Tallinietis Kaido Ole ir dzimis 1963. gadā, un, ja mēs uzticamies viņa mājaslapai www.kaidoole.eu, mākslinieks grasās nodzīvot produktīvā darbībā vēl 25 gadus. Uz to norāda interneta portfolio iezīmētie gadi, uz kuriem uzklikšķinot var iepazīties ar konkrētajā periodā sastrādāto. Diemžēl 2015.–2039. gads vēl nav aktivizēts, un ieskatīties nākotnē nav iespējams, toties mājaslapas informācijas izkārtojums perfekti raksturo mākslinieka lielisko humora izjūtu.
Konceptuāli un tīri
Kaido Ole pārstāv to igauņu mākslinieku paaudzi, kas, sākot aktīvu darbību 90. gadu sākumā, noliedza mākslas mantojumu un tiecās pēc oriģinalitātes, kurai impulsi tika meklēti Rietumos. Politiskās iekārtas maiņa un mākslinieciskās izteiksmes brīvība daudziem gleznot gribošajiem radīja vēlmi nodoties izteikti ekspresīvai un emocionālai mākslai. Tas parādījās arī citos mākslas veidos, piemēram, performancēs. Viens no spilgtiem piemēriem gan glezniecībā, gan videoperformancēs ir nu jau Igaunijas laikmetīgās mākslas klasiķis Jāns Tomiks. Kaido Ole izcēlās un tika pamanīts, pateicoties pilnīgi citam mākslinieciskajam rokrakstam. Viņa darbi bija izteikti konceptuāli un formā tīri, vienkārši un tehniski perfekti nostrādāti. Atšķirīgā domāšana un estētiskais piegājiens varētu būt izskaidrojams ar mākslinieka dubulto izglītību, reizē studējot dizainu un glezniecību Tallinas Mākslas universitātē 80.–90. gadu mijā.
Lai gan ir grūti runāt par kādas konkrētas skolas ietekmi Kaido Oles darbos, nenoliedzami viņa daiļradē var saskatīt iespaidošanos gan no hiperreālisma un popārta, gan zināmā mērā arī no klasiskā modernisma. Attieksmē un formālajā izteiksmē viņu var salīdzināt ar vienu no Latvijas spilgtākajiem plakātistiem Juri Dimiteru, bet vienkāršo ļaužu stāstu kolekcionēšanā un būvēšanā – varbūt ar tēlnieku Ivaru Drulli. Starp citu, 1996. gadā mākslinieks kā personīgo spēli un eksperimentu radīja identisku sava radinieka igauņu klasiskā modernisma pārstāvja Eduarda Oles gleznas Galds (1924) kopiju. Kā apgalvo pats Kaido Ole, viņu vienmēr ir urdījusi vēlme radīt kopiju, kuras dēļ viņš tiktu sajaukts ar citu mākslinieku. Kas gan var būt labāka izvēle par radinieku, ar kuru jebkurā gadījumā gan pašam, gan citiem būs vēlme salīdzināt?
Vēlme pēc pašironijas
Vieglā solī, it kā svilpojot un dzīvojot normāla cilvēka dzīvi, Kaido Ole, šķiet, ir paspējis visu. Septiņus savas dzīves gadus veltījis pedagoga karjerai – strādājis Igaunijas Mākslas akadēmijā par glezniecības pasniedzēju un katedras vadītāju –, pārstāvējis Igauniju 50. Venēcijas biennālē (kopā ar mākslinieku Marko Mētammu), vadījis kultūras šovu Igaunijas Televīzijā, performējis, rakstījis un gleznojis. Viņa darbi atrodas gan ABLV Bank kolekcijā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam, gan Igaunijas Mākslas muzejā (24 darbi), Tartu Mākslas muzejā (četri darbi) un Igaunijas Laikmetīgās mākslas muzejā (EKKM, sienas gleznojums). Pagājušajā gadā Kaido Ole tika iekļauts izdevniecības Thames & Hudson grāmatā 100 nākotnes gleznotāju/100 Painters of Tomorrow.
Vienkāršība un pašironija varētu būt divi mākslinieka raksturlielumi, kas klātesoši viņa darbos kopš 90. gadu sākuma. Dažus gadus vēlāk dzima mākslinieka iemīļotie varoņi – bumbas galvas un sērkociņi, kas veidoti kā sabiedrības portreti. Kaido Ole neslēpjas aiz šiem anonīmajiem ikdienības varoņiem, bet aktīvi iesaistās stāstos, tomēr atšķirībā no saviem tēliem pašportretus gleznās ieglezno izteikti reālistiski. Vēlme pēc pašironijas veicināja veiksmīgu mākslinieka tandēmu ar Marko Mētammu, kurš pašironiju izmanto vēl atkailinātākā veidā, piemēram, veidojot asprātīgas, asiņainas zīmējumu un animāciju sērijas par savu ģimeni.
Mākslinieki kopīgi radīja fiktīvu amerikāņu mākslinieku Džonu Smitu, kurš atbraucis uz Igauniju pētīt vienkāršos ļaudis – tādus kā Marko un Kaido. Iniciatīva, kas sākās kā spēle (tipisks Kaido Oles paņēmiens), pārtapa pamatīgā projektā. Rezultātā 2003. gadā Džona Smita Kaido un Marko pārstāvēja Igauniju Venēcijas biennālē. Pašlaik viena no šīs sērijas gleznām Holokausts (2001) skatāma skandalozu slavu ieguvušajā izstādē Mana Polija Tartu Mākslas muzejā.
Vēlāk mākslinieks pievērsās klusās dabas žanram, izmantojot gigantiskus audeklus, kuru tapšanai nācās īrēt pat kāda teātra telpas. Kad klusās dabas tēma tika izsmelta, mākslinieks pārgāja pie figūrām, radot dažādu tā saukto frīku portretus.
Sērkociņi piekauj autoru
ABLV Bank kolekcijā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam iekļauti trīs Kaido Oles akrila tehnikā gleznotie gandrīz divmetrīgie audekli (Bez nosaukuma CLIV, 2000; Bez nosaukuma CLX, 2000; Bez nosaukuma CLXIII, 2001), pēdējais no tiem nesen tika eksponēts izstādē Tartu Mākslas muzejā, kas veltīta Tartu populārajai ielu mākslai. Ar romiešu cipariem apzīmētie gleznu nosaukumi atklāj mākslinieka paņēmienu šifrēt darbus. Ko nozīmē šie skaitļi, īsti nav skaidrs. Skaitļi parādās jau agrīno kompozīciju nosaukumos, it kā autors tādā veidā veiktu kādu viņam vien zināmu statistisku uzskaiti vai grupēšanu.
Skaidrs ir viens – Kaido Ole ir apsēsts ar darbu sēriju veidošanu, kas nereti pārvēršas par secīgiem stāstiem, mākslinieks tajos izmanto komiksu zīmējumiem līdzīgus konstruēšanas paņēmienus. Tādā veidā, piemēram, var sekot līdzi mākslinieka sadursmei ar bariņu gigantiska izmēra sērkociņu, kas meklē kašķi un beigās urlu cienīgā manierē piekauj stāsta autoru (Uzmanību, sērkociņi!, 2006). Vai, piemēram, vērot Kaido Oles pašportretu: viņš izmisīgi meklē atbildi uz kādu jautājumu, tikmēr mākslinieka galva lēnām uzpūšas un beigās pārsprāgst (Kaido domā, 2009). Šāda tipa sērijās ir atrodams arī stāsts par to, kā radies Kaido Oles populārākais tēls – bumbas galva (Bez nosaukuma CXLV– CL, 2000) –, kas ir galvenais varonis arī ABLV Bank kolekcijā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam iekļautajos darbos.
"Viņi dara ļoti cilvēciskas lietas, ko katru dienu varam pamanīt sev visapkārt. Bez pārspīlējumiem darbojošās personas, kas pašam par pārsteigumu izrādījušās ļoti izteiksmīgas. Less-is-more tipi," par savām bumbas galvām izsakās pats mākslinieks ABLV Bank izdotajā albumā Bez sienām. Skatītāji, kuri 2013. gadā apmeklēja izstādi 20 Francijas dizaina ikonas. Dialogs Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, noteikti atceras arī slavenās Bic Crystal lodīšu pildspalvas, kurām savulaik bijusi liela nozīme popkultūrā. Franču uzņēmuma Bic logo redzams uzvalkā ģērbies cilvēks, kam galvas vietā ir apaļa lode. Visdrīzāk tieši šis logo, kas kļuvis par anonīma biroja klerka simbolu, ir devis impulsu Kaido Oles bumbas galvas vizuālajam tēlam.
Jūtas labi starp cietpauriem
Ovāla figūra parādījās jau Kaido Oles agrīnā perioda tā dēvētajās dēļu gleznās, kurās skarbā virsma kontrastē ar izsmalcināto zīmējumu. Tieši šajā posmā kļuva redzama mākslinieka interese par klasisko modernismu, tajā pašā laikā aplikatīvie, absurdie tēli un vēlme veidot sērijas norādīja uz paņēmieniem, kas raksturīgi popārtam un postmodernismam kopumā. Ovālās figūras gluži kā dzīvības formas sāka attīstīties, vispirms transformējoties par telpiskām lodēm, bet jau 90. gadu vidū tās arvien vairāk sāka līdzināties cilvēciskām būtnēm.
Līdz ar humanoīdo formu parādīšanos neizbēgami radās kompozīcijas kā humoristiskas epizodes. Anonīmās bumbas galvas, ietērptas dažādos kostīmos, liek domāt par ļoti konkrētiem simboliem un notikumiem – figūras perfekti ilustrē tā saukto pelēko masu un tās lielākos vai mazākos varoņus. Ar laiku gan mākslinieks atmeta tik tiešu ilustratīvismu un atkal vienkāršoja formas, liekot tēliem vizuāli izskatīties pēc ceļa zīmēm. Plakanais ķermenis spēcīgi kontrastē ar lodei līdzīgo svina galvu, absurds izpaužas kā ironiska norāde uz sabiedrības cietpaurību. Jāpiebilst, ka pats mākslinieks sevi nekādā veidā neizdala no šīs sabiedrības un jūtas tai absolūti piederīgs.
Kolekcijas kvalitātes zīme
Kaido Ole ir viens no retajiem mūsdienu gleznotājiem, kurš tiek atzīts Igaunijas laikmetīgajā mākslā. Viņš līdzās Jiri Arrakam (1936) un Andresam Toltsam (1949– 2014) ir kvalitātes zīme, katrs no viņiem savā laika un mākslinieciskās darbības diapazonā ieguvis Igaunijas mākslas klasiķa statusu. Jāatzīmē, ka Kēlera balvas (Igaunijas laikmetīgās mākslas balva) līdzšinējo finālistu vārdi liecina, ka kaimiņos iemīļotākas ir instalācijas un videomāksla: vienīgais gleznotājs, kurš tajos jebkad iekļuvis, ir Teniss Sādoja. Tomēr ir vairāki igauņu mākslinieki, kuri ar saviem darbiem būtu lielisks papildinājums Latvijas laikmetīgās mākslas kolekcijās. Piemēram, Mārita Murka, kura – tāpat kā Sādoja – ir Kaido Oles skolniece.