Latvijas Nacionālā mākslas muzeja augšstāva zālēs līdz 6. augustam skatāmā izstāde Divdabis. Oļegs Tillbergs un Jānis Filipovičs ir Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotā cikla noslēdzošā daļa. Divdabis sākās ar Jāņa Borga un Kaspara Groševa izstādi (no 4. maija), tai sekoja Atis Ieviņš un Inga Meldere (no 2. jūnija), bet nu – latviešu instalāciju mākslas patriarhs un ne vairs jaunais, taču joprojām daudzsološais vizuālās komunikācijas virziena speciālists. "Tagad, kad top Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs, ir īpaši svarīgi pārskatīt mūsu neseno mākslas vēsturi un pamanīt, kuri mākslinieki un darbi ir jāaktualizē, lai mums būtu ne tikai jauna ēka, bet arī vērtīga kolekcija," par izstāžu cikla ieceri izteikusies Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese. Tā kā latviešu mākslas vēl dzīvie klasiķi, īpaši tie, kuri darbojušies konceptuālās, eksperimentālās, laikmetīgās mākslas jomā, nav pienācīgi publiski pārstāvēti nekur, patiesi ir izveidojusies kurioza situācija – lai ar viņu veikumu iepazīstinātu jaunākos kolēģus, kuru pieredzē nevar būt 70.–90. gadu izstādes, katrs jāaizved uz LLMC personiski, jāiepazīstina ar bibliotēkas plauktos sakrātajām personiskajām "lietām", un mākslinieki jāsaved kopā viens pret vienu. Kā Jānis Borgs, Atis Ieviņš vai Oļegs Tillbergs varētu būt pazīstams plašākam lokam jauno mākslas interesentu, bez atbilstošas muzeja ekspozīcijas un pedagoģiskā darba programmas grūti pat iedomāties. Tāpēc Divdabis varētu būt atklājums daudziem. Izstāžu cikla galvenais atbalstītājs ir ABLV Charitable Foundation.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Kolekcijas raksturo kolekcionārus. Domājot par Oļega Tillberga 420 spaiņiem, kas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā baltu palagu aizsegā eksponēti kā metafora Pali, prātā nāk Nikolaja Gogoļa Pļuškins no satīras Mirušās dvēseles. Pļuškins, klaiņojot pa ciemu, pievāca visu, kas trāpījās ceļā, – vecu pazoli, sieviešu higiēnas lupatu, dzelzs naglu, māla podu, bet, ja kāda sieva bija aizmirsusi spaini, – viņš aizstiepa prom arī to. Spainis bija lielākais apjoms šajā dīvainajā krājumā, kas glabājās kaudzē.
Tillberga kolekcija
Atšķirībā no Pļuškina Tillberga mērogiem spainis ir sīka vienība. Deviņdesmitajos gados tos varēja dabūt, aptīrot mazdārziņus. 1994. gadā krodziņā – galerijā M6 Tillbergs ietilpināja ap 360 spaiņiem, vairāk nebija vietas, jo ārpus palagiem pie sienām vēl rindojās Māra Subača tušas zīmējumi ar skanīgu nosaukumu Erotika.
Spaiņi bija tukši, veci, nolietoti, sarūsējuši, nešļavu pārveidoti. Tie nebija sakrauti torņos, bet izlikti cieši kā zaldāti ierindā. Tajos jautās kaut kas no sestdienas talkām, darba slavas, metāla zagšanas, lietus ūdens uzkrāšanas un neglābjami caura jumta. Savukārt balto palagu aizkars ap tiem bija jaunavīgi tīrs un medicīniski delikāts. Palūrot aiz aizkariem – to katrs darīja vienatnē –, bija redzams, kā apaļojās spaiņu tukšumi, veidojot meditatīvu, ornamentāli dekoratīvu struktūru. Klājiena izskats pavedināja uz laiku. Laiks arī ir plūstošs. Tillberga Palus slavēja par tēlniecisku uzlicienu un glezniecisku izjūtu. Jo instalācijas slavēšanai vēl joprojām nebija atrasti instalācijiski vārdi.
Spaiņu izcelsme nevienu neuztrauca. Mežonīgā kapitālisma fāzē, kas sākās ar Gorbačova tirgus liberalizāciju, turpinājās ar sociālistiskā īpašuma privatizāciju un beidzās ar norēķinu karšu ieviešanu, par laikmeta varoni pilīs un būdiņās 1988. gada janvārī bija kļuvis cits Oļegs – Rīgas Dinamo hokejists Oļegs Znaroks, kurš Jūrmalas restorānā Jūras pērle stājās pretī reketa karalim Ivanam Haritonovam.
M6 cīņas risinājās pie šaha dēlīšiem. Visbiežāk uzvarēja mākslinieks Pēteris Sidars un filozofs Jānis Taurens. Tāpēc Tillberga mākslinieciskajā arēnā nav izlietu asiņu un mākslinieks sirgst ar nepiepildītu vēlmi pašam kļūt par savas mākslas asins upuri. Kad 7. jūlijā LNMM atklāja izstādi Divdabis. Oļegs Tillbergs un Jānis Filipovičs, Tillbergs piesauca noilgumu un lepojās, ka Palu replikai ir legāla izcelsme. Cilvēki atsaucās uz sludinājumu un bija gatavi atdot pēdējo metāla spaini – plastmasnieki nederēja –, māksliniekam tikai vajadzēja aizbraukt pakaļ. (Tika savākti 500 spaiņi, bet Tillbergs grib savākt "vismaz vēl divtik"). Vēl viņš teica, ka ideja par spaiņiem radusies kapos. No kapu spaiņa. No dzīlēm, Tillbergs zīmīgi paskatījās uz auditoriju caur pieri pār briļļu stikliem. Tādam spainim parasti iebuktē vienu malu, lai vieglāk ieliet ūdeni puķu traukos. Ir pieņemts to neatstāt tukšu.
Zārki
Bezmaksas bukletā kuratores Solvita Krese un Diāna Popova raksturo Tillberga darbus "kā poētisku tēlu konstrukcijas, kurās eksistenciālas izjūtas savijas ar pārdomām par universālām vērtībām, pievienojot viegli patinētu atmiņu pārklājumu". Tālāk uzskaitīti izmantotie materiāli, kas nav spaiņi, un kā vienlīdzīgs teikuma loceklis starp vārdiem "dzīvnieku skeleti", "lidmašīnas" un "kūtsmēsli" parādās vārds "zārki".
Tillberga zārki ar nosaukumu Pārmijas bija veltījums Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem, kas notika 1990. gada jūlijā. Zārki parādījās Jāņa sētā Vecrīgā zem klajas debess. "Gaiši iezīmētie zārki un zārciņi ir nevainīgi bojā gājušo piemiņas zīmes," rakstīja jaunā kuratore Helēna Demakova (Pierakstīti Eiropā jeb Pārmija// Literatūra un Māksla. 1990. g. 14. jūl.).
Zārkus atpazina arhitekts Pēteris Blūms, kurš uzkopa Mārtiņa kapus un Dāvida Hieronīma Grindeļa (1776–1836), pirmā latviešu izcelsmes zinātnieka, farmaceita, Tērbatas Universitātes rektora, kapliču. Atpazina pēc izskata. Tiem bija īpaši profilējumi ar sašaurinājumu kājgalī, galvgalis augstāks par kājgali. Zārki bija nozagti Mārtiņa kapos no Grindeļa dzimtas kapličas. Blūms teica Tillbergam acīs visu, ko domā. Mākslinieku savienībā par Tillbergu iestājās pati Džemma Skulme. Tikmēr zārki pazuda nezināmā virzienā. 13. jūlijā Rīgas pilsētas Kurzemes rajona Iekšlietu ministrijas Izmeklēšanas daļa ierosināja krimināllietu par Grindeļa dzimtas kapličas apgānīšanu. Vainoja šoferi, kurš it kā par polšu zārkus iznomājis. Šoferi neatrada, un nebija ko apsūdzēt. Lietu slēdza. Savu viedokli publiskoja Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Kārlis Gailītis: "Šī izstāde kā sava veida indikators parāda, ka mūsu sabiedrība lielā mērā ir dvēseliski slima." (Izstāde ar novirzēm//Literatūra un Māksla, 1990. g. 24. nov.)
Notikušo "palmēja" (noklusēja), līdz parādījās filma Kas te tik laikmetīgs? Oļegs Tillbergs (PlatformaFilm, 2016). Tajā pēc autora iniciatīvas ir iekļauta fotogrāfija – vienā no Grindeļu zārkiem iegūlies pats Tillbergs. Dzīvs mironis. Bilde uz ekrāna raustās dažas sekundes.
Cikla Divdabis kuratores ir norūpējušās: "Vai mākslinieka Oļega Tillberga instalācijās ietvertais sociāli politiskais komentārs par drastisko 90. gadu pārmaiņu periodu ir nolasāms šodien?" Domāju, domāju un nezinu, ko domāt. Varbūt vajag izveidot maršrutu pa varonīgo kauju takām: M6– mazdārziņi–Mārtiņa kapi?
Nāves formula
1994. gadā izstāde Konjunktūra, kurā bija izstādīti arī Pali, Tillbergam atnesa Ars Fennica balvu 200 000 somu marku (35 000 dolāru) apmērā. Milzīgu summu. Par to varēja nopirkt trīs trīsistabu dzīvokļus Purvciema bloku mājā.
Kur slēpās laureāta mākslas fascinācija?
Romantiķu ainavās dzīves nīcība enkurojās aizaugušās drupās, savukārt Tillbergam ir klajas drupas, šrots (no vācu – schrot – sīki gabaliņi, atgriezumi). Tillberga uzrāviens sakrīt ar sociālisma sabrukumu un PSRS izstiepto finālu. Tas pārliecinoši noslēdz padomju laikmetu. Tillberga instalācijās lidmašīna MИГ 27 nekad nelidos un armijas lielās mucas kāpostus neskābēs. Krievijas armija ir atstājusi Latvijas teritoriju, atkritumu apsaimniekošana kļuvusi par ienesīgu biznesu, un ir parādījušās citas izmaksas. Barotne pazuda, interese par PSRS izzuda, māksla izsīka.
Tillberga šrota elementi, sasniedzot noteiktu blīvumu, izsaka pēdējā brīža piedāvājumu – nepārvaramu nāves vilkmi un šaušalīgas bailes. Nāve ir beigas. Jebkuras nāves formulas risinājumā Tillbergs iegūst beigas.
Vistuvāk Tillbergam ir Ķīlē dzimušā Rafaela Reinsberga, arī priekšmetu atlūzu meklētāja, pieeja. Bet, runājot par matēriju, kas ož pēc līķiem, jāmin Marts Kitajevs, kurš ģeniāli izveidoja Maksima Gorkija mirušo telpu Pēdējie (Jaunatnes teātris, 1967, režisors Ādolfs Šapiro), kurā sienas haotiski bija noklātas ar neskaitāmām lietām. Izrādē neviens priekšmets netika izkustināts, veselu cēlienu pūtēju orķestris sēdēja nekustīgi armijas mundieros četru metru augstumā virs skatuves un tad pēkšņi piebeidza visu ar militāro zalvi. Mūzika, kurai būtu jādzen kaujā uz priekšu, nograndēja kā sēru maršs.
Ведрон un draugi
Ja sākts ar Gogoli, ar Gogoli jāturpina.
Jānis Filipovičs arī ir kolekcionārs. Viņa krājuma padēklī ir kāds apbalvojums, kuru mākslinieka tēvam uzdāvināja par palīdzēšanu kapos. Atšķirībā no Tillberga Filipoviču interesē nevis svars, cik var panest svilpojot, bet gan jēdzieni, to krustpunkti un jauns konteksts. Kolekcijas papildināšanas veids viņam nav tik intriģējošs kā Tillbergam. Lai gan katram ir savi noslēpumi. Neies jau visu stāstīt. Arī pats Filipovičs ir citāds. Nakriškons, kā Latgalē sauc citādi domājošos un tatārus.
No sociālistiskā mantojuma Filipovičs ir paņēmis vislabāko. Par vienu no savām mīļākajām filmām intervijā portālam Arterritory viņš nosauc poļu grāvēju Četri tankisti un suns. Kad to rādīja pa televizoru, pagalmi bija tukši. Pēc tam bērni ārā spēlēja lomu spēli ar tādu pašu nosaukumu. Filipovičs varētu būt Gusļiks. Pēc faktūras. Laba loma bija Šariks. Fričus gan neviens labprātīgi neuzņēmās spēlēt, tie tika tiem, kas pievienojās pēdējie. Otra komandas spēle bija kazaki razboiņiki. Filipovičs ir saglabājis bērnības spēles sajūtu un spēju pieņemt piedāvātos noteikumus. Izskatās, ka arī izstādēs viņš piedalās tikai kompānijas pēc. Ja meitenēm vajag spaiņus, būs spaiņi. Kad vajadzēs karotes, būs karotes vai citas konfigurācijas. Viegli!
LNMM Filipoviča darbi izkārtoti divās nelielās kupolu zālēs, kas atšķirībā no Palu satumsinājuma ir piepildītas ar gaismu. Viņa mākslas metode līdzinās zinātniskam eksperimentam, kurā manipulāciju rezultātā tiek noskaidrots, kā mainās spainiskums, ja tajā maina detaļas.
Kas notiek ar figurantu, ja tam atņem dibenu? Rodas Bezdibenis. Kas notiek, ja savieno divus spaiņus tādā kā atvērtā pilnības ragā? Rodas Draudzība 2. Ja gludo sānu formu pārveido kantainu kā "graņonku", vai mērvienība pieņemas spēkā? Jā, Priekā! Arī Negadījumā katastrofas spuldzītes pie diviem apgāztiem spaiņiem un piepūtušamies drošības spilveniem mirguļo jautri. Ja figurantam pievieno četrus propellerus, rodas bezpilota Ведрон. Labprāt ticu, ka tas varētu arī kādā brīdī aizlidot, jo Filipovičs barojas fantāzijā, nevis sadzīves realitātē. Fantāzijai ne pilotus, ne autopilotus nevajag.
Arī bez pašiem spaiņiem var iztikt. Lai noņemtu analīzi, spaini nevajag, teica režisors Augusts Sukuts. Filipovičs spainiskās idejas zīmē uz papīra un ierāmē spainiskos rāmjos. Te ir Uzvelkamais spainis ar mehāniski uzvelkamas vistiņas kājām un sarkani svītrots Glābšanās spainis sapņu jūrā strandējušam jūrniekam. "Neaizmirsti validēt savu Rīdzinieka spaini!" – trešajā zīmējumā aicina smaidīgs Rīgas mērs Nils Ušakovs.
Alvas zaldātiņi
Ieejot otrajā kupola telpā, pirmajā brīdī liekas, ka spēle turpinās. Uz dārza grila notiek Cepšanās. Uz iesmiem uzdurti alvas zaldātiņi bez armijas piederības zīmēm. Spēlētājs iesmus var grozīt kā galda rotaļas hokejistus. Uz oglēm iztek zaldātiņa alva, alvas pļeka iztek uz grīdas. Bet kādā brīdī piezogas tāda kā svina garša. Tāda kā kremēšanas dūmu smaka. Tā ir juties Filipovičs. Ne kā iesmu grozītājs, bet kā alvas zaldātiņš.
Turpat novietots mājas altāris – nodeldēts galdiņš lūgšanai saliektos ceļos, kas nosaka pazemīgu, bijīgu ķermeņa stāju, – un daudzlasīta, nodriskāta lūgšanu grāmata. Soliņu dēvē par genuflektoriju. Nosaukums saistāms ar liturģisko frāzi "flectamus genue" jeb "nometīsimies uz ceļiem (lūgšanā)". Paceļot skatienu augšup, redzams obrazs ar Pestītāju – alvas zaldātiņu. Viņš ir pagriezis muguru. Uz muguras stroķis. Novērsies viņš nerāda savu liesmojošo sirdi. Taču viņa pakājē sastingušas alvas straumes. Darbs saucas Izputinātais, izrunā ar akcentu uz vārda sakni.
Lūgšanu grāmatā atvērts 50. psalms – "Uz Sv. Miķeli erceņģeli". Ir zināms, ka svētais militārists erceņģelis Miķelis pastardienas lielajā debesu kaujā pret nešķīsto spēku gūs pilnīgu uzvaru. "Sv. Miķelis ir visu Dieva cīņu karavadonis (piemēram, pravieša Daniēla grāmata 10, 13, Vulgāta), bet katram konkrētajam ticīgajam viņa "svētais karš" ir ikdienas cīņas ar paša grēkiem un vājībām, tai skaitā ar paļāvības trūkumu un bailēm nāves stundā. Viduslaiku ikonogrāfijā erceņģeli Miķeli bieži tēloja kā cilvēka labo un ļauno darbu izsvērēju, kas dvēseli izrauj no ļauno garu ķetnām," komentē Andris Priede, Dr. hist. eccl. un LU Teoloģijas fakultātes Baznīcas un reliģiju vēstures katedras docents.
Lūgšanā lasām vārdus: "Baileigi kari, ak pīdod spāka,/ Kad jau uz beigom katram sōpeiga,/ Atnāks tei nōves stuņde baileiga,/ Paceļ vareigu tovu zūbynu, Dzeņ īnaidnīka kārdynōšonu. (..) Lai dūd ticeigim debess vaļsteibu. Amen."
Darbs ir veltījums Krimā mirušo karavīru mātēm. Kupola telpa pārtop par lūgšanu kapelu, spēle pārplūst sāpēs, smiekli pāriet asarās, asaras šķīstī. Pret ciešanām un entropiju ir nostājies Logoss.
Gogolis Mirušo dvēseļu otro daļu sadedzināja. Viņš jutās kā pravietis, bet bija безлюб, raksta literatūrzinātnieks Mihails Bahtins, un viņam nebija neviena tēla, kas piepildītu garīgo tukšumu.
Filipoviča mākslai ir dots kas vairāk. Viņa mākslas valoda saglabā savdabību un smalkumu, tā nepielāgojas vispārējai zudības plūsmai, bet pats galvenais – viņa varoņi ir garīgi dzīvotspējīgi. Filipovičam nāve ir pārvērtība.
Izstāde Divdabis. Oļegs Tillbergs un Jānis Filipovičs, protams, nav par spaiņiem. Tās ieguvums ir savstarpēji nesavienojamu pasaules uzskatu konfrontācija. Ir ko izvēlēties.