Cilvēks ar lieliem sapņiem ir spēcīgāks par to, kuram ir tikai fakti, – ievērojamā fiziķa Alberta Einšteina teikto citē ASV dzīvojošā latviešu izcelsmes matemātiķe un māksliniece Daina Taimiņa. Otrajā Rīgas Starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē RIBOCA2 viss reizē zied vairāk nekā septiņdesmit individuālo un kolektīvo darbu vidū ir aplūkojama arī bijušās Latvijas Universitātes un Kornela Universitātes pasniedzējas izlolotā instalācija Sapņi un atmiņas/Dreams and Memories, kurā viens tonis pārlijas citā un kopā veido daudzkrāsainu tamborētu hiperbolisko plakņu kompozīciju Andrejsalas ostas ēkas otrajā stāvā.
"Tā bija iecerēta kā meditācija par sapņiem, ko piepildām, un tiem, kas paliek tikai kā atmiņas," sarunā ar KDi atklāj māksliniece. Viņa piebilst, ka tamborējot var nodoties abām šīm lietām – domāt par nākotni un kavēties pagātnē. "Tas nekas, ja sapņi nepiepildās, bet pārvēršas par atmiņām. Tā ir mūsu pieredzes krātuve, kurā ir mūsu panākumi un zaudējumi, prieki un bēdas. Atmiņas ir kā līme, kas tur mūsu dzīves gājumu kopā. Varbūt ar gadiem tās pabalē, bet nekad nenoveco," uzskata Daina Taimiņa.
Īpaši Rīgas biennālei tapusī daudzkrāsainā kompozīcija ir ļoti personisks darbs. Šī instalācija ir veltīta mākslinieces vīra matemātiķa Deivida Hendersona piemiņai. Pateicoties viņam, sākās Dainas Taimiņas piedzīvojumi ar hiperboliskajām plaknēm. "Vīra traģiskā aiziešana manu acu priekšā ir nedzīstoša brūce, tāpēc esmu ļoti pateicīga visiem tiem daudzajiem dalībniekiem, kuri atsaucās un iesūtīja savus tamborējumus un stāstus. Tas ir liels mīļums, ko saņēmu ar katru darbu," uzsver Daina Taimiņa, kura bija uzrunājusi neskaitāmus cilvēkus un kopienas no Latvijas un citurienes radīt savas hiperboliskās plaknes versijas.
Savu pirmo šāda veida darbu viņa notamborēja 1997. gadā, lai to izmantotu neeiklīda ģeometrijas nodarbībās. Savukārt ārpus matemātikas kabineta durvīm šīs formas var ieraudzīt koraļļos, Amerikas akmeņozolos, salātlapās, gailenēs un citur. "Zinātnieku pētījumi liecina, ka arī informāciju cilvēka smadzenēs var attēlot kā karti hiperboliskās plaknes formā," stāsta Daina Taimiņa. Pirms sešiem gadiem viņa kopā ar vairāk nekā divsimt tamborēšanas entuziastiem izveidoja Balto domu mākoni un jau toreiz novēroja cilvēku vēlmi izteikties arī citās krāsās.
Ar jaunās instalācijas ideju Daina Taimiņa viesojās Latvijā pagājušā gada novembrī. "Es ļoti cerēju, ka varēšu vēlreiz pabraukāt pa Latviju, kopīgi patamborēt un aprunāties ar cilvēkiem, taču vīruss visu savērpa pavisam citādi," atminas māksliniece. Vēl pirms Covid-19 pandēmijas sākšanās viņa paguva apmeklēt Ročesteras audēju ģildi (ASV), kur stāstīja par hiperboliskajām plaknēm un topošo darbu, kas izraisīja lielu interesi un entuziasmu piedalīties.
No Ročesteras māksliniece saņēma vairākus darbus ar zīmītēm par to autoriem un viņu stāstiem. Viens no tiem bija gaiši pelēcīgi zilā krāsā, kuru bija notamborējusi Pegija Kresoviča. "Viņa bija izvēlējusies šo toni, jo tas viņai atgādinot Rīgas sniegu," atklāj Daina Taimiņa. Deviņdesmito gadu sākumā Pegija Kresoviča dzīvoja Latvijā un izveidoja Rīgas Starptautisko sieviešu klubu, kuru toreiz apmeklēja arī māksliniece un kurā pavadītos brīžus atsauca atmiņā šis tamborējums, kas kopā ar citiem ostas ēkas otrajā stāvā veido hiperbolisko plakņu klājienu.
Tā radīšanā ir izmantoti visdažādākie materiāli – no dzijas un sagrieztiem audumiem līdz pat plastmasas maisiņiem, audio un videokasešu lentēm, kuras kādreiz ir klausītas un skatītas. Vienu no saviem darbiem Daina Taimiņa ir iztamborējusi no izārdītām Latvijas lauku dzijas zeķītēm, kuras savulaik bija paņēmusi līdzi uz Ameriku, lai bērniem būtu silti kājām arī otrpus Atlantijas okeānam. "Bērni ir izauguši, zeķītes novalkātas," saka māksliniece. Sapņos un atmiņās ir ietverti daudzi viņas tamborētie darbi un ar tiem saistītie vēstījumi.
To vidū ir īpašs stāsts par latvieti Veru, kura pēc Otrā pasaules kara devās bēgļu gaitās un nonāca ASV. Tur viņa strādāja par medmāsu un bija kaislīga rokdarbniece. 91 gada vecumā viņa zaudēja redzi un nodeva Dainai Taimiņai visus savus neizmantotos materiālus un iesāktos darbus. Māksliniece kā pateicību radīja viņai šalli, kuru sieviete izteica vēlmi paņemt sev līdzi, aizejot aizsaulē. Savukārt Veras nepabeigtos darbus Daina Taimiņa satamborēja kopā un ielika šajā instalācijā, kurā ievīti daudzi sapņi un atmiņas. "Ne jau visu var izstāstīt citiem ar vārdiem. Varbūt vieglāk to ir satīt kamolā un iztamborēt," piebilst māksliniece.
Biennāles RIBOCA2 izstāde viss reizē zied Andrejsalā būs skatāma līdz 13. septembrim.
Informācija: rigabiennial.com
Seko līdzi aktuālajam arī notikumam veltītajā Diena.lv sadaļā!