot postsociālismu caur postkoloniālismu Baltijā, kura ievadā mākslas pētnieces Ievas Astahovskas vadībā tiek rīkots sarunu un diskusiju cikls. 23. februārī notika pirmā tiešsaistes diskusija par koloniālās pagātnes mantojuma atspoguļojumu Baltijā. Diskusijā tika prezentēti un analizēti dažādi mākslas darbi, kultūras projekti un iniciatīvas, kurās tiek izvērtētas reģionālo un globālo sadursmju radītās varas attiecības starp valstiskiem veidojumiem, nācijām un kultūrām. Postkoloniālās kritikas piedāvātie kultūras un sabiedrības interpretācijas līdzekļi ir būtiski arī Baltijas sabiedrības raksturošanai, atsedzot vēstures un mūsdienu sociālo stāvokļu kopsakarības. Vardarbīgas apspiestības un kolonizācijas pieredzes aktualizēšana ļauj mums labāk saredzēt, apzināties un novērst netaisnīgo un vardarbīgo šodienas sabiedrībā, savukārt mākslinieki un kultūras institūcijas šiem sarežģītajiem varas attiecību tīklojumiem spēj piešķirt redzamību un fizisku veidolu.
Koloniālisma termins tradicionāli saistīts ar imperiālisma idejām un ģeopolitiskās ietekmes paplašināšanu pakļaujot un ekspluatējot. Arvien vairāk un biežāk tiek runāts par asimetriskām varas attiecībām arī tajos reģionos, kas sevi tradicionāli saredzējuši upuru lomā. Tas ir sevišķi aktuāli Austrumeiropas un Baltijas reģionā, kur uzspiestā sociālisma iekārtas ietekme joprojām caurvij mūsu ikdienu un nesenās pagātnes traumas bieži vien izraisa arvien jaunus konfliktus un nacionālos aizspriedumus – tas viss rezultējas etniski saspringtās attiecībās. Vēlme un grūtības justies piederīgiem Rietumeiropas kultūras telpai šķiet vienlīdz izteiktas un problemātiskas.
LLMC organizētās diskusijas dalībnieki iepazīstināja ar saviem nesenajiem projektiem, kuros atšķirīgā veidā centušies izkliedēt nacionāli konstruētus vēstures mītus vai vienkāršotas vēsturisko notikumu interpretācijas. 2018. gadā kuratore Inga Lāce izstādē Kopīgā vēsture muzeja Rīgas birža pastāvīgās ekspozīcijas mākslas darbos izcēla tajos tieši un netieši ietvertās vēsturisko paradoksu liecības, kas līdz šim maz izzinātas un vismaz daļēji izstumtas no mūsu kultūrvēsturiskās apziņas.
Karolis Kaupinis ir 2019. gadā iznākušās filmas Nova Lituania, kuru Lietuva izvirzīja Oskara nominācijai, režisors. Filma vēsta par notikumiem Lietuvā dažus gadus pirms Otrā pasaules kara sākuma un lielvaru okupācijas. Šo notikumu centrā ir lietuviešu ģeogrāfa Kaža Pakšta iedvesmotais Fēliksa Groda tēls, kurš kā risinājumu nenovēršamajai ģeopolitiskajai katastrofai ierosina izveidot Lietuvas koloniju Nova Lituania jeb Jaunā Lietuva Āfrikā, pārvietojot uz turieni Lietuvas iedzīvotājus.
Mākslinieks un aktīvists Kvīnsijs Gario vairākos darbos ir aktualizējis Kurzemes koloniālisma jautājumu, izceļot pretrunas, kas valda starp vardarbīgajiem iekarojumiem un to pozitīvo slavinājumu mūsdienu nacionālisma naratīvos.
Piedāvājam sarunu ar dažiem diskusijas dalībniekiem par viņu ieguldījumu koloniālās pagātnes pētniecībā un atspoguļošanā un motivāciju domāt par šīm aktīvi apspriestajām tēmām laikā, kad vērtību orientieri mainās arvien straujāk.
Foto: Ingus Bajārs
Kuratore Inga Lāce
2018. gadā jūs kūrējāt izstādi Kopīgā vēsture muzejā Rīgas birža, caur muzeja kolekcijas darbiem pētot dažādus starpkultūru attiecību aspektus, arī attiecības ar Austrumiem, kas bieži tikuši un joprojām tiek pakļauti eksotizācijai. Vai tas attiecināms arī uz Rīgas biržas kolekciju?
Par eksotizāciju saistībā ar mākslas muzeju Rīgas birža var runāt vairākos līmeņos. Pirmkārt, muzejā māksla joprojām tiek dalīta Rietumu un Austrumu (Oriental – angļu val.) galerijā, tas parāda ļoti vienkāršotu un arī problemātisku pasaules redzējumu. Rietumi jau sen ir daļa no Austrumiem, un otrādi, reģioni viens otru ir ietekmējuši, tieši Rietumeiropas valstīm visbiežāk vardarbīgi izsmeļot pārējās pasaules dabas, ekonomiskos un cilvēku resursus. Domāju, ka par to varētu runāt caur muzeja kolekciju un tā būtu ļoti svarīga saruna.
Otrkārt, kolekcijas darbi atsedz stāstus, kuros redzams eksotizācijas process. Muzeja Rietumu galerijas stāvā starp Beļģijas, Nīderlandes un citu Eiropas valstu mākslinieku darbiem ir izstādīta indonēziešu mākslinieka Radena Saleha (1807– 1880) glezna Lauvu medības. Sākot to pētīt, uzzināju, ka Salehs kā talantīgs jauns mākslinieks tika nosūtīts turpināt apgūt glezniecību Nīderlandē no tās toreizējās kolonijas Indonēzijā un kļuva par vienu no pirmajiem šī reģiona māksliniekiem, kas apguvis glezniecības tehnikas Eiropā, taču koloniālo attiecību dēļ Nīderlandē pret viņu izturējās no pārākuma pozīcijām. Citādu attieksmi viņš piedzīvoja Vācijas teritorijā, kur šī stigma nepastāvēja, taču XIX gadsimtā plauka orientālisms un gleznotājs tika pamatīgi eksotizēts kā "melnais princis".
Radena Saleha glezna Rīgā, visticamāk, nonākusi, tieši pateicoties draudzībai ar baltvāciešiem. Līdztekus stāstam par eksotizāciju caur šo vienu kolekcijas darbu atklājas gan vēsturiski dziļi, gan teritoriāli plaši procesi, kurus būtu nozīmīgi aktualizēt.
Mākslas darbi un vizuālie artefakti nes sevī liecības par dažādu kultūru un nāciju apspiešanu, pakļaušanu Rietumu kanoniem. Kāpēc ir svarīgi apzināties šīs nevienlīdzīgās varas attiecības un runāt par tām arī Baltijas kontekstā?
Latvijā, Baltijas valstīs un plašāk Austrumeiropā valda samērā noraidoša attieksme pret migrāciju, pastāv rasisms un diskriminācija, piemēram, pret studentiem no Indijas. Indija joprojām tiek asociēta ar eksotisku tūrisma galamērķi vai spirituālu vietu, no kurienes nāk arī objekti mūsu muzejos, kuru konteksts un nozīme nav kritiski analizēta un izstāstīta. Domāju, ka šeit būtu liels potenciāls meklēt veidus, kas savieno vēsturi ar pašreizējo situāciju un veicina sabiedrības pašrefleksiju, apzinoties, ka mēs ne vienmēr esam upuri un varas attiecības dažādos laikos arī Latvijā ir bijušas atšķirīgas.
Kāds, jūsuprāt, būtu ideālais modelis, kādā muzejiem būtu jāeksponē un jārunā par to mākslas mantojumu, kas ietver vardarbīgas pagātnes liecības, arī koloniālismu?
Vispirms vajadzētu saprast, ko iemieso esošā kolekcija – kas tajā ir un kā pietrūkst, vai tur var dzirdēt arī no pagātnes vardarbības cietušo balsis. Un tad ir būtiski kolekcijas pamazām atvērt pētniekiem, kuratoriem, mūsdienu māksliniekiem, kā arī dažādām sabiedrības grupām. Nav nepieciešams kārtējo reizi meklēt universālu hronoloģisku naratīvu, bet pievērsties kādam problemātiskam aspektam, aplūkot to no dažādiem skatpunktiem. Būtiski pārjautāt – ko mūsu kolekcijas, ekspozīcijas nozīmē šeit dzīvojošajai romu komūnai, krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, indiešu studentiem, seksuālās orientācijas dēļ marginalizētajiem. Vai viņi tajās var ieraudzīt sevi – un, ja var, tad kā?
Turklāt – lai kaut ko iekļautu, no kaut kā cita būs jāatsakās. Piemēram, lai atspoguļotu 20. un 30. gadu mākslas scēnas dažādību Latvijā, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ekspozīcijas stāstā būtu nozīmīgi iekļaut arī ebreju māksliniekus, kuru izstāžu vēsture pērn tika parādīta kuratoru Nataļjas Jevsejevas un Iļjas Ļenska veidotajā izstādē Ebreju mākslinieki starpkaru Latvijā: pieteikums, kas bija skatāma Rietumu bankas mākslas telpā. Es gribētu arī muzejā redzēt stāstus par to, vai un kā latviešu un ebreju mākslinieki sadarbojās, kāda bija situācija Latvijā holokausta priekšvakarā.
Jāstrādā ar mūsdienu māksliniekiem, iekļaujot perspektīvas arī no tām valstīm, kuru stāstus glabā kolekcijas. Viens piemērs no manas pieredzes ir instalācija Daugavas grīva, kuru Rīgas biržā veidoja igauņu mākslinieks Tanels Randers. Viņš mēģināja iezīmēt teritoriju, kur XII gadsimtā pirmoreiz krastā izkāpa Brēmenes tirgotāji, jo, viņaprāt, Daugavas grīvu varētu uzskatīt par sākumpunktu vēsturiskajiem mūsdienu Baltijas valstu teritorijas kolonizācijas, eiropeizācijas un kristianizācijas procesiem. Aktualizējot šo jautājumu Rīgas biržā, kuras kolekciju pārsvarā veidojuši baltvācieši, viņš norāda uz šajā mantojumā iekodētajām asimetriskajām varas attiecībām.
Patlaban plašsaziņas līdzekļos risinās asas diskusijas par t. s. atcelšanas kultūru, un ir acīmredzams, ka viedokļu līderiem bieži vien ir grūti nošķirt vārda brīvību no aizspriedumainas naida runas, kas vērsta pret sociālajām minoritātēm. Vai, ar mākslas palīdzību pārskatot pagātnes kultūras mantojuma ideoloģiskos aspektus, vispār ir iespējams izvairīties no šīs polarizācijas?
Ar mākslas palīdzību pilnīgi noteikti var labāk saprast polarizācijas cēloņus, un tā palīdz jūtīgi ieskatīties vienam otra pasaulē, tā savukārt pietrūkst interneta diskusijās. Tāpēc jo īpaši svarīgi mākslas videi ir šo savu lomu apzināties. Neizmērojama nozīme ir izglītībai, un, skatoties uz Latvijas Mākslas akadēmijas nepārdomāto publisko piesliešanos tai "vārda brīvībai", kas klaji apdraud minoritāšu tiesības, es gribētu vedināt uz dziļu pašizglītošanās procesu, kurā papildus lekcijām notiek darbnīcas un diskusijas ar aktīvistiem un NVO, kas dažādu grupu tiesības ir aizstāvējušas gadiem un varētu palīdzēt labāk saprast šo cilvēku dzīves apstākļus.
Publicitātes foto
Režisors Karolis Kaupinis
Kā jūs nonācāt pie ģeogrāfa Kaža Pakšta biogrāfijas un vēlmes veidot par viņu filmu?
Es atklāju Kazi Pakštu pusaudža gados Marjus Ivaškeviča lugā, ko iestudēja Rims Tumins Viļņas Mazajā teātrī. Ramūna Cicena atveidotais tēls atstāja uz mani hipnotisku iespaidu. Lugā Pakšta uzvārdā (Pakštas – lietuviešu val.) tikai izmainīts viens patskanis, pārvēršot viņu par "Pokštas", kas lietuviski nozīmē "joks". Man šis varonis ļoti patika, taču vairākos rakstos tika norādīts, ka Ivaškevičs ar šo vārdu spēli atkārtojis padomju propagandas retoriku, kas Pakštu mēģināja padarīt par traku afēristu, kurš vēlējās Lietuvu pārcelt uz Āfriku. Sāku interesēties, kāds bija īstais Pakšts, lasīju visu, ko viņš sarakstījis un kas sarakstīts par viņu. Bija acīmredzama pretruna starp viņa publiskajām aktivitātēm un privāto dzīvi. Cenšoties glābt savu valsti, viņš nespēja saglābt savu brūkošo laulību – viņa privātā dzīve atspoguļoja pakāpenisko Lietuvas valsts un sabiedrības sabrukumu 1938.–1940. gadā. Es nolēmu pievērsties tieši šim laika posmam, tas man šķita dīvaini laikmetīgs.
Kuri šie laika posma aspekti jums šķiet būtiski mūsdienās? Kā Pakšta neparastais stāsts var mums palīdzēt labāk izprast savu vēsturi?
Tāpat kā 30. gadu beigās, arī tagad ir izaugusi jauna lietuviešu paaudze, kas lielāko daļu dzīves, tāpat kā es, ir pavadījusi neatkarīgā republikā un sāk neatkarību uztvert kā pašsaprotamu. Vienlaikus arvien lielāka sabiedrības daļa domā, ka "Dānijas karaļvalstī kaut kas ir satrunējis", laiva šūpojas arvien spēcīgāk, un pieaug iekšējās nesaskaņas, kurām politiskā elite neredz risinājumus. Vēlme saglabāt mieru par jebkuru cenu atstāja valsti nesagatavotu okupācijai 1940. gadā. Tiesa, nekādu mērenu risinājumu tam tāpat nebija, tikai radikāli – un tāda bija arī Pakšta ideja par koloniju Āfrikā.
LLMC diskusijā pieminējāt, ka Lietuvā filma tika pārprasta, lai gan ir saņēmusi atzinību un tika izvirzīta Oskaram. Kā Nova Lituania idejas iekļaujas Lietuvas starpkaru vēstures oficiālajās versijās?
Kamēr filma apceļoja festivālus un kinoteātrus, reakcija bija samērā līdzsvarota, kādam patika, kādam nepatika, taču abas puses saprata filmu, tas drīzāk bija gaumes jautājums. Savukārt pēc filmas izrādīšanas Lietuvas Televīzijā lielākoties bija negatīva reakcija sociālajos tīklos. Daļai cilvēku filma vienkārši nepatika, vai arī viņi bija vīlušies pēc pamatīgās PR kampaņas. Jaunais lietuviešu kino pats par sevi ir fenomens: katru reizi gaidām, ka tā beidzot būs filma ar lielo F, un katru reizi viļamies, tam seko sūkstīšanās, ka nemākam veidot kārtīgas filmas.
No vēsturniekiem un mākslas vēsturniekiem bija pārmetumi, ka filma fikcionalizē vēsturi un tā nav autentiska – Pakšts nav bijis tik mierīga personība, prezidentam bija cits vārds, premjers nedzīvoja tajā dzīvoklī utt. Trešā cilvēku grupa pārmeta, ka filma ir pārāk bezcerīga, viņi vēlējās redzēt dzīvespriecīgu alternatīvo vēsturi par kolonijas izveidi vai vienkārši dzīvīgus varoņus intensīvā pilsētas dzīvē, emocijas, dialogus. Viņiem nepatika mana uzburtā atmosfēra – viss lēnām grūst, beigas tuvojas, visi to zina, bet neviens neceļ paniku, neviens nepretojas.
Ceturtkārt, kritika tika vērsta uz to, ka "ārzemēs to neviens nesapratīs". Šis ir viens no dominējošajiem Lietuvas mazvērtības kompleksiem – ko viņi par mums domā? Vai mēs viņiem patīkam? Vai mūs sapratīs? Kas jādara, lai mūs labāk saprastu? Kā reiz teica lietuviešu amerikāņu žurnāliste Ina Navazelska – mēs bieži vien ilgojamies pēc spoguļiem, nevis logiem. Tu nezini, ko domāt par savā valstī notiekošo, kamēr kāds no ārzemēm tev nepateiks, vai tas ir labi vai slikti. Tu nemitīgi salīdzini sevi ar savu iekāres objektu, meklējot patieso sevi.
Latvijas sabiedrībā valdošais upura sindroms bieži vien liek ar aizdomām uzlūkot jebkādus mēģinājumus citādāk, kritiskāk aplūkot kontroversiālas vēstures lappuses.
Upura sindroms, manuprāt, nāk no apspiestām ciešanām. Mūsu vecvecāku un viņu vecāku paaudze nekad nesaņēma godīgu atvainošanos par pārciesto, nemaz nerunājot par kompensācijām. Kremlis joprojām izsmej šīs ciešanas, pazemo upurus un atkārto absurdus stāstus par uzvaru Baltijā, nevis Ribentropa–Molotova paktu, pilsoņu karu, partizānu pretošanos padomju teroram, izturas pret deportācijām kā atbrīvošanos no fašistiem, nevis sociālo šķiru piederībā balstītu Baltijas iedzīvotāju iznīcināšanu utt. Dabiski, ka šie cilvēki ir nodevuši nākamajām paaudzēm savas apspiestās dusmas un bailes. Nav jābrīnās, ka no mākslas darbiem, kas aplūko šo vēsturisko periodu, cilvēki gaida "taisnīgumu" vismaz mākslā.
Kazis Pakšts nebija vienīgais, kurš starpkaru periodā domāja par nāciju pārvietošanu, lai gan šīs idejas joprojām šķiet utopiskas. No otras puses, klimata pārmaiņas mums, iespējams, drīz vien liks atgriezties pie šādu scenāriju pārdomāšanas. Kā jūs pats vērtējat šo Lietuvas kolonijas ideju? Vai mēs to varam dēvēt par miermīlīgu žestu, kas balstījās vēlmē izbēgt, nevis pakļaut?
Pats nākdams no kādreizējās kolonijas, neesmu kolonizācijas ideju atbalstītājs. Pakšts apzinājās šo dilemmu – lai izbēgtu no kolonizācijas, tev jāizveido kolonija kādā citā zemē, jo uz planētas tukšu, neapdzīvotu teritoriju nav. Tomēr es labi saprotu šo sentimentu, šo vēlmi, lai kaut kur pasaulē būtu vieta, kas mūs pasargātu no visām tām problēmām, kas ir šeit un tagad. Tas ir ļoti cilvēcīgi. Tu centies pārcelties uz citu vietu, cerot, ka tā atrisinās tavas iekšējās problēmas. Tu pamet savu partneri, cerot, ka jauns cilvēks aizpildīs tavu iekšējo tukšumu labāk. Reliģijas tev sola paradīzi pēc nāves, ideoloģijas tic, ka paradīze var tikt radīta uz zemes, taču tas viss parasti beidzas ar līķu kalniem. Šī paradīzes ideja dažādās formās dominē sabiedrībā. Cilvēki tās vārdā ir darījuši gan brīnišķīgas, gan briesmīgas lietas. Un tas nekad neizzudīs.
Vai redzat atšķirību, kā filmu Nova Lituania uztver un saprot Baltijā un ārpus tās? Vai arī atšķirība parādās jau Baltijas līmenī?
Īsti nezinu, kādas atsauksmes filma saņēma Latvijā. 2019. gadā tā uzvarēja Rīgas Starptautiskajā filmu festivālā Riga IFF, bet tā bija starptautiska žūrija, un festivālu auditorija visur ir apmēram viena un tā pati – šie cilvēki uz festivāliem dodas filmu dēļ, un viņi ir ieinteresēti tajās. Daudz vairāk iespējams uzzināt no cilvēkiem, kuri uz filmu skatēm nedodas speciāli, bet gan saskaras ar filmu nejauši savos ekrānos. Šādos apstākļos raisās tas, ko varētu dēvēt par vispārējo viedokli, un man īsti nav priekšstata, kā filma tika novērtēta ārpus festivālu auditorijas Lietuvā un Latvijā.
Es biju paredzējis, ka ārpus Baltijas filmu labāk sapratīs tajās zemēs, kurām ir līdzīga vēsturiskā pieredze, taču tā ne vienmēr sanāca. Tas laikam vairāk ir atkarīgs no skatītāja individuālās pieredzes – vai viņš spēj identificēties ar vājākā bezpalīdzības sajūtu, ar viņa eksistenciālajām bailēm.
Foto: Annemarija Gulbe
Mākslinieks Kvīnsijs Gario
Būdams mākslinieks un aktīvists, jūs jau daudzus gadus esat pievērsies koloniālisma jautājumiem no dažādiem skatpunktiem. Kā aizsākās jūsu interese par Kurzemes kolonijām?
Pēdējā laikā es vairāk pētu to, kā Karību jūras reģiona kolonizācija un okupācija ietekmēja modernās Eiropas attīstību. Eiropa cenšas reducēt līdz nacionālo valstu vēsturei to, kas bija pamatiedzīvotāju genocīds un lauksaimniecības industrializācija caur nolaupītu afrikāņu piespiedu darbaspēku. Hercoga Jēkaba gadījums un pievēršanās mūsdienu Latvijai, kurā viņa kolonijas tiek slavinātas kā sasniegums nacionālās pašapziņas nostiprināšanā, bija ļoti interesanti un noderīgi šai izpētei. Mani interesē arī Karību karnevāla tradīciju attīstība, Trinidādas un Tobāgo salas lielā mērā ir ietekmējušas moderno karnevālu veidošanos. Caur šo visu ātri nonācu līdz Kurzemes koloniju tēmai.
Jūs dzīvojat un strādājat Nīderlandē, kas vismaz Austrumeiropā saistās ar daudz tolerantāku un liberālāku sabiedrību. Vai Nīderlandes kultūrā jautājumi par koloniālo pagātni tiek apspriesti un atspoguļoti atvērtāk nekā Baltijas valstīs?
Tas tēls, ko Nīderlande veido ārpasaulei, īsti neatbilst tās valstiskajiem lēmumiem un rīcībai. Kādā nesenā aptaujā divas trešdaļas no aptaujātajiem atzina, ka lepojas ar Nīderlandes koloniālismu, un lielākā daļa bija pret nacionālu verdzības upuru atceres un piemiņas dienu. Kad Apvienoto Nāciju Organizācija nosodīja ikgadējo Melnā Pīta parādi, kas savā būtībā ir melnādainos iedzīvotājus diskriminējošs rasisma rituāls, tā saņēma naida ziņas un pat nāves draudus. Dažādās varas instancēs arvien pieaug to cilvēku skaits, kuri vēlas mainīt šāda veida attieksmi, taču tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Tas viss bieži vien pamatīgi iztukšo, taču vienlaikus ir arī mazas uzvaras, kas atjauno sparu.
Baltijā mēs sevi redzam kā padomju varas okupācijas upurus, tāpēc mums varētu būt grūti atpazīt līdzīgus imperiālisma aspektus mūsu pašu rīcībā. Vai jūs saredzat saistību starp padomju sociālisma pieredzi un pretestību atzīt vardarbības klātbūtni, proti, Tobāgo salas kolonijas, mūsu nacionālajā vēsturē?
Tas man ir pārāk sarežģīts jautājums. Šobrīd pret pirmiedzīvotājiem un melnādainajiem vērstā vardarbība tiek pasniegta izskaistinātā veidā, tāpat kā koloniālā pagātne tiek pasniegta ar lepnumu, – cilvēkiem tas būtu jāapzinās. Es tomēr būtu piesardzīgs, vēloties veidot tiešu saikni starp to un sajūtām par padomju okupāciju, jo visā Eiropā koloniālisma vardarbība tiek "atmazgāta", attaisnota. Ir pieņemts nošķirt Eiropas attīstību no terora, ko tā vērsa un turpina vērst pret pārējo pasauli. Runājot par vajadzību un vēlmi piederēt pie Eiropas modernitātes naratīva, padomju okupācija noteikti jāpatur prātā. Man gan būtu nepieciešama plašāka izpēte, lai varētu runāt par tā laika ietekmi uz koloniālās pagātnes izpratni mūsdienās.
Savos nesenajos darbos jūs izmantojāt dažādus Latvijas etnogrāfiskās kultūras elementus, piemēram, kokli un tautasdziesmas. Vai jums ir svarīgi iekļaut šos nacionāli uzlādētos simbolus, lai uzsvērtu iesaisti Eiropas kopīgajā koloniālisma vēsturē? Kā nonākat pie mākslinieciskajiem izteiksmes līdzekļiem, caur kuriem artikulēt vēstījumu?
Noteikti! Man bija svarīgi, lai tas, ko radu un kā piedalos šajā sarunā, neignorētu kontekstu, kurā strādāju. Tāpat kā citas okupētas un apspiestas kopienas, arī Latvijas tautu saliedē radošas izpausmes. Tie ir ne tikai simboli, bet arī instrumenti, ar kuru palīdzību varam labāk saprast un sasniegt cits citu. Piederot pie cilvēku grupas, kas ilgstoši tikusi dehumanizēta, man ir svarīgi būt uzmanīgam pret veidiem, kādos latvieši pretojušies strukturālajai, materiālajai, politiskajai, ekonomiskajai, psiholoģiskajai, diskursīvajai un institucionālajai vardarbībai, kurai jūs kā nācija esat tikuši pakļauti.
Vai jūtat, ka mentālais klimats Eiropā mainās un mūsu kolektīvo atmiņu ainava pamazām dziedinās, tuvojoties labākai izpratnei par traumatisko pieredzi un tās pārvarēšanu?
Ne gluži. Ir apzināti iniciēta tāda politika, kas nodrošina, lai veidi, kādos atceramies šo pagātnes vardarbību, nebūtu taisnīgi pret pašiem vardarbības upuriem. Mums ir jāsaprot, ka tā nav nekāda dabiskā lietu kārtība, tās ir plānotas rīcības sekas. Tas, ko pašlaik varam novērot, ir solidaritātes tīkls, kura sastāvdaļas krustojas laikā un telpā. Ja runājam par netaisnībām – mēs satiekam cilvēkus ar līdzīgu pieredzi un piedzīvojam to solidaritātes tīklu atjaunošanos, kuri reiz tika pārrauti.
Man tas nozīmē arī to komunikācijas tīklu atjaunošanu, par kuriem nekad iepriekš neesam domājuši vai arī esam aizmirsuši. Māksla un kultūra ir līdzekļi, ar kuru palīdzību varam atcerēties un risināt to, par ko burtiskā veidā ir grūti runāt. Koloniālā vardarbība nav kaut kas, ko varam pārvarēt, jo ciešanas ir nodarītas un nav iespējams atgūt zaudēto. Taču ir cerība atrast jaunas solidaritātes formas, kas neļaus aizmirst nodarīto un palīdzēs novērst aizmiršanu. Es ceru, ka zināšanas un apzināšanās liks mums rīkoties citādi.
