Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Dot iespēju

Fotogrāfs Gunārs Janaitis izdod grāmatu un stāsta par sava fotoarhīva dzīlēm, Zaļkalna noķeršanu kadrā un aizgūto tēlainību

Nu, traki mēs bijām! – par Latgales keramiķa Ādama Kāpostiņa cepļa atvēršanas svētkiem 1985. gada martā saka pazīstamais latviešu fotogrāfs Gunārs Janaitis, kurš kopā ar vēl desmit cilvēkiem ir šķērsojis Pušas ezeru četriem domātā koka airu laivā un neticamā kārtā pārkūlušies otrā krastā, kur pieredzējuši viņa mūžā vēl nepiedzīvotu cīruļputeni. "Viss saulē vienās baltās virpuļpārslās. Mirklī nav ne Kāpostiņa cepļa, ne mūsu pašu..." savā grāmatā Personības un laikmets (apgāds Neputns) atklāj fotogrāfs, kurš savus uzņēmumus ir papildinājis ar sevis pierakstītām atmiņām, domām un līdzīgiem tekstiem par attēlos redzamajiem cilvēkiem, notikumiem un laikmetu.

Grāmatas pamatu veido fotogrāfijas, kas ir tapušas laikā, kad Gunārs Janaitis darbojies savulaik ietekmīgajā iknedēļas izdevumā Literatūra un Māksla, kam veltījis gandrīz trīsdesmit gadu (1967–1993) no savas profesionālās dzīves, kurā pirms tam ir bijusi Latvijas televīzija, kas tolaik vēl atradusies Linarda Laicena ielā pie Āgenskalna tirgus. Savukārt no 1998. gada viņš ir sadarbojies ar Operu, Nacionālo teātri un Dailes teātri, kur uzņēmis aptuveni trīssimt izrāžu.

 

Izcelšana no aizmirstības

"Es raku augšā savu fotoarhīvu," sarunā ar KDi stāsta Gunārs Janaitis, kurš ir ieskenējis apmēram vienu tūkstoti uzņēmumu, lai izvēlētos nedaudz vairāk par simtu, ko nopublicēt grāmatā. "Nezināju, ka man tāds ir," viņš pierakstījis klāt pie mākslinieku Roberta Koļcova un Aivara Vīlipsona attēla, kas šajā procesā ir uzniris no aizmirstības dzelmēm, kurās daudz kas nogrimis saspringtā darba režīma dēļ – paskatās, izvēlas, nodrukā un skrien tālāk, – savu tā laika ikdienu ieskicē fotogrāfs, kurš ir bijis klāt daudzos nozīmīgos Latvijas kultūras dzīves notikumos un saticies ar daudziem ievērojamiem cilvēkiem.

Interesanti, ka grāmatā nav personību saraksta un norādes par viņu atrašanās vietu. "Tev ir jāsatiekas ar citiem, lai atrastu to, ko tu meklē," uzsver Gunārs Janaitis, kura grāmatas dizainu ir veidojis mākslinieks Juris Petraškevičs. Tajā var sastapt Viju Artmani, Kārli Sebri, Lūciju Garūtu, Raimondu Paulu, Vizmu Belševicu, Ojāru Vācieti un daudzus citus pazīstamus cilvēkus, kas apzināti sakārtoti pēc nejaušības principa. "Vienīgais, ko zināju, bija tas, ar ko es gribu sākt un beigt šo grāmatu," atzīst fotogrāfs un atver to ar mākslinieka Kurta Fridrihsona portretu, kurā viņš ir redzams pie kādas Jaunielas ēkas sienas ar restotu logu aiz muguras. "Tajā brīdī, kad es viņu fotografēju, vēl nezināju, ka viņš ir bijis Franču grupas dalībnieks, ticis apcietināts un izsūtīts uz Sibīriju," piebilst Gunārs Janaitis, kurš līdz ar šīs fotogrāfijas izvēli akcentē intuīcijas nozīmi savā profesionālajā darbībā, kad nereti notiek tā, ka tikai pēc daudziem gadiem nāk papildu atklāsmes par portretētajām personām. "Tikai pēc kāda laika man atausa nepārprotama atziņa – lūk, Aristokrāts!" par gleznotāja Leo Svempa uzņēmumu stāsta Gunārs Janaitis.

 

Plaisa betonā

"Ja mani kaut kas interesē, tad tā ir cilvēku būtība. Es vienmēr esmu mēģinājis to nepalaist garām, lai fotogrāfija būtu kā dārgmetāla monēta, kuras vērtība ar laiku nedevalvējas, bet vienīgi pieaug," salīdzina fotogrāfs, kurš norāda, ka labs portrets ir arī paša portretējamā nopelns – jo vairāk viņš uzticas, jo labāks ir rezultāts. "Cits pretojas: nē, nu nekādi. Bet man ir jausma, ka ikvienā betonā var parādīties plaisiņa, tā tikai jāsagaida. Un to nedrīkst palaist garām. Tās var būt dažas sekundes simtdaļas. No laba fotogrāfa neviens vēl nav izbēdzis!" grāmatā publicētajā intervijā ar mākslas zinātnieci, Neputna galveno redaktori Laimu Slavu teic Gunārs Janaitis, kurš ir ne tikai izcils fotogrāfs, bet arī lielisks stāstnieks.

Gluži kā mednieks vai makšķernieks, kurš vislabāk atceras tos mirkļus, kad lielā zivs netiek izvilkta. "Es visspilgtāk savā iztēlē redzu tos kadrus, kurus kaut kādu iemeslu dēļ neesmu uzņēmis," atminas fotogrāfs, kurš uzskata, ka ir tādi mirkļi, kad nedrīkst lauzties iekšā ar kameru pat profesionālis, nemaz nerunājot par tiem, kuri spiež bez jēgas un mitas. "Manā praksē ir bijuši daži gadījumi, kad es redzu situāciju, bet tā ir tik emocionāla, ka to nevar aiztikt. Es to paņemu nevis fotoaparātā, bet savā galvā – ierakstu savā cietajā diskā uz mūžu, jo fotogrāfam ir jābūt ļoti iejūtīgam starpniekam, lai to, ko viņš vēlas uzņemt, viņš nesajauc pēc sava prāta, lai tā ir patiesība, ko viņš redz," paskaidro Gunārs Janaitis. Savukārt mednieka prasmi – gaidīšanu – viņš ir izmantojis tēlnieka Teodora Zaļkalna fotografēšanā, kurš savos deviņdesmit gados ir bijis tik kustīgs, ka viņu nav bijis iespējams noķert kadrā, jo tajā laikā vēl nebija pieejamas kameras ar automātisko asuma iestatīšanu, līdz ar to nācies paļauties uz spēju paredzēt nākamo kustību.

 

Novērotāju suga

Gunāra Janaiša stāsti atklāj ne tikai dzirkstoši asprātīgas, bet arī dramatisma pilnas epizodes no uzņemšanas laukuma. Viena no tādām ir dzejnieka Imanta Ziedoņa un trimdas dižgara Anšlava Eglīša tikšanās Losandželosā. "Viņu skatieni nesastapās, un viņu pusdienu šķīvji palika tukši, tāpat kā nenotikusī gaidāmā saruna abu rakstnieku starpā," savā grāmatā raksta Gunārs Janaitis, kas kopā ar fotogrāfijas galvenajiem varoņiem šajā 1989. gada februārī ir pienācis pie mūsu tautas lielās traģēdijas barjeras, kura to ir šķīrusi gandrīz piecdesmit gadu un joprojām nav ļāvusi satikties. "Viņi viens otrā redzēja sistēmu, nevis cilvēku," saka fotogrāfs, kurš vienmēr ir pievērsis uzmanību detaļām un kontekstam.

Šajā profesijā Gunāram Janaitim ir palīdzējusi viņa piederība pie tā saucamās novērotāju sugas. Savukārt par novēroto viņš pats ir kļuvis tad, kad Mākslinieku savienības nelielajā sapulču zālē ir fotografējis rakstnieci Regīnu Ezeru un jau pēc laika ir saskatījis sevi kādā no viņas sacerējuma epizodēm. Otra lieta, kura viņam ir nākusi talkā, ir literatūra – sākot ar to, kura pēckara laikā bijusi pieejama Auces bibliotēkā. "Es biju ļoti cītīgs lasītājs. Ņēmu visu pēc kārtas, līdz bibliotekārei vairs nebija ko dot: tu visu esi izlasījis!" atceras Gunārs Janaitis, kurš no lasītajām grāmatām ir mācījies tēlainību un mēģinājis to aizgūt. Vienā no viņa uzņemtajām fotogrāfijām ir redzama dzejniece Astrīde Ivaska, kura viena pati apsēdusies pie eleganti klāta galda Jaunmoku pilī. "Šī bilde man asociējas ar latviešu tautas dziesmu Pie dieviņa gari galdi," atzīmē fotogrāfs, kura sirds ik reizi iesilst stiprāk, ja vizuālajā materiālā izdodas saskatīt tā filozofisko aspektu. 

 

Dzīves jēgas formulējums

Līdzās pazīstamiem cilvēkiem šajā grāmatā ir sastopami arī "cilvēki, kuru uzvārdus mēs nezinām, bet kuri ir ne mazākā vērtē par tiem, kuru uzvārdi tiek skandēti diendienā". Viņu vidū ir gan lauku mājas saimniece Juliana Muceniece, gan Rakstnieku savienības kurjere Elza Zeizuma, kura ir bijusi sieva ar varen lielu dūšu un asu mēli. Viņu vidū ir arī Gunāra Janaiša tēva brālis, vecais latviešu strēlnieks Kārlis, kuru viņš bieži ir mēdzis apciemot svētdienās. "Tad apsēdāmies virtuvē pie galda ar ilgi lietotu vaskadrānu," atminas fotogrāfs, kurš iesaistījies politiskās diskusijās ar savu tēvoci pie nelielas pirmskara kristāla glāzītes ar Mednieku rūgto.

Mums būtu jādzīvo daudz labākā valstī, uzskata fotogrāfs. Kā? Viņš atklāj, ka agrāk vai vēlāk īsāku brīdi vai ilgāk mūsos ieperinās doma par dzīves jēgu, un atminas izteicienu no kādas teātra izrādes: tu piedzimsti, iepērcies lielveikalā un nomirsti. "Es pat gribētu teikt, ka lielveikalā trūkst vien divu lietu – dzemdību nodaļas un krematorijas," piebilst Gunārs Janaitis, kuram ir izdevies atrast savu dzīves jēgu. "Tā ir formulējama pavisam elementāri: dot iespēju. Jūs man dodat iespēju runāt, bet es jums dodu iespēju sevi uzklausīt," skaidro fotogrāfs, kurš šo patiesību attiecina ne tikai uz indivīdiem, bet arī uz valsti, kurai būtu mums jādod iespēja nodzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, turklāt cilvēkam ir jādod pretī labākais, kas viņā ir.

Viņš pats joprojām turpina fotografēt. "Man joprojām patīk uzņemt portretus, jo ne reizi vien esmu teicis, ka uz pasaules nav nekā interesantāka par cilvēka seju, bet tagad tās kļūst cita citai tuvākas – vienādākas – neatkarīgi no tā, kā šie cilvēki izskatās. Tajās arvien mazāk redz viņu raksturu vai būtības dziļumu, it kā viņi peldētu pa virsu," savās pārdomās dalās fotogrāfs un norāda, ka mūsu laikmetu regulē jaunās tehnoloģijas. "Paskatieties! Cilvēki neturas ne pie viena tik ļoti kā pie sava telefona vai planšetdatora. Šī atrautība nodara daudz lielāku postu, nekā mēs varam šajā brīdī apzināties. Ja mēs no grāmatā ietvertā laikmeta nākošajā rītā pamostos mūsdienās, mēs sajustu šo rāvienu, taču pakāpenība mūs ir pieradinājusi, turklāt cilvēks ir radīts tā, lai viņš varētu pielāgoties. Vienīgā cerība ir tā, ka viss mainās."

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja