Izstāde Ģimenes ir trešais, noslēdzošais posms trīs gadus ilgušam projektam.
Tā pirmā daļa – mazu bērnu mammu lielformāta portreti – 2014. gadā tika izstādīti Rīgas Mākslas telpas Intro zālē izstādē Barošanas Migla. Gadu vēlāk Mūkusalas Mākslas salona Mazajā zālē tika atklāta bērnu portretu izstāde Sīkais. Cēsu Izstāžu namā skatāma abu iepriekšējo izstāžu izlase, kuru papildina jauni darbi – tētu portreti, veidojot likumsakarīgu projekta noslēgumu ar apakšnosaukumu Mammai ir kupris. Bērns spēlē cīņu par varu. Tēti kāds sargā.
Izstāde ir mākslinieces rezumējums par “ģimenes lietām”, kurā neizbēgami atklājas arī viņas feministiskā nostāja. Tieši ģimenē sievietes stāvoklis “samudžinās”, lavierējot starp tādiem kultūrā ieaudzinātiem jēdzieniem kā “mātes instinkts”, “dabiskums”, “seksualitāte”, “pašaizliedzība”, “pienākums” un “upuris”.
“Gleznot mammas un bērnus bija it kā pats par sevi saprotams – varbūt tāpēc, ka ar mammām man bija kāda kopīga sadzīve. Tās bija sarunas, vispirms par bērniem, pēc tam – par bērnu tētiem, un tikai pēc tam – par sevi. Mammas es gribēju uzgleznot milzīgas, neslēpjoties demonstrējot mātišķības radīto spriedzi. Es gleznoju Mammību, nevis Madonnu, un ļāvu Mammībai aizsegt visus “īsto lietu” horizontus un mērogus. Bērni, tikko kā noprata, ka es nez kāpēc gribu viņus fotografēt, lai pēcāk gleznotu, ļoti nopriecājās un sāka slēpties. Vairāki bērnu portreti tapa ar maskām un pārģērbšanos.Ar tētiem klājās vissarežģītāk. Bija tēti, kas labprāt iesaistījās pasākumā, lai arī nedzīvoja kopā ar bērnu mammām, un bija tēti, kas dzīvojot kopā ilgus gadus laulībā, laipni atteica. Bija tētis, kas neatbildēja vispār, un bija tētis, ko es nekad neesmu satikusi. Pati interesantākā reakcija (atkal) bija no sieviešu puses – “esi uzmanīga, tava darbošanās var tikt tulkota kā uzbāšanās, kā vajāšana; ar tētiem – prātīgi”. Tas savukārt lika man domāt, kāda vispār ir mana kā mākslinieces loma ģimenes smalkā mehānisma reģistrēšanā. Tā nu izstādes Ģimenes kodols ir un paliek mammu un viņu bērnu portreti. Kopumā sēriju patlaban veido 37 lielformāta portreti, to skaitā arī pašportreti," par projektu stāsta Rasa Jansone.
Rasa Jansone (1975) beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu (2002). Paralēli mākslinieku grupu skatēm, dalībai simpozijos, regulāri rīko personālizstādes un reizēm raksta žurnālam Rīgas Laiks. Kopā ar mākslinieci Evelīnu Deičmani par skaņas instalāciju Skurstenis saņēmusi Dienas Gada balvu Kultūrā 2014.
Izstādes kuratore: Sniedze Kāle, Mūkusalas Mākslas salona vadītāja.
izstāde Cēsu Izstāžu namā izstāde apskatāma no otrdienas līdz sestdienai plkst. 10 – 17, bet svētdienā no plkst. 10 – 16, pirmdiena brīva.