Apcerot izstādes Mērijas ceļojums. Grosvaldu ģimenes stāsts iespaidus, man pašai sev par brīnumu no apziņas dzīlēm galvā sāk skanēt patētiskākās Puškina vārsmas: "Es esmu uzcēlis sev pieminekli staltu (..)." Kaut arī skumji ēteriskajam, padomju varas sabradātajam izstādes galvenās varones – no vecām fotogrāfijām rāmi smaidošās brūnaces – tēlam tās ne acu galā nepiestāv, staltā pieminekļa būvēšana ir tieši tas, kas pēc būtības notiek Grosvaldu dzimtas atvases Mērijas Grīnbergas jaunākās (1909–1975) stāstā, kurš pirmoreiz atklātībā no muzeja pagrīdes uznira pagājušogad Kristīnes Želves interpretācijā dokumentālajā spēlfilmā Mērijas ceļojums.
Cieņpilna empātija
Mērijas Grīnbergas jaunākās tēls tiešā atmiņā var būt saglabājies tikai vecākās paaudzes ļaudīm, tomēr kupli apmeklētajā izstādes atklāšanā man gadījās būt lieciniecei brīdim, kad likās, ka teju visi dažādām paaudzēm piederīgie klātesošie tūlīt sāks raudāt. Tas bija pēc Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) direktores Māras Lāces uzrunas, bet nav šaubu, ka vispārējo aizkustinājumu iedarbināja ne jau tikai muzejnieku sūtības un būtības, un upuru pieminēšana. Mērijas Grīnbergas neparastais dzīvesstāsts ikvienā spēj atraisīt iztēli un cieņpilnu empātiju kā spilgts t. s. kultūras atmiņas – kolektīvās pieredzes – uzplaiksnījums.
Lūk, piemēram, tā savu tikšanos ar toreizējo muzeja bibliotekāri XX gadsimta 70. gadu sākumā, meklējot materiālus portretu glezniecības vēsturei, monogrāfijas Džo. Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla (2006) priekšvārdā raksturo profesors Eduards Kļaviņš: "Viss bija kā vienmēr toreizējā apslāpētajā un banāli ikdienišķajā dzīves plūdumā. Bet samērā ātri es sajutu, ka man ir darīšana ar cilvēku, kura šķietamā līdzība visiem un katram ir maldinoša. Viņas runas lakonisms, kritiska un pasaulzinoša prāta netveramās zīmes kopā ar organisku un uzpērkošu sabiedrības (kādas?) cilvēka laipnību vēstīja, ka manā priekšā ir būtne no vairs neesošām un nezināmām sfērām, nomaskējies citas "sugas" cilvēks blakus daudzajiem ierindniekiem..."
Izstāde LNMM augšstāvos vispirms ir uztverama kā goda atdošana sievietei, kura lielāko mūža daļu bijusi spiesta pavadīt kā "nomaskējies citas "sugas" cilvēks". Tā ir kā Kristīnes Želves filmas turpinājums dažādos virzienos, filmā risināto līniju statiska eksponēšana un iepazīstināšana ar neiekļauto materiālu, no kura īpaši saista 4. stāvā izstādītie priekšmeti, kas patiešām bijuši kastēs, kuras Mērija Grīnberga labprātīgi pieteikusies sargāt un atvest mājās, vācu armijai Otrā pasaules kara beigās līdzi paņemot Latvijas muzeju vērtības.
Ne mazāk īpaša ir filmā neiekļautā intervija ar abu Mēriju draudzeni – 98 gadus veco Tatjanu Pāveli, kura tulkojusi Mērijas vecākās dienasgrāmatas no vācu valodas un kura bijusi viens no retajiem cilvēkiem, kam Mērija jaunākā uzticējusi episkajā ceļojumā pārdzīvoto. Iepretim videointervijai uzmanību pievērš netipiska Aleksandras Beļcovas glezna ar Mērijas Grīnbergas bēru ainu, bet sāņus no tās vietu atradis Edgara Bauzes 1943. gadā gleznotais Mērijas portrets, kas filmas tapšanas laikā raisījis intrigu, bet ticis uztverts kā zudis, savukārt pēc filmas demonstrēšanas atradies Pļavnieku vienistabas dzīvoklī.
Iejušanās stāstā
Aizraujoša ir glezniecības ekspozīcija zālē ar stikla grīdu, kurā aplūkojami cienījami Grosvaldu ģimenes portreti, bet visinteresantākais – šeit pirmo reizi ar Latvijas skatītājiem sastopas Mērijas tēvoča Jāzepa Grosvalda leģendārie Austrumu un Strēlnieku cikla darbi, kuri parasti nīkst Vermlandes muzeja fondos Kārlstadē.
Tomēr izstādes kodols neapšaubāmi ir piecās joslās sašķeltā ekspozīcija Kupola zālē. Tā veidota pēc hronoloģiskā principa: Grosvaldu ģimenei memoriālas nozīmes priekšmetiem, tekstuāliem dokumentiem un fotogrāfijām līdzās ir izkārtoti sava laika nacionālas nozīmes artefakti un īpaši izstādei radītās instalācijas. Tieši tās vēsturiski un faktoloģiski pārbagātās ekspozīcijas skatītājos atraisa poētiskas jūtas un atvieglo tēlainu iejušanos stāstā. Baltās kleitas plīvo liegi kā Marsela Prusta romānos, solot ielaist Grosvaldu namā Edinburgas jūrmalā XX gadsimta sākumā, savukārt Inetas Sipunovas videoinstalācijā atdzīvinātā Mērijas fotogrāfija ar kroni – Viļa Rīdzenieka foto, kurā Mērija ar Pērkones līgavas vainagu galvā klausās Jāzepa Vītola Karaļmeitu, – piepilda telpu ar smalki sudrabainu, brīnumainas nojausmas vēstošu šķindoņu.
Ekspozīcijas centrālā josla ir visvitālākā – tajā no dažādiem muzeju un privātkolekciju krājumiem sarūpēti pārsteidzoši eksponāti un uzburta pirmā latviešu lietišķās mākslas salona gaisotne, ko no 1926. līdz 1946. gadam mātei palīdzēja uzturēt Mērija jaunākā. Šīs sadaļas radītais, citu rēgainībai pretstatītais iespaids liek izteikt cieņu un apbrīnu mākslinieces Ievas Stūres spējai savaldīt izstādes bezgalīgo un arvien klātnākošo materiālu daudzveidību, panākt māksliniecisku pārdzīvojumu, gudri organizējot valstiski nozīmīgas dzimtas dokumentālos artefaktus un biogrāfiskos kalambūrus. Turklāt vēl atstājot pavedienus un stimulējot tālākus darbus, no kuriem izstādes veidotājas priekšplānā izvirzījušas matemātiķa Emanuela Grīnberga (1911–1982), izstādes galvenās varones brāļa, līdz šim noklusēto nopelnu zinātnē izgaismošanu.
Izstāde
Mērijas ceļojums. Grosvaldu ģimenes stāsts
LNMM 4. stāva izstāžu zālēs un Kupola zālē līdz 24.XI