Pagājušā gada nogalē apgādā Neputns iznāca mākslas zinātnieces un fotogrāfijas pētnieces Katrīnas Teivānes-Korpas sastādītā grāmata Vilis Rīdzenieks – pirmais šāda apjoma izdevums, kas veltīts kādam no XX gadsimta pirmās puses latviešu fotogrāfiem. Izdevums ir pārāk vērtīgs, lai ļautu tam nogult bibliotēku plauktos bez pienācīgas publiskas uzmanības un, jā, arī reklāmas, jo beidzot ir laiks uzzināt visu par Vili Rīdzenieku. Ne velti viena no grāmatas rakstu autorēm – fotogrāfijas pētniece Alise Tīfentāle – savu nodaļu nosaukusi Aptumsums piecdesmit gadu garumā: izgaismojot Viļa Rīdzenieka aizmirsto mantojumu.
"Viļa Rīdzenieka kā leģendāras personības slavas pamatā galvenokārt ir fakts, ka viņš radījis vienu no nozīmīgākajām valsts relikvijām – Latvijas valsts proklamēšanas notikuma vienīgo fotogrāfiju. Tomēr par vienu no vadošajām figūrām Latvijas foto vēsturē viņu ļauj uzlūkot viss mūža devums kopumā," izdevuma ievadā raksta Katrīna Teivāne-Korpa. Grāmatas vizuālā materiāla izvēle un saturs pakārtoti mērķim iepazīstināt ar Rīdzenieka mantojumu visā tā dažādībā, sniedzot priekšstatu par viņu gan kā izcilu dokumentālistu, gan kā fotomākslinieku, gan arī kā iecienītu salonfotogrāfu.
"Septiņdesmit astoņi fotogrāfa Viļa Rīdzenieka mūža gadi (1884–1962) Latvijas vēsturē aptver ārkārtīgi dinamisku un notikumiem piesātinātu laikmetu. Lai attēlotu kaut vai dažas šī laikmeta šķautnes, būtu vajadzīgi neskaitāmi "pagātnes attēli", kas savirknētos gluži kaleidoskopiskā ainavā," atzīst vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. Tomēr izdevumā ietvertās gandrīz 500 Rīdzenieka fotogrāfijas nenoliedzami iezīmē vērienīgu un daudzveidīgu laikmeta panorāmu – no ikdienišķām lauku ainavām un pilsētskatiem līdz Pirmā pasaules kara, Latvijas valsts proklamēšanas, Brīvības cīņu un vēlāk Otrā pasaules kara pieredzei. Rīdzenieks kā atzīts profesionālis un sava laika hronists iemūžinājis daudzus valsts vēsturē nozīmīgus notikumus un personības.
Padomju varas gados, kad jebkādām vizuālām liecībām par neatkarīgo Latviju bija jātiek izdzēstām no publiskās telpas, no tās pazuda arī Viļa Rīdzenieka fotogrāfijas. Pirmā nelielā Viļa Rīdzenieka darbu izstāde tika sarīkota tikai trīs gadus pēc viņa nāves – 1965. gadā. Par laimi, viņš atstājis bagātīgu, vēl aizvien neizpētītu un pārsteigumu pilnu mantojumu, kura lielākā daļa šodien glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Mūsdienās no tā vislielāko interesi saista Rīdzenieka iepriekš nepublicētie dokumentālie darbi, kas bagātīgā klāstā ietverti šajā izdevumā.
Vairākās tematiskās nodaļās sakārtoto Viļa Rīdzenieka fotogrāfiju izlasi papildina virkne analītisku tekstu. Mākslas zinātniece un fotogrāfijas pētniece Alise Tīfentāle izgaismo galvenos žanrus un tēmas Rīdzenieka mantojumā un tā vietu pasaules fotogrāfijas vēstures kontekstā, īpašu ievērību veltot tā saiknei ar XX gadsimta sākumā aktuālo piktoriālisma virzienu. Vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs iezīmē laikmeta notikumu un ideju fonu, Katrīna Teivāne-Korpa sniedz ieskatu Viļa Rīdzenieka dzīvē, profesionālajā darbībā un fotogrāfa darba specifikā XX gadsimta sākumā. Mākslas vēsturniece, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja fotokrājuma glabātāja Lauma Lanceniece iepazīstina ar Viļa Rīdzenieka fotosalonu darbību, bet fotogrāfs Gunārs Janaitis, aplūkojot Rīdzenieka rīcībā bijušās fototehnikas arsenālu un ar tā lietojumu saistītās nianses, skaidro, ar ko un kā uzņemtas meistara izcilās fotogrāfijas. Grāmatas teksts lasāms gan latviešu, gan angļu valodā. Tulkojis Valdis Bērziņš. Izdevumu papildina personu rādītājs, bibliogrāfija un attēlu saraksts.
Vilis Rīdzenieks dzimis 1884. gadā Žagarē (Lietuva) dzelzslietu pārdevēja ģimenē. Mācījies vietējā pamatskolā un Šauļu ģimnāzijā, strādājis par ierēdni pasta un telegrāfa kantorī un lietvedi Dmitrijam Nariškinam piederošajā Žagares muižā. Fotogrāfa prasmes apguvis pašmācības ceļā. 1905. gadā par piedalīšanos revolūcijas notikumos apcietināts, pēc atbrīvošanas pieņēmis segvārdu Aleksandrs Mednis un trīs gadus pavadījis Pēterburgā, kur noslīpējis fotogrāfa amata prasmes. 1908. gadā atgriezies Latvijā, strādājis Mārtiņa Lapiņa fotodarbnīcā. 1909. gadā vadījis fotodarbnīcu Liepājā, no 1910. līdz 1915. gadam – salonu Konkurencija Ventspilī. 1915. gadā pārcēlies uz Rīgu un atvēris fotodarbnīcu Klio Vaļņu ielā 19. Pirmā pasaules kara laikā bijis inženieru nodaļas fotogrāfs Rīgā un Latgales divīzijas štābos. Pēc kara paralēli darbam Klio dokumentējis nozīmīgākos notikumus valsts dzīvē, darbojies kā lektors un pedagogs. No 1941. līdz 1948. gadam bijis Mednieku biedrības fotogrāfs, no 1949. līdz 1962. gadam strādājis LPSR Zinātņu akadēmijas Mežsaimniecības problēmu institūta fotolaboratorijā. Ieguvis virkni nozīmīgu apbalvojumu: 1924. gadā – sudraba medaļu 3. Latvijas fotoizstādē, 1926. un 1929. gadā zelta medaļu Latvijas Fotogrāfu biedrības izstādēs, 1928. gadā – Grand Prix fotoizstādē Vimbldonā (Anglijā) par komponista Emīla Dārziņa mātes portretu (1920), 1930. gadā – V pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni, 1938. gadā – V šķiras Atzinības krustu.
KDi aicināja uz interviju Katrīnu Teivāni- Korpu.
Izdevums apstulbina – kā tomēr iespējams, ka Viļa Rīdzenieka vārds pamatā tiek minēts saistībā tikai ar šo vienu fotogrāfiju – Latvijas valsts pasludināšana 1918. gada 18. novembrī, ja viņam ir tik plašs un daudzpusīgs mantojums, kas visu laiku atradies tepat Latvijā?
Tas, kāds bijis Viļa Rīdzenieka kolekcijas ceļš, ir apskatāms Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja fotokrājuma glabātājas Laumas Lancenieces rakstā. Viņai ir vislabākais skats gan no institūcijas viedokļa, gan atklātās mantojuma vēstures gaitas – kā tas līdz mums ir nonācis. Jā, tas tiešām ir apbrīnojami – kāpēc? Protams, ir daudz un dažādi apstākļi – ne tikai mūsu valsts vēsture, padomju okupācijas laiks utt., bet arī tas, kāda ir bijusi attieksme pret fotogrāfiju, ka nav bijis institūcijas, kas vāktu fotogrāfijas. Fotogrāfijas muzejs ir dibināts tikai 1993. gadā, un sanāk, ka fotogrāfija bijusi "nepiesieta". Tas ir banāls un triviāls iemesls. Nevaram teikt, ka XX gadsimta sākuma fotogrāfu darbus neredzam, jo viņi ir bijuši nevēlami. Katras personas kontekstā varam izsecināt, kāds ir bijis tās statuss, kāda loma. Viļa Rīdzenieka gadījums ir laimīgs, jo kolekcija ir glabājusies muzejā. Protams, bija gadi, kad par viņa dokumentālajām fotogrāfijām nedrīkstēja runāt. Kad sākās neatkarības laiks, vienīgā valsts dibināšanas fotogrāfija bija ļoti nozīmīga relikvija un bija tās brīdis nākt gaismā. Viss simboliskais fons neapšaubāmi aizēnoja pārējo viņa mantojumu. Protams, šāds albums varēja iznākt jau pirms 20 gadiem, bet jāņem vērā, ka mums ir cita prakse. Mūsu vēstures muzeju kapacitāte nav tik liela, ka varētu paši pētīt un izdot šāda veida izdevumus. Tāds Viļa Rīdzenieka fotogrāfiju apjoms, kāds ir šajā grāmatā, nekad nav bijis publiskots. Jāņem vērā, ka, piemēram, Raiņa un Aspazijas atgriešanās sērija dzimtenē ir replicēta diezgan labi. Viņš ir autortiesību bieds, tomēr ļoti daudz Rīdzenieka fotogrāfiju ir izmantotas. Taču pie mums bieži sastopama prakse neminēt fotogrāfa vārdu. Līdz ar to ir iespēja, ka esat redzējuši viņa fotogrāfijas, bet nesaistāt kopā ar vārdu. Bieži vien tikai grāmatas pasē ir ierakstīts, ka izmantotas tādu un tādu autoru fotogrāfijas. Nu tad ej un izzīlē!
Savā ievadrakstā uzsverat, ka ir mainījusies izpratne par fotogrāfiju – ko mēs šodien Rīdzenieka mantojumā izceļam kā estētiski augstvērtīgāko un ko viņš pats augstu vērtējis. Ja pareizi sapratu, fotogrāfam pašam dokumentālie ikdienas momentuzņēmumi šķita mazāk vērtīgi nekā, piemēram, salonfotogrāfijas?
Nedomāju, ka momentuzņēmumi viņam likās mazāk vērtīgi. Dokumentācija ir bijusi svarīga vienmēr. Tāpēc viņš ar to arī nodarbojās. Tikai vadmotīvs varbūt bija cits. Dokumentālā fotogrāfija savā ziņā bija pienākuma pildīšana, misijas apziņa saglabāt vēsturisko atmiņu, nodot to nākamajām paaudzēm, bet mazāk izcelt sevi – redz, kāds es, Vilis Rīdzenieks, esmu lielisks fotogrāfs! Tas vairāk attiecas uz mākslas un portretu fotogrāfiju. Viņš savā laikā bija respektēts fotogrāfs ar tehniski augstu kvalifikāciju. Domāju, ka viņš pietiekami augstu sevi vērtēja arī kā dokumentālistu, bet raudzījās uz to citādi. Viņš sevi gribēja redzēt kā mākslinieku, un portretfotogrāfija nebūtu tā, ko viņš izceltu pirmo. Mēs tagad pirmo izceļam tieši dokumentālo.
Droši vien pamatā etnogrāfiskā un antropoloģiskā aspekta pēc? Tās ir unikālas izziņas liecības gan par sava laika dzīves stilu – modi, auto modeļiem, pilsētas izskatu, dzīvokļu interjeriem, arī sabiedriskās dzīves goda ceremonijām un rituāliem.
Tieši tā. Ņemot vērā, ka Vilis Rīdzenieks bija ļoti labs tehnisks fotogrāfs un ļoti labi kadrēja fotogrāfiju, šie darbi mūs uzrunā. Mēs to saprotam labāk nekā salona fotogrāfiju. Šodien tas nav pirmais, kas mums nāk prātā, – iet uz salonu un fotografēties.
Kā jūs raksturotu Vili Rīdzenieku savā laikā? Vai viņš iekļāvās savu laikabiedru fotogrāfu meklējumos vai gāja arī laikam pa priekšu ar kādām avangardiskām idejām?
Rīdzenieks bija ļoti īpašs ar to, ka viņš gan iekļāvās, gan gribēja kaut ko avangardiskāku. Viņš pārstāv paaudzi, kas sāka ar fotogrāfiju nodarboties XX gadsimta pašā sākumā. Fotogrāfs kā profesija ieņem ļoti zīmīgu vietu – salondarbs, vēlme radīt oriģinālfotogrāfiju, kurā vari parādīt savu oriģinālo rokrakstu. Par dokumentālo fotogrāfiju tolaik domāja, ka tā ir dzīve, kāda tā ir. Nebija tik daudz teorijas grāmatu, kas apgāztu šo pieņēmumu. Neiedziļinoties detaļās, var teikt, ka Rīdzenieks ir piederīgs piktoriālisma virzienam. Taču arī mākslas fotogrāfijā viņš centās būt laikmetīgs. Diemžēl šādu piemēru ir maz, bet daži ir saglabājušies. Starp noskaņu ainavām ir atrodami arī kadri ar asāku dinamiku, tajos var redzēt, ka ir kaut kāds nervs, nemiers, modernais laiks ir gājis uz priekšu. Bet arī citi fotogrāfi centās darīt tāpat. Rīdzenieks gāja uz priekšu. Viņam tas bija svarīgi, jo viņš bija arī pasniedzējs. Mācot jaunus cilvēkus, nevar visu laiku sēdēt uz veciem lauriem.
Tātad viņš bija ļoti nopietns profesionālis un mākslinieks.
Jā, tāds viņš tiešām bija.
Kā jūs komentētu foto no ierakumiem Pirmā pasaules kara laikā? Vai viņu varētu dēvēt par karsto punktu reportieri mūsdienu izpratnē? Vai viņš riskēja ar savu dzīvību?
Pirmā pasaules kara laikā viņš nebija gluži karsto punktu reportieris. Liela daļa fotogrāfiju ir no mācībām. Fotografēšana vairāk noritēja sadzīves līmenī, pēc kaujām. Viņš noteikti riskēja. Rīdzenieks piedalījās piektā gada revolūcijā. Viņš gribēja būt notikumu epicentrā. Viņaprāt, tas bija veids, kā kalpot savai valstij. To viņš tiešām caur fotogrāfiju darīja un neizvairījās no karstajiem punktiem. Nebija obligāti jābūt kaujas epicentrā. Tajā laikā arī fotoaparatūra nebija tāda, lai tu varētu skriet, – izvelc trijkāji, bet viss jau sen ir noticis un beidzies, izplūdušas drumslas vien redzamas. Viņš atradās ļoti tuvu degošajam Pēterbaznīcas tornim, un tas neapšaubāmi bija risks. Varbūt ne mūsdienu karsto punktu izpratnē, bet tajā laikā, tajos apstākļos – jā.
Kāda Vilim Rīdzeniekam izveidojās dzīve padomju gados? Vai viņš varēja turpināt strādāt pēc sirdsapziņas, vai bija jāpiedzīvo kādi smagi kompromisi?
Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumā ir fotogrāfijas no 40.–50. gadiem, reti sastopams un maz redzēts materiāls. Rīdzenieks turpināja fotografēt un nedaudz nodarboties ar radošo mākslas fotogrāfijas praksi. Viņš, protams, nestrādāja salonā, bet to viņš nedarīja jau kopš 1935. gada, kad aizgāja mūžībā viņa pirmā kundze. Ar to salons Klio beidzās. Redzam, ka starpkaru gados viņš seko notikumiem un veido reportāžas, turpretim padomju laika attēlos aina ir pilnīgi cita – fotogrāfija savam priekam. Rīdzenieks turpināja strādāt par fotogrāfu, un viņam savā ziņā veicās. Viņam bija grūtības atrast darbu droši vien arī savas pagātnes un "vienīgās fotogrāfijas" dēļ. Rīdzenieks nokļuva Koksnes ķīmijas institūtā, kur viņš varēja diezgan mierīgi turpināt strādāt. Viņš fotografēja, kas bija nepieciešams zinātniekiem, devās līdzi izbraukumos. Ja salīdzina ar fotografēšanu Rīgas foto vai valsts arteļos, kur bija jāuzņem diezgan briesmīgas pases bildes, – tādā ziņā, ja esi augstas klases fotogrāfs, kurš pieradis radīt augstvērtīgu portretu, un šeit tev ir vienkārši jāknipsē pretim sēdošais bez jebkādas gaismas un jāapmāca cilvēki, kurus fotogrāfija pilnībā neinteresēja, Rīdzenieks bija piezemējies vēl veiksmīgi. Lai gan vēsturiskā mantojuma dēļ tas nāca ar grūtībām. Protams, čeka par viņu interesējās, un draudēja nepatikšanas. Šajā laikā viņš vairāk sāka vērot mazās lietas, kaut ko nepretenciozu – zvirbulīšus kafejnīcās, kā mazdārziņos puķītes aug, mākoņus.
Pastāstiet, lūdzu, par Viļa Rīdzenieka attēliem, kurus 1924. gadā publicēja žurnāls National Geographic.
Bija publicēti viņa un arī Jāņa Rieksta darbi. Visa reportāža bija par jaunizveidoto valsti un iezemiešiem. Skaisti Rīgas skati, kur blakus ir lauku "dīvaiņi" savās nodarbēs. Sieviņas ar puķītēm un lakatiņiem. Tieši tādos kontrastos, kādi noteikti arī bija. Rīdzenieka foto šajā publikācijā ir visinteresantākie. Viens no tiem ir publicēts arī šajā Neputna izdevumā – Vecais nicina jauno. Ir redzama viņa sieva ar māti, māte ir ar adīkli, bet sieva – ar šujmašīnu. Otrs foto – Bastejkalna sētniece, šķūrējot sniegu. Tādas poētiskas metaforfotogrāfijas, turpretim Riekstam tās tiešām bija etnogrāfiskas fotogrāfijas. Kopumā publikācijas noskaņojums, kā jau National Geographic, ir etnogrāfiskā stilā. Tas, ka daudziem bromeļļas darbiem kvalitāte varbūt nav tik augstvērtīga, kā redzam ārzemju albumos, ka viņi vispār to darīja un darbi ir saglabājušies līdz mūsu dienām, – tas fotogrāfijām piešķir ļoti lielu vērtību. Tas, ko fotogrāfi darīja, bija tiešām supersarežģīti.
Varbūt ir saglabājušās Viļa Rīdzenieka dienasgrāmatas vai citas piezīmes?
Vēstures un kuģniecības muzejā ir kādas publikācijas manuskripts, kuru viņš rakstījis. Lauma Lanceniece to piemin vienā no saviem rakstiem par Klio. Par dienasgrāmatām gan diemžēl neko neesmu dzirdējusi, bet zinu, ka viņš rakstījis dzejoļus. Kaut ko viņi visi tajā laikā rakstīja, jo tas bija veids, kā reflektēt.
Visbeidzot par pašu sākumu. Kuram pieder ideja?
Šodien (21. decembrī) aprit precīzi divi gadi, kopš šis projekts tika iesākts. Saņēmu no Laimas Slavas ziņu, vai es vēlētos ar to nodarboties. Tajā brīdī tas bija liels pavērsiens arī manā personīgajā dzīvē, šie divi gadi bija ļoti grūti un izaicinoši – bija jauns pētījums, jauna pieredze vispār, kas to visu padarīja īpaši aizraujošu. Tika pieaicināts Mārtiņš Mintaurs kā vēsturiskās daļas autors, jo man likās ļoti svarīgi, lai būtu arī apskats par laiku Viļa Rīdzenieka dzīves gadu ietvaros. Uzrunāju Alisi Tīfentāli, ņemot vērā, ka viņa vislabāk zina starptautisko kontekstu un vislabāk varētu kontekstualizēt Rīdzenieka darbību, tas viņai arī ir ļoti labi izdevies ar fotogrāfiju piemēriem. Viņas raksts parāda gan lokālo specifiku, gan to, kā Rīdzenieka fotogrāfija iekļaujas pasaules kontekstā. Zināju, ka Lauma Lanceniece pēta fotoateljē darbību XX gadsimta sākumā un ka viņa ir ļoti tuvu Rīdzenieka mantojumam, jo viņai tas ir ikdienas darbs – to uzturēt, kārtot un popularizēt. Likās svarīgi izstāstīt arī muzeja stāstu, lai cilvēkiem rastos priekšstats, kā fotogrāfijai ir klājies šos ilgos gadus. Parādīt, ka muzejos ir fotogrāfijas, jo daudziem liekas, ka fotogrāfiju vienkārši nav. Bet ir. Domāju, ja kāds nolems nodarboties ar foto pētniecību, pirmatklājēja prieks ir garantēts, jo darba noteikti vēl ir daudz.